Savu varu Kurzemē Bīrons tiecās apliecināt un iemūžināt materiāli, un Jelgavas un Rundāles pilis ir tam liecinieces, proti, ar savu milzumu mazajā Kurzemes hercogistē būdamas itin spocīgas. Celtas ar latviešu, vācu, krievu, čehu rokām itāliešu arhitekta Bartolomeo Rastrelli vadībā, pilis šā nelielā raksta ietvaros vienkārši neietilpst. 1
Bet, lai attaisnotu spoku stāstus, piesauksim arī mākslas vēsturnieka Imanta Lancmaņa rakstīto: “Pat brīvā līguma strādnieki, ieradušies celt Kurzemes pilis, būtībā nokļuva katorgas apstākļos. Strādāja no tumsas līdz tumsai ar divu stundu pārtraukumu, bez svētdienām. Alga bija tik zema, ka strādnieki dažkārt apēda vairāk nekā nopelnīja. 1737. gadā Bīrons izdeva rīkojumu par 1000 ķieģeļu iemūrēšanu maksāt tikai 150 kapeikas, bet, ja kāds tam nepiekrīt, sodīt ar nūjām. Visai bieži strādnieki bēga projām. Visā būvdarbu laikā vidēji piektā daļa strādnieku bija slimi.”
Neapgalvosim, ka Jelgavas pils, tāpat kā Pēterpils, uzcelta uz cilvēku kauliem, tomēr arī šeit, pie mums, ir gana pazudinātu dvēseļu, kurām nav miera dusas vietā. Kuras var nākt un nākt pilī, lai atgādinātu par Jelgavā sev nodarītajām pārestībām…
