Viss it kā būtu atbilstoši laikmeta garam un tikumiem, taču bija, lūk, kāda bēda: pāžos uzņemtie jaunie zēni ātri vien sāka pazust pilnībā un bez pēdām! Ilgu laiku Žils augstprātīgi ignorēja visas baumas un pretenzijas, taču uzradās arī nepiekāpīgi patiesības meklētāji. Par lietas risinājuma pasteidzinājumu kalpoja arī viņa konflikts ar bīskapu Malestruā un mantzini Žifruā Feronu, kā rezultātā barons sabojāja attiecības arī ar Bretaņas hercogu. 3
1440. gada 15. septembrī hercoga ļaudis arestēja Žilu. Aristokrātam izvirzītās apsūdzības bija tik šaušalīgas, ka visu Franciju acumirklī pārņēma šausmas. Pat viduslaikos raksturīgās cilvēka dzīvības noniecināšanas apstākļos tas viss jau bija pārlieku nepieļaujami. Raugi, Žilu apsūdzēja aptuveni 300 jaunu zēnu nogalināšanā! Tiesa, inkvizīcijas tiesu, kurai hercogs nodeva Žilu, mazāk satrauca viņa seksuālo orģiju upuri. Galvenā bija apsūdzība par viņa nodarbošanos ar melno maģiju un nekristīta jaundzimušā upurēšanu velnam.
Žils patiešām nodarbojās ar maģiju, taču, izrādās, ne jau saiknei ar velnu, bet gan nolūkā veikt alķīmiskus eksperimentus zelta iegūšanai. Virkne vēstures pētnieku uzskata, ka Žila tiesāšana par orģijām bija tikai inscenēts aizsegs, jo patiesībā bijis kāds jeb kādu grupa, kas vēlējās sagrābt viņa tādējādi saražotās bagātības, un tas apliecina tikai to, ka viņam, visdrīzāk, arī izdevies īstenot jebkura alķīmiķa lielo sapni. Bet tās ir tikai aizdomas. Savukārt bērni pēc nokļūšanas barona–maršala pilī patiešām pazuda bez pēdām. Un viņu bija ļoti daudz. Ļoti. Simtiem!
Neskaitāmās dzīres, vērienīgās medības un šķiešanās ar naudu neprātīgām orģijām ātri vien Žilu faktiski izputināja. Tā nu sagadījās, ka tieši vajadzīgā mirklī viņa redzeslokā nokļuva šarlatāns Frančesko Prelati, kurš prata ar roku veiklību iedvest ļaudīm pārliecību par savām it kā neierobežotajām maģiskajām spējām. Prelati ilgi vazāja Žilu aiz deguna, savukārt tad, kad Žils nokļuva inkvizīcijas rokās, acumirklī un nešaubīgi nodeva viņu, turklāt sameloja arī virkni viltus liecību.
Sākumā Žils, protams, bija nikns un kareivīgi noskaņots, taču drīz inkvizīcijas attiecīgo metožu iespaidā “zaudēja seju” – raudāja, lūdza piedošanu. Viņš pats atzinās aptuveni 140 bērnu nogalināšanā, taču uzsverot, ka tās visas veiktas seksuālo izklaižu nolūkā, nevis par izpatikšanu velnam. Nolasot spriedumu, bargie tiesātāji nebija pielūdzami un lēma vienbalsīgi. Ilgi negaidīja arī ar piespriestā soda izpildīšanu. 1440. gada 26. oktobrī Nantē Žilu pakāra, bet vēlāk līķi sadedzināja.
Jāpiebilst, ka šā nāvessoda rezultātā ievērojami paplašinājās Bretaņas hercoga valdījumi, jo, izrādās, tieši viņš bija galvenais barona un bijušā Francijas armijas maršala kreditors…
