Viesturs Kairišs: Jēzum šodien nocirstu galvu 8
Parīt, 1. februārī, Nacionālajā teātrī pirmizrāde – Oskara Vailda/Riharda Štrausa “Salome” VIESTURA KAIRIŠA režijā. Mīlestība ir galvenā tēma, kas izskan Marka un Mateja evaņģēliju stāstā par Salomi. Mīlestība, kas sakāpināta līdz neprātam, nāvei liek upurēt sevi. Bet vienlaikus Salome nav mīts, bet reāla vēsturiska persona, ķēniņa Hēroda sievas Hērodejas meita no pirmās laulības, kas dzimusi mūsu ēras 14. gadā. Kad Hērods apsola daiļajai Salomei izpildīt jebkuru viņas vēlēšanos, ja vien viņa piekritīs dejot viņa dzimšanas dienas svinībās, Salome pieprasa Jāņa Kristītāja galvu.
– Viestur, kādēļ pasaules līmeņa literārā teksta un mūzikas simbiozes triloģiju Nacionālajā teātrī, kurā jau esam redzējuši Raiņa “Uguni un nakti” ar Riharda Vāgnera mūziku, tad Henrika Ibsena “Pēru Gintu” ar Edvarda Grīga mūziku, nu esat nolēmis noslēgt ar “Salomi” Riharda Štrausa mūzikas ietvarā?
V. Kairišs: – Primārais bija ne tik daudz Oskara Vailda luga “Salome” kā Riharda Štrausa opera “Salome”, kaut arī teksta ziņā operā izmantots gandrīz katrs lugas vārds un mums teksta arī ir vairāk nekā operā. Taču tieši mūzikā, īpaši finālā, kur Salome saņem Jāņa Kristītāja galvu uz sudraba paplātes, skūpsta to un Hērods nogalina meiteni pašu, izpaužas Salomes līdzpārdzīvojuma atklāsme. Jo mīlestības noslēpums ir lielāks par nāves noslēpumu. Tieši mūzikas nopelns ir tas, ka darbs nebeidzas ar vienkāršu traģisku notikumu. Līdzpārdzīvojuma atklāsme slēpjas mūzikā, ko radījis Rihards Štrauss, kurš atšķirībā no sava uzvārda brāļa valšu karaļa Johana Štrausa ir Vāgneram un Māleram radniecisks skaņradis, viena no radikālākajām personībām, 20. gadsimta operu reformators, un viņa “Salome” ir viena no pasaules radikālākajām operām. Ir pat leģenda, ka Mālers pievērsies simfonijām, nevis operām, baidoties no Riharda Štrausa konkurences. “Ugunī un naktī” ir aina, kur viena no kalponēm jeb sātana meitām Agneses Cīrules tēlojumā tiecas noskūpstīt Melno bruņinieku, bet viņš meiteni ar plaukstu atbīda, atstumj… Šī nieka epizode ar nepiepildīto skūpstu atausa atmiņā, kad operā Prāgā, kur skatījos Štrausa “Salomi”, uzvedums nonāca līdz ainai, kurā Jānis Kristītājs, Salomes negaidīti ieraudzīts un iemīlēts, atraida meitenes skūpstu, tā atvairīdams arī viņas mīlestību. Viss tā pēkšņi saslēdzās, un es sapratu, ka vēlos Nacionālajā teātrī iestudēt “Salomi” ar Agnesi Cīruli titullomā, rēķinoties ar viņas talantu atklāt Salomes absolūto šķīstību un absolūto sabojātību vienlaikus.
– Salomes deja Hērodam, kurā viņa atkailinās un pēc kuras kā balvu iegūst Jāņa Kristītāja galvu uz sudraba paplātes un līdz ar to kāroto skūpstu uz lūpām, visos šā darba iestudējumos bijusi kaut kas īpašs.
– Štrausa operā Salomes deja ilgst deviņas minūtes, un mēs to pilnībā parādīsim uz skatuves. Dejas laikā Salome nomet savus septiņus plīvurus un mūsdienu izpratnē savā ziņā, jā, atkailinās. Protams, viens no dejas mērķiem ir kārdināt Hērodu, tā ir ārkārtīgi jutekliska, erotiska aina. Lai Salomi nodziedātu, dziedātājām jābūt ļoti spēcīgām, jau gados. Savukārt, ja esi laba dziedātāja, tas nenozīmē, ka arī laba dejotāja. Ir bijis miljons dažādu šīs dejas interpretāciju – gan labu, gan ne visai. Ja mums ir Agnese Cīrule un Elīna Lutce, kas veido horeogrāfiju, tad nekādu dejotāju no malas šai ainai nevajag. Septiņi plīvuri iecerēti kā septiņi nāves grēki. Bet ar dejas ainu saistītais izaicinājums ir ārkārtīgi liels.
– Ko jums šodien nozīmē Jānis Kristītājs?
– Savā ziņā tā būtu arī atbilde uz jautājumu, kādu ideju dēļ esmu ķēries pie “Salomes”. Kā vēsta bibliskā leģenda, pirms Jēzus Kristus parādīšanās Jānis Kristītājs kā pravietis pareģojis, ka nāks cilvēks, kas būs vairāk nekā viņš, Dieva dēls, pasaules atbrīvotājs no grēkiem. Jānis Kristītājs man saistās ar dzīvo Dievu, kurā mēs redzam labāko, ko dod šī saistība. Tāpat kā to, ka izvēle par labu dzīvajam Dievam daudziem cilvēkiem nav tik viegli saprotama. Šī ir gan pilnības, gan pilnīgas izolētības un vientulības sajūta, kad citi cilvēki tevi ļoti viegli var pārprast. Iestudējums stilistiski ir tīrs, mēs to izceļam no ikdienības, bet reizē tas viennozīmīgi skar arī mūsdienas. Jāni Kristītāju pasaules kultūrā uztver arī kā saucēja balsi tuksnesī, un, ziniet, es arī pats ar saviem izteikumiem, lai cik aizdomīgi tas izklausītos, bieži jūtos kā tāda saucēja balss nekurienē. Par pravieti gan sevi, protams, neuzskatu. Izkliedzu sāpi un pēc tam jūtu – lieki, nevajadzīgi, jo pilnīgi nevienu tas neskar. Nupat gan man atkal liekas, ka ļoti svarīgi saukt tajā tuksnesī un ticēt, ka vari pasauli mainīt.
– Nesakiet vis, ka jūsu saucieniem nav bijis nekādas jēgas! Pēc “Lielā Kristapa” pasniegšanas “Melānijas hronikai” ierunājāties par čekas maisiem. Sabiedrība atkal saviļņojusies.
– Bet nav nekādas garantijas, ka maisus atvērs! Nedomāju, ka tas būtu kāds sabiedrības attīstības stūrakmens, tomēr beidzot jāatbrīvojas no nevajadzīgas nastas, no aizdomām, kurš te ar kuru manipulē, ka viens vai otrs viedoklis radies kādas gorgonas spiediena un slēptu motīvu ietekmē…
– Uz paplātes pasniegtā galva izrādē var raisīt asociācijas ar situācijām, kuras avīžu virsrakstos sākas ar tekstu “ripos galvas”…
– Reizēm tās galvas ripo ar jēgu, bet nereti notiek kā, piemēram, Kazahstānā, kur, šķiet, ka arī visu demokrātisko institūciju vadītāju krēsli jāmanto kādu tavu interešu pārstāvjiem. Lai cik labs Jānis Kristītājs reizēm arī justos, pienāk laiks, kad tavā vietā jānāk citam. Mēs daudz ko cenšamies izdarīt it kā demokrātiski, bet tajā pašā laikā tomēr visu pakārtojam sev, savām interesēm. Amati patīk, nauda ir forša, tā, protams, garantē labāku dzīves kvalitāti, bet man nešķiet, ka nauda ir tā vērta, lai bojātu savu auru. Mūsu sabiedrībā ir vajadzīgi, es nelietotu vārdu pravieši, bet vizionāri, cilvēki, kuri redz tālāk par ekseļa tabulu.
– Vai, izvēloties iestudēt izrādi, kurā Hērods, varas simbols, lemjot cilvēku likteņus, var atļauties pat nocirst galvu, jo tas, lūk, kādam solīts, tas nav arī jūsu pliķis varai?
– Pliķis varai? Nē, mākslā vēlos runāt par dziļākām tēmām, virzīties tālāk. Hērods ir samaitāts, dziļi nelaimīgs, visa sabiedrība, priesteri un jūdi pieprasa Jāņa Kristītāja galvu, bet viņš baidās izaicināt likteni, jo, nogalinot Dievu, nez vai pats izdzīvosi… Visi gaida Dievu un vienlaikus no viņa baidās. Mēs taču saprotam, kas notiktu, ja šodien mūsu sabiedrībā ierastos Jēzus. Viņam nocirstu galvu. Visi. Būsim godīgi. Nu taču negribas uzzināt patiesību par sevi… Labprāt ticētu, ka es nebūtu šo galvas cirtēju vidū, taču pārbaudīt to nevēlētos… Bet dot pliķi varai mākslas darbā man liekas garlaicīgi. Varu es vēlos mainīt. Esošā neapmierina kaut vai tās pozīcijas dēļ, ko ieņēma, nākot klajā oligarhu sarunām. Neuzskatu, ka tā bija īstas, demokrātiskas valsts varas cienīga reakcija. Brīnos, kāpēc cilvēki uz ielām nepieprasīja varas atkāpšanos, brīnos, kāpēc tauta uz vietas nepieprasīja Saeimas atlaišanu, kad Ingunu Sudrabu iecēla par oligarhu lietas izmeklēšanas komisijas vadītāju, vienalga, divus vai cik miljonus referendums arī maksātu. Tas ir sīkums, salīdzinot ar to, kādu pliķi Saeima ar Sudrabas iecelšanu iecirta sabiedrībai. Demokrātiskā valstī pēc šīm sarunām sekotu demisijas. Nav noņemtas oligarhu sarunās sētās aizdomas, ka Raimonda Vējoņa kandidatūru Valsts prezidenta amatam apstiprināja Kremlī. Es Vējoņa vietā paliktu nikns! Bet rīcības trūkums no prezidenta puses izraisa vēl lielākas aizdomas.
– Vai Salomes prasījumā pēc Jāņa Kristītāja galvas nevar saskatīt arī atraidītas mīlestības izraisītu atriebību?
– Tur ir visi šie elementi. Kaut arī man patīk grieķu traģēdijas, kur uz atriebības pamata iesākas vai visi kari, manā cilvēciskajā zonā atriebība ir ļoti plebejiska īpašība. Lielākā vērtība ir mīlestība, par kuru jācīnās ik dienu. Jānis Kristītājs Salomi atgrūž, noraidot viņas tīrās, patiesās jūtas, jo viņam svarīgāks viņa Dievs, ko varam saprast arī kā vīrieša lielu ideju dzīvē, grūti aizsniedzamu mērķi, kam tiek upurēts viss pārējais. Bet mēs taču saprotam, ka Dievs – tā ir mīlestība. Un es saprotu Salomi, kura beigās Jānim Kristītājam pārmet – es būtu tevi mīlējusi, bet tu mani atraidīji. Tās ir tādas ambivalentas lietas, uz kurām nav atbilžu. Ir tikai lieli jautājumi un paradoksāli šokējoši risinājumi.
– Izrādēs ar vēsturisku stāstu intriģējoša ir izvēlētā laiktelpa.
– Reiņa Dzudzilo scenogrāfijā izrāde ir it kā izdzīta no skatuves, darbība notiek pašā Lielās zāles skatuves proscēnijā, bet tālāk aiz nolaista dzelzs priekškara (tādi visos teātros domāti ugunsgrēku gadījumiem. – V. K.) visu laiku skan Riharda Štrausa opera pilnā apjomā vācu valodā. Liels eksperiments. Teātra un operas sintēzē ar šo darbu esmu nonācis vistālāk, visradikālākajā veidā. Bet par rezultātu lai spriež skatītājs. Izrādes darbība pastāv ne vien ārpus laika un telpas, bet arī ārpus žanra, ārpus jelkā iepriekš bijuša. Kristas Dzudzilo radītie stilizētie tērpi sasauksies ar zelta portālu jeb zelta “muti” Nacionālā teātra vēsturiskās ēkas Lielās zāles skatuves zelta proscēnijā, zem kura un kurā faktiski šo izrādi spēlēsim un kura greznums ļoti atbilst ne vien bibliskajam laikmetam, kas arī ietver pārbagātību, krāšņumu, bet jo vairāk – Vailda laikmeta estētiskās zelta un safīra pārbagātības sajūtai. Jānis Kristītājs mums uz skatuves parādās visai nosacīti, it kā viņš še būtu un it kā ne. Tā kā runa ir par viņa lūpām un mēli, kuru skūpsta Salome, arī skatītāju zālē ievirzās simboliska “mēle”. Jo – kas ir sludināšana? Arī iešana pa skatuves mēli, kas mūsdienu kultūras arhetipā saslēdzas ar šova elementiem.
– Kad Latvijā pirms vairāk nekā deviņdesmit gadiem leģendārais Smiļģis pirmoreiz uzveda “Salomi” un pats tajā arī spēlēja, dzejnieks Rainis bija sašutis par šīs nepiedienīgās izrādes un skandalozās Salomes atrašanos uz vienas skatuves ar Induli un Lāčplēsi. 1998. gadā režisora Regnāra Vaivara JRT iestudētā “Salome” izpelnījās pat protesta vēstules uz Kultūras ministriju par kailumu un orģijām ainās uz skatuves.
– “Salome”’ ir skandaloza. Taču, nē, “asinis” pa mēli līdz skatītāju kurpēm neplūdīs, daudz to nav, varbūt mazliet, pa kādai drusciņai. Liela naturālisma nav, bet Salomes mīlas aina ar “nogriezto galvu” ir tik skaista, ka nevar viņai šo “partneri” atņemt. Ja mūsdienās ko tādu uzrakstītu, maigākais epitets būtu liels pārspīlējums. Galvu reibinošu interpretāciju nebūs, bet Salomes un Jāņa Kristītāja galvas partnerība ir tik dziļa, arhetipiska, ietilpīga, pretdabiska un reizē pārdabiska, ka pasaules kultūras telpā ir nepārspēta savā vēstījuma dziļuma unikalitātē. Tajā katrs varēs meklēt savu. Ļoti interesanti būs dzirdēt, ko cilvēki teiks par Salomi – mīlēs vai nosodīs. Man svarīgāk ir viņu vienkārši mīlēt. Uz to vedina arī Agneses Cīrules netveramā spēle, par kuru varu izteikt tikai sajūsmu.
