“Jelgava ’94”: reibinošā nostalģija 0
Ilgi gaidītā spēlfilma “Jelgava ’94” paļaujas uz jau par moderno latviešu literatūras klasiku kļuvušā Jāņa Joņeva romāna un 90. gadu estētikas popularitāti, kā arī jaunu un pieredzējušu aktieru aizrautīgu iejušanos filmas stāstā, kas seko pieaugšanas žanra ārējiem parametriem, kaut gan filmas dramaturģiskais karkass brīžiem šķiet bīstami nestabils. Filma tapusi Jura Podnieka studijā, režisors Jānis Ābele, scenārija autors Matīss Gricmanis, producente Antra Cilinska.
Dažkārt, rakstot par kino, gadās nonākt neērtā situācijā, kad par kādas filmas gaidāmo popularitāti skatītāju vidū šaubu nav, un kritiskāks viedoklis riskē tikt uztverts kā skaudība vai kritizēšana kritizēšanas pēc. Tomēr faktiski kritiķa uzdevums ir analītiski palūkoties uz mākslas darbu, kas veidots ar nolūku iedarboties uz mūsu emocijām.
Šāda analīze var nākt par labu gan autoriem, lai savā nākamajā darbā kino izteiksmes līdzekļu arsenālu lietotu prasmīgāk, gan skatītājiem. Galu galā kino “lasītprasme” ir apgūstama tāpat kā parastā, un to nevar izdarīt nekā citādi, kā vien skatoties filmas. Tāpēc ceru, ka kritisks skatījums liks vērot gan “Jelgavu ’94”, gan citas Latvijas filmas rūpīgāk, jo
prasīgi skatītāji, kino veidotāju izaugsme un labas filmas iet roku rokā.
Riskantais pieaugšanas stāsts
Paturot to prātā, pievērsīšos “Jelgavai ’94”, kas ir režisora Jāņa Ābeles otrā pilnmetrāžas spēlfilma – pirmā, “7 miljardi gadu pirms pasaules gala”, pirmizrādi piedzīvoja pagājušā gada oktobrī Rīgas Starptautiskajā kino festivālā, taču, ņemot vērā kino radīšanas specifiku, abas filmas ir tapušas paralēli (darbs pie “Jelgavas ’94” iesākts pirms pieciem gadiem), tādēļ noskaņas un romantiskā pasaules skatījuma ziņā sabalsojas.
“Jelgava ’94”, kā jau minēju, pieder pieaugšanas žanram –
tas ir stāsts par galvenā varoņa psiholoģisku pārtapšanu no bērna par pieaugušo.
Tas, kas un kā ar varoni šādā filmā notiek, ir viņa iekšējo pārmaiņu atspulgs, un ir svarīgi, lai varoņa rīcībā un reakcijā uz to varam ieraudzīt viņa iekšējo pasauli un motivāciju.
“Jelgavā ’94” ir trīs sižeta pavedieni, kam skatītājs var sekot līdzi, pieņemot, ka tas ir skatītājs, kas romānu nav lasījis un tā iznākumu nezina, jo filma tomēr ir atsevišķs mākslas darbs, kas, visticamāk, ceļos arī uz tādām valstīm, kurās Joņeva romāns vēl nav izdots.
Pirmkārt, galvenā varoņa Jāņa sevis atklāšana alternatīvajā mūzikā – kā Jānis iekļausies jauno draugu metālistu pulkā; otrkārt, vai Jānim izdosies iekarot klasesbiedrenes Kristīnes sirdi; treškārt – kā Jāņa pārmaiņu iespaidā izvērsīsies attiecības ar vecākiem un skolotājiem.
Formāli sižetiskās līnijas ir atrisinātas, taču nepamet sajūta, ka notikumi, kas tās veido, ir pakārtoti rezultātam, kas jāpanāk, nevis organiski izriet no tā, kas noticis pirms tam, un neved pie nākamā loģiskā sižeta pavērsiena.
Piemēram, ja filmas beigās ir paredzēts, ka Jānis ar Kristīni nav kopā, tad filmas vidū Jānis piepeši nejauši satiek Kristīni, lai radītu sajūtu, ka varbūt tomēr?…
Ja vecāki filmas finālā pieņem “jauno” Jāni, tad filmas vidū šīm attiecībām jāsalūst – tā nu vecāki, kas līdz šim nav bijuši diez ko klātesoši un izrādījuši uztraukumu par Jāņa jaunajām drēbēm, draugiem, stundu kavēšanu, piepeši spiesti reaģēt krasi, uzliekot viņam mājas arestu, bet pēc tam aizkadrā Jānim pilnībā piedot.
Varoņi vai autori?
Otrā plāna varoņi – krievu bandīti melnā bembī, klasesbiedrs teicamnieks – šķiet parādāmies un pazūdam atkarībā no izpildāmās funkcijas Jāņa dzīvē. Nokļūšana Biržā – nelegālajā mūzikas tirdziņā Biķernieku mežā –, kas tiešām varēja būt spilgta kulminācija, apstiprinot jaunpienācēja Jāņa statusu metālistu pulciņā, jo viņš vienīgais no visiem spējis šajā vietā nokļūt par spīti sarežģījumiem ceļā, izblāvo, jo skatītāja gaidas par to, cik svarīga un leģendāra ir šī vieta, nav pienācīgi sakāpinātas.
Jānis vienkārši paziņo, ka jābrauc uz Biržu (no kurienes viņš, jaunpienācējs, par tādas eksistenci uzzinājis?). Diemžēl atbilde uz jautājumu, kāpēc viena vai otra situācija Jāņa dzīvē notiek tieši šajā mirklī, pārāk bieži meklējama ārpus filmas pasaules – tās autoru, nevis varoņu motivācijā.
Tas, par ko mēs te nerunājam
Refleksija par to, kas ar Jāni notiek, filmā uzticēta viņa dubultniekam – pieaugušajam Rakstniekam (Kaspars Aniņš), kurš filmas gaitā periodiski parādās kadrā kopā ar Jāņa lomas tēlotāju Bruno Bitenieku. Ar šādu paņēmienu jārīkojas piesardzīgi, ņemot vērā, ka šāda tikai skatītājiem redzama tēla ienākšana filmas telpā emocionāli distancē no līdzpārdzīvojuma varoņiem. Manuprāt, Rakstnieka tēls ne reizi vien novērš uzmanību no Jāņa izšķirošā situācijā, kad par viņa pārdzīvojumiem skatītāji gluži labi spētu reflektēt paši.
Visbeidzot, jāatceras, ka dialogi filmā, lai cik asprātīgi tie būtu, nav runāšana runāšanas pēc
– tiem ir sava funkcija, tostarp tos var izmantot informācijas atklāšanai, kas virza uz priekšu sižetu. Neskatoties uz to, ka par mani gudrāki ļaudis mēdz dot padomu – show, don’t tell (rādi, nevis stāsti), dialoga kā kino instrumenta potenciāls “Jelgavā ’94” ir mazliet pamests novārtā aiz reibinoši nostalģiskās vides.
Katram gadījumam tomēr pieminēšu mana pasniedzēja – pieredzējuša dramaturga un scenāriju konsultanta – teiktos vārdus scenāriju attīstīšanas kursos, kurus apmeklēju šī gada sākumā: “Tas, par ko mēs te nerunāsim, ir tas, kas ir labi!”
Filmas vidi pārliecinoši iekārtojis mākslinieks Aivars Žukovskis (par darbu filmā “Paradīze ’89” pagājušajā gadā nominēts balvai “Lielais Kristaps”, un ir drošticams, ka vismaz nominācija viņu sagaida atkal šogad), to prasmīgi filmējis operators Aigars Sērmukšs (kuram šī ir jau otrā pirmizrāde dažu nedēļu laikā pēc dokumentālās filmas “Spiegs, kurš mans tēvs”).
Neskatoties uz to, ka filmas tapšanas laikā nācās nomainīt galvenās lomas atveidotāju, režisors Jānis Ābele ir spējis panākt gana organisku un saliedētu tēlojumu no jaunajiem neprofesionālajiem aktieriem un profesionāļiem vecāku un skolotāju lomās (kuru starpā Andris Keišs, Guna Zariņa, režisore Māra Ķimele, Ieva Puķe, Kaspars Gods, Kaspars Aniņš u. c.), kā arī ielīksmo ar asprātīgi izvēlētiem epizodisku lomu tēlotājiem.
Mani mīļākie filmas momenti ir tie, kas visspilgtāk atklāj maģisko skatījumu uz pasauli, kas raksturīgs pusaudzībai, –
kad viss, kas ar tevi notiek, liecina par tavu izredzētību un ir solījums nākotnei, kurā tieši tu mainīsi pasauli, – kā Jāņa sastapšanās ar noslēpumaino melnā mētelī ģērbto ģitāristu naktī, krustcelēs.
Vārds skatītājiem
Gustavs Terzens: “Filma trāpīja, Jāņa Joņeva romāna smalkumu kinoļaudis saauduši tik spoži. Malači!”
AndrejMic: “Filma ir ļoti laba, par tik daudzām detaļām piedomāts, ka 90. gadu noskaņa nepamet visā tās gaitā. Beigās pat gandrīz apraudājos, jo galveno varoni daļēji varu asociēt arī ar sevi.”
