Jekateriņičeva-Avotiņa: «Esmu godīga krieviete» 0
Pēc tam kad Latvijas krieviete Jeļena Jekateriņičeva Strasbūrā bija piedalījusies Eiroparlamenta (EP) deputātes Ineses Vaideres rīkotajā konferencē par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un no augstās tribīnes apsūdzējusi Eiroparlamenta deputāti Tatjanu Ždanoku morālā noziegumā, J. Jekateriņičevai-Avotiņai rakstīja arī nepazīstami cilvēki, sakot viņai paldies par drosmīgo viedokli un precīzo formulējumu.
Pateicība. Un dusmas
“Mēs, etniskie krievi, esam godīgi un kārtīgi ļaudis,” Strasbūrā teica J. Jekateriņičeva un, vēršoties pie T. Ždanokas, uzsvēra: “Mēs dzīvojam visā pasaulē, bet nekur, izņemot Latviju, krievu diaspora neizsaka apvainojumus savas valsts etniskajam vairākumam, kā jūs un jūsu idejiskie līdzbiedri to sistemātiski provocējat Latvijā. Tāpat es jūs apsūdzu, Ždanokas kundze, morālā noziegumā Latvijas krievu veselas paaudzes priekšā, kuriem jūsu neproduktīvā darbība uz laikiem ir sabojājusi dzīvi.”
Kad Inesei Vaiderei pajautāju, vai Jeļenu pazinusi jau iepriekš, atbilde ir – nē, klātienē pirmoreiz tikušās Strasbūrā: “Viņas uzskatus biju lasījusi internetā un aicināju uz konferenci kā eksperti, kas paudīs Latvijai lojālu iedzīvotāju viedokli. Tas bija reizē nejauši un likumsakarīgi, un uzstāšanās bija vienkārši fantastiska!”
Bet pretējā puse, referenduma rosinātāji, savas dusmas pauda augstprātīgos vērtējumos. A. Gapoņenko intervijā “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” spriedelēja, ka valdošā elite mēģinot piemeklēt sev “krievus uz uzsaukumu” jeb “galma krievus”, arī Lindermans aģentūrai “Regnum” izteicās par “labajiem krieviem”, pieminot J. Jekateriņičevu un D. Trofimovu.
TV5 žurnālists A. Mamikins, paaicinājis Jekateriņičevu uz raidījumu, vēlējās ar TV studijas viešņu manipulēt, sakot, ja jau viņa labi prot latviešu valodu, lai parāda to, iztulkojot frāzi, ka Putins ir lielākais demokrāts pasaulē. Taču labi izglītotā un situāciju kontrolēt radusī diplomātiskās etiķetes eksperte nepakļāvās manipulācijas mēģinājumam un netulkoja, bet atbildēja, ka viņa tā nedomā.
Jeļenas kundze saka, ka kāda privāta radiokanāla intervijā jutusies stipri nepatīkamāk, kad T. Ždanokas palīgs J. Petropavlovskis pat zaudējis savaldību un sācis kliegt.
Rīga, Sanktpēterburga, Parīze
Jeļena Jekateriņičeva ir dzimusi Krievijā Ivanovas pilsētā, kas ir vecvecāku dzimtā puse. Uz Latviju viņu 1996. gadā atveda dzīvesbiedrs antikvārs, “Volmar” īpašnieks Artūrs Avotiņš, kura reklāmas aģentūra toreiz sadarbojusies ar J. Jekateriņičevas firmu. Jeļena tagad kā Krievijas pilsone un Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja var bez vīzas doties kā uz Krieviju (no turienes pilsētām viņai īpaši patīk Sanktpēterburga), tā Eiropas valstīm, piemēram, Francijas galvaspilsētu Parīzi nopirkt jaunākajai modei atbilstīgu apģērbu. Aprīlī viņa brauks uz Iževsku apciemot vecākus, jo tēvs svinēs 75 gadu jubileju. Vecāki, kuri nesen nosvinējuši zelta kāzas, jaunībā abi Ļeņingradā studējuši inženierzinātnes, specializējoties militārajā jomā, un pēc tam nosūtīti darbā uz Iževsku. Kad Jeļena piemin, ka tēvs Leonīds un tēvabrālis Vadims viens otram 25 gadus “stāstīja pasakas par to, kur katrs no viņiem strādā”, atminos padomjlaikā populāro anekdoti par tējkannu fabrikām, kurās patiesībā ražo tankus. Tā viens no brāļiem teicis, ka rūpnīcā izstrādā ciparvadības darbgaldus, bet otrs – ka jaunas kravas mašīnas, līdz abi 1989. gadā satikušies slepenā konferencē, kur beidzot uzzinājuši, ka viens nodarbojas ar ballistiskām raķetēm, bet otrs – ar to transportēšanas sistēmu.
Jeļena arī ir ieguvusi augstāko izglītību inženierzinātnēs, un viņas loģiski argumentētajos spriedumos jaušams tehniskajās zinātnēs trenēts prāts. Studējusi arī Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas Diplomātiskajā akadēmijā, un tur gūtās zināšanas noderējušas, lai izveidotu savu firmu “etiket.lv”. Tās pakalpojumus pircis, piemēram, vērtspapīru nams un arī daudzi citi. Viņa ir Maskavas politisko konsultāciju centra “Nikollo M” Baltijas nodaļas direktore un kopš 2006. gada Vīnē reģistrētās Eiropas politisko konsultantu asociācijas locekle. Publicējusi rakstus žurnālos “Latvijas Ekonomists”, “Karjera” un citur. 1998. gadā izdots J. Jekateriņičevas veidots mācību līdzeklis politiķiem “Kā rīkot vēlēšanu kampaņu”. Sarakstījusi arī romānu “Jaunā krieviete” un daudzus stāstus.
Saskaņā ar diplomātisko etiķeti
J. Jekateriņičevas uzstāšanās Eiropas Parlamentā pret ideju ieviest Latvijā krievu valodu kā otro valsts valodu izskanēja jo pārliecinoši, jo viņa nostāju argumentēja gan kā speciāliste, gan kā privātpersona. Viņa sacīja: “Diplomātiskajā etiķetē ir četri pamatprincipi. Lai pasaulē nebūtu etnisku konfliktu un karu, visām ANO valstīm tie ir obligāti jāievēro: pirmais – suverenitāte, otrais – valstu līdztiesība, trešais – teritoriālā nedalāmība, ceturtais – neiejaukšanās iekšējās lietās.” Pēc tam analizēja, ka jautājums par otro valsts valodu jāskata Latvijas suverenitātes kontekstā. Valsts valodas kā valsts simbola necienīšana – tā ir suverenitātes principa pārkāpšana. Pieminēja arī, ka cieņa ir pats par sevi saprotams pamats labām manierēm, ko nav iespējams saglabāt uz citu rēķina: “Valsti veidojošā nācija – latvieši – šodien jūtas galēji apvainoti, viņiem tiešām ir dots morāls sitiens, kuru pēc elitārās etiķetes terminoloģijas var nosaukt par huligānismu.
Referenduma organizatori acīmredzot nezina angļu sakāmvārdu: “Mans deguns beidzas tur, kur sākas mana kaimiņa deguns.” Viņi veic pilnīgi nekaunīgu un nejēdzīgu valsti graujošu darbību, kuru labi audzināti cilvēki ar labām manierēm nekad nedrīkst atbalstīt.”
Stāstot par sevi kā privātpersonu, Jeļena sacīja: “Varu zvērēt – nekādas etniskās diskriminācijas Latvijā nav. Ne man, ne maniem ģimenes locekļiem nekādu krievu valodas lietošanas ierobežojumu nav bijis, arī karjeras ierobežojumu etniskās piederības dēļ nav bijis.” Arī viņas meita Marija ir Krievijas pilsone, Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja, augstāko izglītību ieguvusi privātajā augstskolā – Baltijas Krievu institūtā krievu valodā. Marijai ir psiholoģijas bakalaura grāds un maģistra diploms uzņēmējdarbībā, ar klientiem viņa runā trijās valodās – latviešu, krievu un franču. Marijas dzīvesbiedrs ir Latvijas pilsonis un meitiņa, piecgadīgā Eva Patrīcija, arī. Viņa iet pašvaldības bērnudārzā, kur divas reizes nedēļā mācās angļu un latviešu valodu, un mājās ģimenei skaita dzejolīšus latviski.
Patiess liecinājums
Jeļena Strasbūrā protokola un etiķetes pamatprincipus māca dažādiem cilvēkiem un, kaut arī pārvalda latviešu valodu sarunvalodas līmenī, lekcijas arī latviešu auditorijai tomēr lasa krieviski: “Man ir ļoti sarežģīta nozare, tāpēc grūti vadīt astoņu stundu semināru citā valodā. Tādos gadījumos manās nodarbībās atbilstoši likumdošanai piedalās tulki.” J. Jekateriņičevas runa Strasbūrā ir liecinājums, kuru politiķi arī turpmāk var citēt ļoti dažādās situācijās, it īpaši – atspēkojot dažādus nepatiesus izdomājumus par krievu situāciju Latvijā. Viņa EP teica: “Mēs saņemam bezgala daudz ikdienas pakalpojumu dzimtajā krievu valodā, sākot ar izziņu biroju, speciālistiem aptiekās, veikalu, kafejnīcu un banku darbiniekiem, frizieriem, taksistiem un citiem. Mēs bez ierobežojumiem pērkam un lasām milzīgu daudzumu preses krievu valodā – gan ievesto no Krievijas, gan vietējo, kura tiek izdota Latvijā. Mana ģimene pērk vai pasūta Rīgā četras dienas avīzes krievu valodā, trīs iknedēļas žurnālus, piecus ikmēneša žurnālus. Mēs skatāmies televīzijas raidījumus krievu valodā, mums ir trīs vietējie TV kanāli par jaunumiem krievu valodā un nepārskaitāmi daudz ārvalstu kanālu, ieskaitot “Euronews” krievu versijā. Vēl piemērs – uz TV pults ir valodas izvēlne sporta raidījumiem. Gribam – klausāmies latviešu valodā, gribam – klausāmies krievu. Automašīnā bieži klausāmies “Radio FM”, es zinu vairāk nekā piecas radiostacijas ar diennakts pārraidēm krievu valodā. Mēs skatāmies izrādes krievu valodā dažādos teātros. Mēs brīvi ceļojam pa visu pasauli, pa Eiropu bez vīzām. Turklāt tiesības strādāt Eiropas Savienībā nekādā gadījumā nav saistītas ar etnisko piederību un ir atkarīgas tikai no mūsu kvalifikācijas. Man, Latvijas krievietei, kā speciālistei ir klienti Eiropas Savienībā. Mēs Latvijā brīvi pērkam un izdodam savas grāmatas krievu valodā.
Vai šos neapstrīdamos faktus var nosaukt par “etnisko diskrimināciju”? Tādas Latvijā absolūti nav. Bet tie, kuri apgalvo pretējo, vienkārši ņirgājas par realitāti.”
J. Jekateriņičeva uzskata, ka Latvijas krievus ir mulsinājusi T. Ždanoka un viņas domubiedri, kuri jau deviņdesmitajos gados izvirzīja divus ciniskus mērķus – pilsonības nulles variantu un krievu valodu kā valsts valodu; un tieši viņu iespaidā cilvēki patērē sen veidotus politiskos štampus, skumst pēc padomju laikiem un vēlētos turpināt dzīvot kā padomju laikā.
