Šaušalīgais ārsts 3
Marselu Petjū (1897–1946) varētu nodēvēt par franču slepkavu karali, lai gan drīzāk viņam piestāvētu pelēkā kardināla mantija, jo savus noziegumus viņš pastrādājis ciniski metodiski un jezuītiskā viltībā. Īpaši jāuzsver tas, ka pēc profesijas Marsels bija ārsts.
Marsels piedzima Parīzes tuvumā esošajā pilsētā Okserā. Piedaloties Pirmajā pasaules karā, 1914. gadā viņš guva savainojumu un nokļuva hospitālī. Jau tad viņam pamanīja paranojas iezīmes, tiesa, tas gan netraucēja viņam vēlāk iegūt ārsta diplomu un strādāt šajā profesijā. Nē, viņš uzreiz nenogalināja savus pacientus, gluži otrādi – kļuva slavens kā novators, kurš sekmīgi izmanto netradicionālas ārstēšanas metodes.
Attiecīgā popularitāte 1927. gadā noveda Marselu līdz idejai balotēties pilsētas mēra amatam. Un viņu ievēlēja! Dakterim tik ļoti iepatikās sabiedriski politiskā darbība, ka viņš gāja vēl tālāk – izvirzīja savu kandidatūru departamenta ģenerālpadomnieka postenim. Un viņu atkal ievēlēja! Kad termiņš padomnieka amatā beidzās, Marsels sajuta, ka provinces rāmji kļuvuši par šauru, tāpēc 1933. gadā pārcēlās uz Parīzi. Taču tur jau bija krietni vien grūtāk izsisties uz augšu, jo galvaspilsēta jau tāpat bija pilna ar līdzīgiem no provinces atbēgušiem karaļiem un prinčiem. Nācās atgriezties pie ārsta profesijas, un turpmākos desmit gadus Marsels dzīvoja klusu un pieticīgu ikdienas dzīvi.
1942. gadā Franciju okupēja vācu karaspēks, bet dzīve turpinājās – cilvēki strādāja, gāja uz kino, iemīlējās, tostarp arī slimoja. Savukārt dakterim Marselam Petjū nelielas nepatikšanas – viņš, raugi, pacientiem dodot pārlieku daudz morfija. Tomēr lieta nenokļūst līdz pamatīgākai izmeklēšanai. Dīvainā kārtā kaut kur pazūd visi liecinieki. Un viņus arī neviens īpaši nemeklē, jo galu galā – ir taču kara laiks, tāpēc policijas spēki novirzīti citos virzienos.
Lūk, un tajā laikā Marselam ienāk prātā ideja nodarboties ar krietni vien šaušalīgu biznesu. Francijā bija gūzma cilvēku, kurus vajāja nacisti, un vispirms jau, protams, ebreji (tolaik – žīdi). Sastopot tādus cilvēkus, dakteris vispirms uzmanīgi dod mājienu par savām iespējām, bet tad apsola nelegāli, taču gana droši nogādāt uz ASV. Pārsūtīšana iesākas Marsela kabinetā, taču… diemžēl turpat arī beidzas. Vai nu ar kurares indes palīdzību, vai brutāli nožņaudzot Marsels nogalināja viņam noticējušos cilvēkus, bet līķus iemeta nedzēstos kaļķos. Viņa kabineta durvīs bija ierīkota speciāla actiņa, kurā ārsts slepkava dažkārt varēja rāmi novērot savu upuru agoniju.
Tā kā Marsels nodarbojās ar tādu personu “pārsūtīšanu”, kuri slēpās no nacistiem, par viņu beidzot informēja kāds ziņotājs, un vācu policija tomēr ieinteresējās par viņu, vispirms gan turot aizdomās kā Pretošanās kustības dalībnieku. 1943. gadā viņam piespēlēja dažus provokatorus, taču arī viņi, tāpat kā visi iepriekšējie bēgļi, pazuda pilnībā bez pēdām. Sapratuši, ka lieta izskatās gaužām nelāgi, vācu policisti arestēja Marselu. Kratīšana viņa mājā itin neko nedeva, savukārt pats ārsts uzvedās pārsteidzoši nesatricināmi un aukstasinīgi, prasmīgi atvairot visas apsūdzības. Okupācijas vara bija spiesta viņu atbrīvot.
