Jezga ap bailēm no patriotisma 0
Latvijas kinoļaudis joprojām ir lielās bažās un neziņā, ko sabiedrībai un pašai pastāvīgā naudas badā mērdētajai nozarei varētu nozīmēt nacionālā pasūtījuma programma, par un ap ko – gan bez jebkādas konkrētības – ik pa laikam tiek spriests jau vairāk nekā gadu.
Viens no šādas attieksmes iemesliem, iespējams, ir arī tas, ka līdz šim par šo tēmu trūcis dziļākas sabiedriskas un nozares profesionāļu diskusijas. To šonedēļ savā pielikumā “Kultūrzīmes” aizsāka “Latvijas Avīze” (sk. “Kā pārvarēt plaisu starp sabiedrību un kino” 15. janvāra numurā) un turpināja Nacionālais kino centrs.
Diezgan plaši apmeklētā domu apmaiņa Latvijas Kultūras akadēmijas skaisti renovētajā Zirgu pastā, no vienas puses, liecināja par kinoļaužu interesi par nacionālā pasūtījuma ideju, taču, no otras puses, lieku reizi rosināja aizdomāties par gaismas gadiem, kas šķir sabiedrības vienas daļas gaidas no nacionālā kino un pašu tā veidotāju uzstādījumus par savu sūtību Latvijas kultūras un identitātes vispārējā kontekstā.
Lai gan nevarētu teikt, ka šīs diskusijas gaitā būtu izkristalizējies kaut viens domu grauds, kam šajā ziņā varētu būt kopsaucēja loma, vairāk nekā divu stundu laikā tomēr izskanēja viedokļi visai plašā spektrā – sākot ar pārliecību, ka “jezga” ap nacionālo pasūtījumu ir “nelāgs politiķu iniciēts pārpratums, kura varēja arī nebūt un kas pēc iespējas ātrāk jāaizmirst”, līdz konstatējumam, ka šī ideja radīta vienīgi kā ēsma papildu budžeta izkaulēšanai no valdības.
Tas savukārt vedina uz skumjām pārdomām, ka īstenībā jau visa šī šūmēšanās pēc būtības nav ne nieka vērta un ka tai visai vāja saistība ar šobrīd gan vien trīs lapas biezajā nacionālā pasūtījuma koncepcijā pausto mērķi par nacionālās identitātes un valstiskās apziņas vērtību stiprināšanu un popularizēšanu.
Zināma vienpusība problēmas izpratnē bija vērojama arī no diskusijas vadītāja žurnālista Arņa Krauzes puses, nacionālā pasūtījuma tematu loku reducējot vienīgi līdz filmām par folkloru un vēsturi. Tostarp pārāk daudzos jautājumos konceptuālas skaidrības patiešām katastrofāli pietrūkst, un tas attiecas arī uz paša nacionālā pasūtījuma jēgu.
Iespējams, tieši plašākas informācijas trūkuma raisītas ir dažu it sevišķi gados jauno nozares pārstāvju paustās “bailes” no patriotisma jēdziena, kurš nu būšot par katru cenu un pēc pavēles jāiemieso, un tas atgādinot sociālistiskā reālisma ekstrēmākās izpausmes.
“Manī nerodas patriotiskas jūtas, skatoties filmas par senām uzvarām,” teica producente Alise Ģelze. Viņasprāt, daudz būtiskāk ir veidot dziļi personiski skarošas filmas par tagadnes Latviju.
Var piebilst, ka šī arī ir viena no problēmām, ko paredzēts risināt ar pasūtījuma starpniecību. Lielāku skaidrību par šīs tēmas vēsturiskajiem aspektiem viesa kinozinātniece Kristīne Matīsa, uzsverot, ka “pasūtījums nav nekas slikts, svarīgi, kas to izpilda”.
Savukārt pieaicinātais mediju eksperts Sergejs Kruks netaupīja ne savu, ne klātesošo laiku, lai ikvienam kļūtu “skaidrs”, ka patriotiskā audzināšana ir arhaiska un vienīgi totalitāriem režīmiem raksturīga parādība, kas no filmu nozares jātur pa gabalu, ja nevēlamies atgriezties drūmākajā sociālistiskā reālisma laikmetā. Savs viedoklis par pasūtījuma koncepciju bija arī politologam Ivaram Ījabam, kurš nav pārliecināts, ka pilsoniskā izglītošana (šāda varētu būt pasūtījuma funkcija) būtu jāīsteno ar kino starpniecību, jo drīzāk tā būtu Izglītības un zinātnes ministrijas funkcija.
Diskusijas gaitā Kultūras ministrijas darba grupas vadītājam Dāvim Staltam nācās taisnoties cita vidū par paša teikto, ka pasūtījuma mērķis ir arī “radīt lielāku ticamību lēmumu pieņemšanas caurspīdīgumam kino nozarē, par ko pašlaik ir viedoklis, ka tur valda blatu sistēma”.
Pēdējo argumentu daži klātesošie nodēvēja par baumām “Delfu” komentētāju līmenī. Vaicāts, kādas tad filmas pats ir redzējis, ja jau “Kultūrzīmēs” paudis, ka “cilvēki var nosaukt tikai dažas populārākās filmas, kas pēdējos gados bijušas Streičam un Graubam, bet pārējās neatceras”, Stalts minēja “Kolka Cool”, “Cilvēki tur”, “Dokumentālistu” un citas, kas viņu “saviļņojušas visdažādākajās amplitūdās”.
Var piekrist nacionālā pasūtījuma koncepcijas kritiķiem tajā viņu argumentācijas daļā, kas attiecas uz pārāk neprecīziem, izplūdušiem un savstarpēji pretrunīgiem jēdzienu formulējumiem. Taču nu jau gan pienācis pēdējais laiks izšķirties par šādas programmas nepieciešamību un tad tikt skaidrībā par nacionālā pasūtījuma pamatlietām: līdzekļu avotiem, to piešķiršanas kritērijiem, kā arī par to, kā tiks izveidota un kas darbosies iecerētajā jaunajā institūcijā, kas dalītu naudu filmprojektiem.
