1984. gadā uzradās Lorāns Hatabs, lielizmēra biznesmeņa atvase. Viņam arī ļoti patika bohēmisks dzīvesveids, nauda un azartspēles. Savukārt Valērijā viņā neprātīgi iemīlējās. Drīz viņiem pievienojās vēl viens jauns dzīves baudītājs – Žans Remī Saro. Kompānijas dvēsele un galvenais motors bija Valērija, un viņi izdomāja sev “filosofiju”, kas, tiesa, nebija gluži tik izsmalcināta, kādu iespēja Dostojevska romāna varonis Rodions Raskoļņikovs, taču dziļākajā būtībā tās savstarpēji bija ļoti līdzīgas. Proti – mēs neesam tādi, kādi ir visi, tāpēc mums viss ir atļauts. Dzimtā valsts viņiem tagad šķita nožēlojama provinciāla nomale, kurā īsteni spēcīgai personībai nav iespēju izvērsties. Viņi sapņoja par Ameriku. Taču izlēma, ka uz turieni nedosies tukšām kabatām, bet gan… vismaz ar desmit miljoniem franku tajās. 3
Jau drīz “elles trīsvienība”, kā vēlāk viņus nodēvēja žurnālisti, no runām pārgāja pie darbiem. Ideja bija tāda, ka valdzinošā Valērija nakts kafejnīcās un restorānos iepazīstas ar labi ģērbtiem vientuļiem vīriešiem un vēlāk uzaicina pie sevis uz mājām. Taču tur upuri jau sagaida Saro un Hatabs, un, kamēr vīrieši piebeidz tā arī savu saldkaisli neguvušo mīlnieku, Valērija jau aukstasinīgi pārskaita viņa kabatas portfeļa saturu.
Trijotni apturēja, pirms vēl viņu upurus varēja sākt skaitīt desmitos. Pēc 1988. gada janvārī veiktā aresta notika tiesa, kas Valērijai un viņas drauģeļiem piesprieda mūža ieslodzījumu. Viss liecina, ka viņi gan lāgā nesaprata – sak, par ko gan tik bargi? Par “elles trīsvienību” grāmatu “Ēsma” uzrakstījušais franču rakstnieks Morgans Sportē izteicies, ka šo trīs jauno cilvēku paveiktās slepkavības izraisa visīstākās šausmas, un tās liecina, ka viņiem nebija pat ne mazākās apjausmas par to, kas šajā pasaulē ir labais, kas ļaunais. Tā vietā bija nesatricināma pārliecība, ka to pārvalda tikai trīs jēdzieni: nauda, meli un lupatas. Lai iespētu iedomāties Valērijas “naivuma” pakāpi, šķiet, būs pietiekami piebilst, ka tūlīt pēc aresta viņa jautājusi, vai viņu palaidīs brīvībā līdz jaunajam gadam, un, izdzirdējusi noliedzošu atbildi, bijusi ārkārtīgi sarūgtināta… Ak, cik tas ir garlaicīgi – gada visjautrākos svētkus sagaidīt cietumā, vai ne?
