„Jenūfa” – spožs triumfs un bezgalīgas pārdomas. Armanda Znotiņa recenzija par operu „Jenūfa” 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izrādes “Jenūfa” rezultāts Latvijas Nacionālajā operā ir aizraujošs – krāšņās vizualitātes, absolūti precīzā detaļu slīpējuma un satriecošās profesionālās meistarības dēļ.
2022. gada 25. februārī Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla atklāšanas programmā – Antonīna Dvoržāka vijoļkoncerts Kristīnes Balanas un Gunta Kuzmas vadītā Liepājas Simfoniskā orķestra interpretācijā, uzreiz nākamajā dienā, 26. februārī – Leoša Janāčeka “Jenūfas” jauniestudējuma otrā izrāde Latvijas Nacionālajā operā. Sakritība nejauša, toties zīmīga, atgādinot, cik strauji iespējams mainīt standartizēto publikas priekšstatu par šķietami vispārzināmiem klasiķiem (un ne jau tikai čehu mūzikā vien). Dvoržāka čella koncertu un Devīto simfoniju Latvijā spēlē visi, pārējās astoņas simfonijas, vijoļkoncertu un klavierkoncertu – gandrīz neviens; un te nu pēkšņi sastapšanās ar vēl kādu romantisma laikmeta meistardarbu.
Turklāt – gan jau no Dvoržāka desmit operām Latvijas repertuārā iederētos ne tikai reti uzvestā “Nāra”. Ar Leoša Janāčeka operu “Jenūfa” ir līdzīgi. Šis 1904. gadā Brno pirmoreiz iestudētais darbs (libreta pamatā Gabrielas Preisovas drāma “Viņas pameita”) Latvijas publikai formāli nav svešs – “Jenūfas” titullomu 1944. gadā dziedāja Vilma Briede un Milda Brehmane-Štengele, bet 2005. gadā – Inese Galante. Taču Janāčeka veikums drīzāk salīdzināms nevis ar Dvoržāku, bet ar Modestu Musorgski – abi komponisti apsteidza savu laiku, gan “Boriss Godunovs”, gan “Hovanščina”, gan “Jenūfa” vēl ilgi 20. gadsimtā skanēja cenzētā un sabojātā versijā (protams, protams, ar vislabākajiem nodomiem – lai izklausītos romantiskāk un saprotamāk).
“Jenūfas” jauniestudējums daudzējādā ziņā ir triumfs. Pirmkārt, tas atstāja muzikāli izkoptas un veiksmīgas izrādes iespaidu, apliecinot, ka diriģents Mārtiņš Ozoliņš sadarbībā ar Latvijas Nacionālās operas orķestri pratis ieraudzīt, iedzīvināt, akcentēt Janāčeka oriģinālpartitūras būtiskākos raksturlielumus un to oriģinalitāti. Turpat arī pārliecinošs solistu ansamblis, kur lakoniskos tēlos teicami iejūtas Marlēna Keine, Laura Kancāne, Jūlija Vasiļjeva, Evija Martinsone, Inga Šļubovska, Rihards Mačanovskis, kur prieks redzēt un dzirdēt pieredzējušāko mākslinieku – Krišjāņa Norveļa un Ilonas Bageles – radītās ciemata vecākā un vecmāmuļas Burijas lomas, kur arī operas kora sniegumu nepārprotami caurstrāvojis visa uzveduma spriegums un vitalitāte.
Taču galveno lomu lasījumi nekādā ziņā nav atraujami no operas režisora Alvja Hermaņa paustajām idejām. Un te ir divkāršs stāsts – par Janāčeka atainoto visnotaļ reālistisko traģēdiju 19. gadsimta Morāvijā (būtībā lielākā atšķirība no Dmitrija Šostakoviča “Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas” ir formāli laimīgās beigas, pret kurām palieku nedaudz skeptisks) un par Hermaņa būvēto pasauli, kur režisora vēstījums koncentrēts ne tikai “Jenūfā”, sabalsojoties ar citām viņa izrādēm. Abi stāsti saplūst, pārklājas, savijas harmoniskā struktūrā, un rezultāts ir aizraujošs – krāšņās vizualitātes, absolūti precīzā detaļu slīpējuma un satriecošās profesionālās meistarības dēļ.
Tas, protams, ir mazliet skumīgi, ka 2014. gadā Briselē īstenotais Hermaņa iestudējums pēc klejojumiem pa vairākām citām Eiropas pilsētām Latvijā nonācis tikai tagad – 2023. gadā. Līdz ar to uzreiz jāpiebilst, ka “Jenūfas” uzvedums ir paraugs režisora iecerēm deviņus gadus senā pagātnē – vēl pirms izrādēm “Brodskis / Barišņikovs”, “Pakļaušanās”, “Marķīze de Sada”, “Linda Vista” un “Post Scriptum”.
Taču vismaz divi no šiem iestudējumiem sasaucas ar “Jenūfu” – un tas nav pārsteigums, zinot Hermaņa spēju radīt tēmu un metaforu izvērsumus visplašākajā kontekstā un zinot arī to, ka Hermanis pret savu izrāžu varoņiem jūt empātiju un līdzpārdzīvojumu. Tādēļ “Jenūfas” vēstījums uzrunā emocionāli, un tādēļ tas aicina pašu skatītāju domāt par interpretācijas būtību, kur viennozīmīgu atbilžu nav un nevar būt. Tieši tur rodama mākslas vērtība. Un Alvja Hermaņa izrādes savukārt ir daudz vērtīgāk vienkārši intuitīvi saprast nekā izskaidrot un dekonstruēt.
Tomēr pāris pieturas punktiem un asociatīvām saiknēm te jāatrod vieta. Artjoma Safronova un Raimonda Bramaņa augstās tenora balsis Lacas Klemena un Števas Burijas lomās uz operas skatuves skanēja skaidri un kolorīti, taču interpretācijas smaguma centrā atradās Innas Kločko Jenūfas un Helēnas Zubanovičas Ķesterienes soprāna un mecosoprāna tembru krāšņums, piepildījums, vokālais plastiskums un dramatiskie kontrasti. Un tas liek domāt, ka režisoram īpaši aktuāla bijusi tieši sievietes izdzīvotā drāma, kamēr abi vīrieši savos kostīmos un galvassegās izskatījās un uzvedās groteski, ļaunprātīgi, gļēvi, karikatūriski.
Un tas saskaras ar Hermaņa nesenajā iestudējumā “Post Scriptum” risināto tēmu par ļaunuma ģenēzi, ar sešpadsmit dejotājām saistītais “Jenūfas” vizuālais veidols (noteikti ar cildinošiem vārdiem jāpiemin horeogrāfe Alla Sigalova, kostīmu māksliniece Anna Votkinsa, videomāksliniece Ineta Sipunova) turpretī atsauc atmiņā “Marķīzi de Sadu” un tās introverto enigmātiskumu, kas, bez šaubām, sakņojas jau 90. gadu Hermaņa izrāžu tēlu un ideju daudzslāņainībā, bet “Jenūfas” koncepcija kopumā un tās īstenojumā ar acīm tveramie aspekti – jūgendstils pretstatā naturālismam, folkloriskas vides daudzkārtējais kāpinājums pretstatā otrajā cēlienā redzamās nosacīti laikmetīgās vides drūmajai pelēcībai – raisa vēl kādu citu un vienlaikus ar iepriekšminētajām dramatiskā teātra izrādēm radniecīgu secinājumu.
Arī “Jenūfa” vēsta par to, kā sabiedrība mirst. Par to, ka divi pasaules kari nebūtībā aizslaucīja 19. gadsimta bagātīgo kultūru un civilizāciju, un, jāteic, ne gluži bez iemesla, vērojot, kā “Jenūfas” varoņi dzīvo šķērsām pāri jebkādām ekonomikas likumsakarībām, veselajam saprātam un labākajām kristietības vērtībām. Par to, kā mirst mūsdienu Rietumu sabiedrība – un Hermaņa viedoklis šajā jautājumā ir vispārzināms. Un arī kaut nedaudz par to, kā sabrūk jebkura uz brutalitāti un agresiju balstīta sistēma ārpus eiropeiskās civilizācijas. Taču tās nebūt nav beigas. Jo Alvis Hermanis arī “Jenūfas” iestudējumā atklāj cerību. Te nu tās ir – mīlestība, ticība un cerība.
