Māris Antonevičs: JKP apsteidz citus 1
Veikls gājiens. Jaunā konservatīvā partija (JKP), kurai godīgi pienākas galvenie nopelni, kāpēc gaidāmajās Rīgas domes vēlēšanās nebūs vienots labēji konservatīvo spēku saraksts, nākusi klajā ar citu priekšlikumu.
Tā aicinājusi citas partijas parakstīt memorandu par nesadarbošanos ar “Saskaņu”, “Gods kalpot Rīgai” (“GKR”) un Latvijas Krievu savienību.
Kā soctīklos apgalvo paredzamais JKP saraksta līderis Juris Jurašs – tas tāpēc, lai nenotiktu “zemgalda darījumi ar korumpantiem un pretvalstiskajiem spēkiem”.
JKP, protams, “cepums” par to, ka viņi pirmie atcerējušies paķert šo ideju, kamēr pārējie nogulējuši. Lai gan nekā jauna jau tur nav. Pirms dažādām vēlēšanām kaut ko līdzīgu ierasti piedāvājusi arī Nacionālā apvienība un “Jaunā Vienotība”.
Idejas ierosinātājam tā ļauj uz brīdi kļūt par vadošo kampaņas spēku – skat, mēs ierosinām, citi piekrīt (vai nepiekrīt), mūsu rokās ir iniciatīva! Pārējie labi apzinās, ka nokļuvuši otrā plāna lomā, tāpēc ir mazrunīgi, pat ja idejai piekrīt.
Piemēram, 2017. gadā līdzīgu manifestu ar solījumu nesadarboties ar “Saskaņu” un “GKR” Rīgas domē parakstīja “Vienotība”, Nacionālā apvienība un Zaļo un zemnieku savienība. Kad “Vienotība” līdzīgu priekšlikumu atkārtoja pirms 2019. gada Saeimas vēlēšanām, ZZS vairs neatsaucās, jo acīmredzot jutās politiski spēcīgāka par tā laika partnerēm, īpaši iekšpartijas krīzes novājināto “Vienotību”.
“Es to redzu vairāk kā populistisku soli no “Vienotības” puses, ņemot vērā, ka vēl nav skaidrs, vai tā vispār iekļūs nākamajā Saeimā,” tajā laikā par memoranda ideju intervijā “Latvijas Avīzei” pauda Zemnieku savienības līderis Augusts Brigmanis, kuram tobrīd pat sapņos nerādījās, ka tieši viņš būs tas, kas neiekļūs Saeimā, bet “Jaunā Vienotība” vadīs valdību.
Tiesa, var arī izteikt skepsi, cik šādiem manifestiem, memorandiem un tamlīdzīgiem juridiski nesaistošiem papīriem politikā vispār ir jēgas.
Piemēram, vairākas partijas laika gaitā ir likušas sava saraksta kandidātiem parakstīt solījumus (bet reiz pat zvērēt baznīcā), ka, atstājot frakciju, viņi nekavējoties noliks mandātu. Nav atmiņā, ka kāds to tiešām būtu izdarījis. Vienmēr ir kāds attaisnojums, kāpēc iepriekš solītais vairs nav saistošs.
Arī pieminētais 2017. gada Rīgas domes manifests par to nesen vēlreiz atgādināja. Nacionālās apvienības vārdā to savulaik parakstīja Baiba Broka. Taču pērn, pametot NA Rīgas domes frakciju, viņa drīz iesaistījās koalīcijā ar “Saskaņu” un “GKR”. Apstākļi esot mainījušies, viņa paskaidroja plašsaziņas līdzekļiem, nu viņa pildīšot “citus solījumus”.
Tas, protams, ir pamācoši, un to būtu vērts paturēt prātā, arī vērojot pašreizējo vēlēšanu kampaņu.
Taču kopumā nav slikti, ka JKP nākusi klajā ar šo ideju, jo tas ļauj mazliet pasekot pirmajai reakcijai un pamodelēt dažādas situācijas.
Skaidrs, ka partijām būtu vieglāk atsaukties, ja nesadarbošanās tiktu noteikta tikai ar “Saskaņu” un Latvijas Krievu savienību. Savukārt “Gods kalpot Rīgai” daudzi, iespējams, uzskata par alternatīvu, ja pārliecinošu vairākumu neizdodas iegūt vai arī pēcvēlēšanu sarunas nonāks strupceļā.
Rīgas mērs Oļegs Burovs ir piestrādājis, lai viņa pārstāvētais politiskais spēks vairs neizskatītos pēc tīrākā “Saskaņas” satelīta, pat paguvis saplēsties ar dažiem “Saskaņas” politiķiem individuāli.
Viņu kā sabiedroto latviskajām partijām būtu vieglāk pasniegt sabiedrībai nekā prokremlisko “Saskaņu”.
(Lai gan var atcerēties, ka savulaik arī kopdzīve ar “Saskaņu” daudziem labējiem šķita tīri pieņemama, pirms Ušakovs bija parakstījies par valsts valodas statusu krievu valodai.)
Un jau redzams, ka JKP rosināto memorandu droši vien varētu parakstīt Nacionālā apvienība un “Jaunā Vienotība” (kaut vai tāpēc, ka iepriekš pašas ko līdzīgu rosinājušas), savukārt “Attīstībai/Par”, šķiet, grib izvairīties, tāpēc mēģinās pārslēgt uzmanību uz ko citu.
