Jeloustonas brīnumi 0
Pasaulē pirmais un joprojām pazīstamākais ir Jeloustonas nacionālais parks Amerikas Savienotajās Valstīs. Šogad martā tam jau 140. gadadiena. Par Jeloustonu ceļotājs Nataniels Lengfords 1870. gadā rakstīja: “Sajutu, cik esmu niecīgs un bezpalīdzīgs, skatoties uz bezdibeni 32 kilometru garumā, tā lieliskajām dzeltenīgajām nogāzēm un diviem šajā bezdibenī krītošajiem majestātiskajiem ūdenskritumiem…”
Jau 1872. gadā unikālais Jelousto nas plato ar bagātīgo geizeru un karsto minerālūdens avotu klāstu kļuva par pasaulē pirmo nacionālo parku. Lengforda piezīmes un pirmie spilgtākie iespaidi arī piešķīruši tam nosaukumu, kas tulkojumā nozīmē – dzeltenais akmens. 1978. gadā šis parks iekļauts UNESCO Pasaules dabas un kultūras mantojuma sarakstā.
Jeloustounā ir aptuveni 10 000 dažādu ģeotermālo da bas brīnumu. Augstkalnu plato šķērso kontinentālā ūdensšķirtne – no turienes upes tek uz austrumiem un uz rietumiem, bet liela daļa ūdens aizplūst atpakaļ pazemē. Tieši ar to skaidrojamas Jeloustonas pārsteidzošās dabas parādības.
Geizeru valstība
Savulaik plato tricinājuši jaudīgi vulkānu izvirdumi. Pirms aptuveni tūkstoš gadiem pēc izvirduma izveidojās gigantisks krāteris 75 kilometru garumā un 45 kilometru platumā. Izkausētie kalnu ieži nesnauž arī mūsdienās, allaž uzturot pamatīgu karstumu Jeloustonas katlā. Daudzi pētnieki uzskata, ka patiesībā zem Jeloustonas nemierīgā miegā snauž pasaulē lielākais vulkāns – turklāt neiedomājami liels, gandrīz vai visa parka platībā. Tam uzsprāgstot, nemaz nebūšot vajadzīgs kāds asteroīdveidīgs viesis no kosmosa, lai mūsu planēta beigtu pastāvēt…
Kā veidojas Jeloustonas ģeotermālie avoti? Virszemes ūdeņi izsūcas cauri porainajiem klinšu iežiem, kamēr sasniedz ļoti sakarsušus slāņus, kas atrodas pavisam tuvu vulkāniskajai magmai. No turienes uzkarsētais ūdens atgriežas zemes virsū, veidojot karsto avotu. Ja ūdens, ceļoties augšup cauri klinšu iežiem, sastop savā ceļā kādu šķērsli, veidojas tik augsts spiediens, lai rastos geizers. Atsevišķās vietās ūdens izlaužas zemes virspusē tvaika veidā, un tādas atveres dēvē par fumarolām. Tur, kur ūdens un skābes saturošu gāzu iedarbībā augsne pārvēršas mālainā masā, veidojas mutuļojoši dubļu virpuļi.
Par Jeloustonas ziemeļu vārtiem dēvē Montānas štata pilsētu Gardineru. Pie pašas ieejas parkā izveidota milzīga akmens arka ar uzrakstu “Tautas lietošanai un priekam”. No šīs vietas ceļš ved uz skaistāko nacionālā parka nostūri – karsto Mamuta avota rajonu. Ap Mamuta avotu travertīna uzplūdumi izveidojuši pasakaini skaistas terases, pa kurām tvaika mutuļos burzguļo ūdens.
No dienvidiem Jeloustonas nacionālajā parkā var nokļūt cauri Grandtītona nacionālajam parkam – vispirms līdz Jeloustonas ezeram, tad pa Faierholas upes ieleju līdz Augšējam geizeru baseinam. Tur 48 kilometru iecirknī ir vismaz 600 karstie avoti un tvaika šahtas, kā arī 70 geizeri.
Slavenākais Jeloustonas geizers ir tā dēvētais Oldfeitfuls. Uzskata, ka tas karstā ūdens masas izverd apbrīnojami regulāri – ik pēc 57 minūtēm, taču speciālisti pārliecināti, ka tas ir tikai mīts, jo patiesībā intervāli starp izvirdumiem esot dažādi, turklāt gadu gaitā kļūstot aizvien ilgāki. Tas zemestrīču dēļ, kā arī tāpēc, ka negodprātīgi apmeklētāji mēdz geizera kanālā samest dažādus priekšmetus… 2000. gadā leģendārais geizers fantastisko strūklaku izšāva vidēji ik pēc 80 minūtēm. Parka līdzstrādnieki parasti izvieto paziņojumus, kad aptuveni gaidāms nākamais geizera izvirdums.
To redzēt vēlas daudzi. Reizēm uz īpaši veidotā skatu laukuma vienlaikus sapulcējas vismaz 2000 skatītāju. Kad geizers “ieslēdzas”, skats ir patiešām fantastisks, ko nespējot ilustrēt pat vislabākās fotogrāfijas. Vispirms, it kā izskalojis rīkli ar vairākiem sīkiem guldzieniem, Oldfeitfuls augstu gaisā izmet jaudīgu strūklu, ko parasti var novērot tikai dažas minūtes. Šo geizeru uzskata par vienu no augstākajiem Jeloustonā, tomēr katrā izvirduma reizē sasniegtais augstums mēdz būt dažāds, parasti no 37 līdz 46 metriem. Turklāt tas var mainīties arī viena izvirduma laikā – rīstoties un uzvijoties augstumā, saraujoties un tad atkal paceļoties.
Jeloustonas nacionālajā parkā atrodas vairāk par pusi visas planētas ģeotermālo avotu, un lielākā daļa no tiem – netālu no Oldfeitfula, tā dēvētajā Augšējā geizeru baseinā, kura garums ir tikai divi kilometri. Ar geizeriem saistīta kāda unikāla parādība: vieni pēkšņi pazūd, bet citi uzrodas no jauna. Vienīgi Oldfeitfuls kopš neatminamiem laikiem darbojas nemainīgi. Un, izrādās, nemaz nav augstākās strūklas izraisītājs. Netālais Grandgeizers mēdz izšļākt ūdens stabu līdz 60 metru augstumam. Stīmbouts dažkārt uzšaujoties pat līdz 120 metriem, taču atšķirībā no Oldfeitfula pēc tam var atkal snaust vairākus gadus.
No grizlilāčiem līdz retiem tauriņiem
Jeloustonā galvenokārt sastopami mežu joslas faunas pārstāvji, bet īpašs lepnums ir brieži un bizoni, kuriem šeit ir lieliski barošanās apstākļi. Te mīt vienīgais ASV bizonu bars, kurā 2006. gadā bija aptuveni 2500 īpatņu. Viens bizons vidēji sver aptuveni 900 kilogramus.
Parka mežos mīt baltastes un melnastes brieži, amerikāņu aļņi un kanādiešu vapiti brieži – tie vasarās Jeloustonā mēdz pulcēties līdz pat 30 000 dzīvnieku lielos baros.
Mežonīgākajos Jeloustonas parka nostūros sastopami šejienes slavenākie iemītnieki – grizli un melnie lāči. Piemēram, no aptuveni tūkstoša grizlilāču, kas mīt plašākajā apkaimē – Aidaho, Vaiomingā un Montānā – Jeloustonā joprojām ir aptuveni 200. Grizlilāči ir savas sugas iespaidīgākie pārstāvji, jo to augstums līdz skaustam, stāvot uz visām četrām kājām, var būt pat pusotrs metrs. Parkā sastopami dažādu krāsu toņu lāči – no bēša līdz pilnīgi melnam.
Tiesa, eksistence cieši līdzās cilvēkiem šiem lāčiem radījusi nopietnu apdraudējumu. Dažkārt lāči savainojuši vai pat nogalinājuši kādu parka apmeklētāju. 20. gadsimta 70. gadu sākumā ASV Nacionālo parku dienests Jeloustonā likvidēja visas izgāztuves, lai lāči pamazām sāktu atradināties no dzīvošanas uz cilvēku atkritumu rēķina. Pēc šīs akcijas ķepaiņi atkal sākuši atgriezties parka mežonīgākajās teritorijās. Tomēr lāčus vēl joprojām negaidīti var sastapt vietās, ko cilvēki apmeklē visbiežāk, kur paliek uz naktsguļu, makšķerē un, protams, pamet atkritumus.
1994. gadā Jeloustonas parkā vairs vispār nebija vilku. No 1995. līdz 1996. gadam tos speciāli ieveda, lai atjaunotu populāciju, un šis mēģinājums izrādījās sekmīgs. Patlaban parka teritorijā jau ir vismaz 300 vilku.
Parkā mīt aptuveni 280 putnu sugu pārstāvji, starp tiem – baltgalvainais ērglis, zivju ērglis, ziemeļu lija un parastais ūdensstrazds, kā arī pūces, dzeguzes, dzeņi, dzeltenie ķauķi, kanādiešu dzeguzes, mazie zivju dzenīši, ziemas žubītes, parastie ķauķi un citi. Jeloustonas Haidena ielejā ligzdas vij kanādiešu dzērves, bet citās vietās uzturas pārlidotāji – pīles, gulbji, amerikāņu rozā pelikāni un citi putni.
Te sastopamas vairākas retas spāru un tauriņu sugas. No pēdējiem, piemēram, īpaši unikāls ir tā dēvētais zilais karaliskais burinieks. Betarka ezeros un upēs ir īsta zivju pārbagātība – gan strauta un varavīksnes foreles, gan baltais kalnu lasis un Klarka lasis, pelēkais lasis un citas.
Īpašas ievērības cienīgs ir Jeloustonas upes Lielais kanjons. Tas atrodas uz austrumiem no geizeru ielejas un Centrālā plato. Kanjona stāvās sienas, kas zaigo dzeltenīgā krāsā, veidojušās no smiltīm un bazalta iežu plāksnēm. Kanjona garums no Augšējā ūdenskrituma līdz Tauera ūdenskritumam ir 32 kilometri, dziļums atsevišķās vietās sasniedz 350 metrus, bet platums – no 450 līdz 1200 metriem.
Jeloustonas parkā vārda tiešā nozīmē var redzēt, kā elpo zeme, dzirdēt, kā no pazemes strauji laužas karstā ūdens strūklas, sajust, kā geizeri līdz ar putās sakultajām ūdens un dubļu masām atbrīvo jaudīgas enerģijas straumes, kas piepilda ielejas. Laimīgs, kas to visu skatījis vai kādreiz skatīs paša acīm!
 Paglābt no izmiršanas * Galvenais rezervātu un nacionālo parku izveidošanas nolūks ir pasargāt dzīvos organismus, kam draud pilnīga izmiršana. Ja nebūtu aizsargājamo dabas teritoriju, jau tagad ziloņus, degunradžus, bizonus un zubrus varētu redzēt tikai zooloģiskajos dārzos, bet liela daļa sugu vispār būtu izzudušas, piemēram, gigantiskie varāni jeb Komodo drakoni, kas patlaban mīt tikai Komodo salas nacionālajā parkā. * Losglasjaresas nacionālajam parkam Argentīnā galvenokārt jāaizsargā unikālie ledāji (piemēram, lieliskais Perito Moreno ledājs). * Evergleidsas nacionālais parks ASV Floridā izveidots dzīvības formu unikālās dažādības un daudzveidības dēļ. * Nacionālajos parkos būtiska nozīme ir tūrismam. Daudzos ekoloģiskais tūrisms kļuvis par galveno. Šajā ziņā slavenākie ir nacionālie parki Āfrikā – Serengeti, Nairobi, Masai Mara vai Krīgera nacionālais parks. Nacionālajos parkos īsteno ekoloģiskās izglītošanas programmas, dažkārt arī saimniecisko darbību, tiesa, tikai stingrā saskaņā ar ekoloģisko drošību. Jeloustonas nacionālā parka platība ir aptuveni 900 000 ha. Tas atrodas ASV Vaiomingas štatā. Šeit ir vairāku ASV lielāko upju – Sneikas, Misūri un Jeloustonas – iztekas. Tās sākas Jeloustonas augstkalnu ezerā, kas dienvidos robežojas ar Centrālo plato. Jeloustonas plato augstums ir no 1710 metriem ziemeļos līdz 3463 metriem parka centrālajā daļā. Ziemeļu daļā atrodas Blekteildijēra un Mirora plato, bet austrumos – Divu Okeānu plato.
Latvijā ir četri nacionālie parki. Tie aizņem aptuveni 3,1% no Latvijas teritorijas. * Gaujas nacionālais parks dibināts 1973. gadā, teritorija 91 390 ha. Atrodas Vidzemē. * Ķemeru nacionālais parks dibināts 1997. gadā, teritorija 38 165 ha. Atrodas Zemgalē un nedaudz arī Vidzemes teritorijā. * Rāznas nacionālais parks dibināts 2007. gadā, ir 59 615 ha liels. Atrodas Latgalē. * Slīteres nacionālais parks. Teritorijas vecākā daļa izveidota 1923. gadā. 2000. gadā Slīteres dabas rezervātu pārdēvēja par Slīteres nacionālo parku. Tā platība ir 26 490 ha. Atrodas Kurzemē. |
