Izmeklēšana ieilga. Marijas nauda un attiecīgie sakari spēja tikai attālināt neizbēgamo sodu par pastrādāto. Kad arestēja Lašosē un citus Marijas līdzzinātājus, viņa pamanījās aizbēgt no Francijas un trīs gadus nodzīvoja svešumā, kamēr nostalģiskas jūtas tomēr atveda atpakaļ mājās. Kādu laiku viņa slēpās vienā no Lježas patversmēm, taču drīz viņu atpazina, arestēja un nogādāja Parīzē. Atbilstoši viņas marķīzes stāvoklim Mariju tiesāja Parīzes parlamenta augstākā tiesa. Tolaik karalis nopietni koķetēja sabiedrisko attiecību uzlabošanas nolūkā, tāpēc pats personiski pieprasīja, lai taisnā tiesa notiktu pilnīgi neatkarīgi no apsūdzētās tituliem. Tiesa nešaubīgi atzina Mariju par vainīgu slepkavībās ar iepriekšēju nodomu, un jau drīz viņai publiski nocirta galvu. 3
Ģimenes liekais bērns
Bet tagad pārcelsimies vēl par pusotru gadsimtu uz priekšu, uz laiku, kad Eiropā valdīja romantisks noskaņojums. Napoleona piemēra uzturētā spēcīgas personības teorija bija pārmākusi tā laika intelektuālās elites prātus. Daudzi buržuā sāka sevi iedomāties par dēmoniskiem varoņiem. Lielākajai daļai tas viss beidzās ar elkoņu deldēšanu valsts dienestā, savervēšanu armijā vai labākā gadījumā ar kādas privātbodītes iegādāšanos. Taču dažkārt uzradās kāds, kurš tomēr nolēma attiecīgo teoriju līdz galam pārbaudīt praksē. Un tāds bija Pjērs Fransuā Lasners (1800–1836), kuru savā ziņā var dēvēt arī par Dostojevska spilgtā varoņa Raskoļņikova franču priekšteci.
Laikabiedri viņu dēvēja par cilvēku, kurš ir dzimis slepkava. Pjērs nāca pasaulē netālu no Lionas esošajā pilsētiņā Franšvilā. Ir izplatīta leģenda par to, ka reiz bērnībā, kad Pjērs kopā ar tēvu pastaigājies pa Lionu, viņš dēlam parādījis vienu no slavenās pilsētas galvenajām ievērojamām vietām–lietām – pilsētas laukumā novietoto giljotīnu un nezin kāpēc izteicis pravietojumu: “Skaties, dēliņ, uzmanīgi – uz šitādas padarīšanas tu beigsi savas gaitas.”
Katrā ziņā situācija Pjēra ģimenē liek neizbēgami atcerēties Freidu. Viņš tajā bija trešais liekais, jo vecāki bija gribējuši tikai divus bērnus, taču katastrofāli trūka “angļu kapuču” – tā tolaik dēvēja prezervatīvus. Tā rezultātā – vecāku vēsums un mīlestības trūkums, nepārtrauktas ķildas un sodi.
