Joprojām mierīgs un nesatricināms viņš atjaunoja savu ārsta praksi un pat pauda gatavību atvērt pats savu privāto klīniku. Un kāpēc gan ne? Viņam ir nevainojama ārsta reputācija un arī naudas, neskatoties uz inflāciju, raugi, allaž gana… Bet tad, kā jau tam jābūt tamlīdzīgos gadījumos, iejaucās viņa augstība Nejaušība. 3
1944. gada martā nelāgi drēgns laiks divus klaidoņus piespieda meklēt patvērumu no lietus un vēja. Viņu uzmanības lokā nokļuva Marsela māja, kas izskatījās tukša un pamesta (turklāt paša saimnieka tajā mirklī tur patiešām nebija). Ilgi nedomājot, klaidoņi izsita loga rūti un ierāpās iekšā. Lai mazliet sasildītos, viņi iekūra ugunskuru un pamatīgi sadzērās kaut kur jau iepriekš nozagto vīnu. Atslābinājušies un aizmiguši viņi kļuva par savas bezbēdības upuriem. No slikti apdzēstā ugunskura izcēlās ugunsgrēks, kurā abi gāja bojā.
Uguns un dūmi ar izteiktu dedzinātas gaļas dvakojumu piesaistīja kaimiņu uzmanību. Atsteidzās ugunsdzēsēji, neļaujot mājai pilnībā nodegt. Savukārt policisti, apskatot notikuma vietu, ieraudzīja dubultās durvis, aiz kurām atradās Marsela trīsstūrveida kabinets, un tajā viņi savukārt atklāja kādu teicami nomaskētu, hermētiski aizslēdzamu lūku. Bet zem šīs lūkas bija dziļa bedre ar nedzēstiem kaļķiem. Izpētot bedri, izmeklētāji atklāja kaļķos cilvēku kaulus…
Policija grasījās Marselam izvirzīt visnotaļ nopietnas apsūdzības, taču dakteris pēkšņi bija pazudis. Nebija ne laika, ne spēku, lai viņu īpaši meklētu. Tajā laikā situācija visā valstī mainījās burtiski katru dienu. Pieauga pretošanās kustība, Vācija austrumu frontē cieta vienu zaudējumu pēc otra, sabiedrotie atklāja otro fronti, un drīz pienāca mirklis, kad Parīze bija atbrīvota no okupantiem. Vārdu sakot, par Marselu aizmirsa. Bet, raugi, viņš pats atgādināja par sevi. Kādā jaukā dienā viņš uzradās kā pretošanās kustības (tajā mirklī – Francijas iekšējie spēki) virsnieks. Nezin kāpēc viņš bija ieņēmis galvā, ka galvenais, par ko viņu varētu apsūdzēt, ir tas, ka viņš it kā aizbēdzis kopā ar vāciešiem, tāpēc uzskatīja par svarīgu apgāzt šo viedokli.
Marselu arestēja 1944. gada 31. oktobrī, un jau uzreiz noskaidrojās, ka runa itin nemaz nav par viņa sadarbošanos ar vāciešiem, bet gan par šaušalīgajiem cilvēka kauliem bedrē zem viņa kabineta nodegušajā mājā. Izmeklēšana bija ilga, taču tā vainagojās ar tiesu 1946. gada pavasarī. Marselu apsūdzēja 27 slepkavībās, taču viņš pats, acīmredzot sapratis, ka vairs nav nekā, ko varētu zaudēt, atzinās 63 slepkavībās, tiesa, mēģinot sevi attaisnot kā patriotisku motīvu vadītu varoni.
Izmeklētāji kopumā uzmeklēja 80 lieciniekus, kuri ziņoja par dažādiem aizdomīgiem faktiem, lai gan, protams, neviens no viņiem nebija savām acīm redzējis nevienu slepkavību procedūru, kas bija izstrādātas tik perfekti, ka ne reizi negadījās nekāds misēklis. Nāves sodu Marselam izpildīja 1946. gada 26. maijā.
