Jēkabpils. Mēnesi pēc janvāra plūdiem. “Katastrofa nenotika. Kāda mācība no visa gūta?” 11
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad janvāra atkušņiem sekojošajos Daugavas palos visvairāk cieta visai neraksturīga jeb, precīzāk sakot, piemirsta plūdu apdraudējumu vieta – Jēkabpils un tās tuvākā apkaime. Tieši pirms mēneša valsts mēroga mediju ziņu plūsmā jaunākā informācija par situāciju Jēkabpilī svarīguma ziņā pilnīgi pamatoti konkurēja ar jaunāko informāciju no frontes Ukrainā. Varējām nojaust, ka ūdens, ledus un sniega putras pārrauts pilsētas aizsargdambis mirklī X varētu radīt līdz šim Latvijā nepieredzētu cunami vilni un katastrofu, kas civilo upuru skaita ziņā, iespējams, neatpaliktu pat no kara šausmām.
Jēkabpils noturējās, ūdens atkāpās, un pēc mēneša par plūdu briesmām liecina vien tālu palienēs izstumtie ledus bluķi, aizbērt vēl nepaspētie ceļu un kanjoniem līdzīgie izskalojumi zemnieku laukos. Katastrofa nenotika. To izdevās novērst, postījumus nepieļaut vai daba beigās pažēloja? Kāda mācība no šiem notikumiem palikusi ne tikai jēkabpiliešiem, bet mūsdienu krīžu laikos būtu jāņem vērā arī visiem Latvijas iedzīvotājiem? Braucu, runāju un skatījos.
Aizskalotie plāni
Sākotnējā mana doma bija noskaidrot, kādus postījumus jēkabpilieši piedzīvojuši, ko sarēķinājuši un cik būtu nepieciešams, lai mantiskos zaudējumus atgrieztu pirmsplūdu līmenī. Plāni ļoti bieži noder tikai tādēļ, lai tos nevilcinoties koriģētu atbilstoši konkrētajai situācijai. Jēkabpils bija tieši šis gadījums. Vispirms manām gaidām un pieņēmumiem ieplānotajā. Tagad domāju, ka noteikti arī jēkabpiliešiem pašiem, jo pēc tur redzētā sapratu, ka reālo draudu priekšā viņiem visiem kopā bija izdevies pieņemt vienīgo pareizo lēmumu. Upurēt mantu un nosargāt cilvēku dzīvības. Taču tādas dzīves situācijas nekad iepriekš ieplānot nav iespējams.
Kā saka – pēc kara visi gudri. Šobrīd nav zināms, kas būtu noticis, ja naktī uz 13. janvāri, pilsētas drošībai pašā kritiskākajā brīdī, atbildīgās personas arī Jēkabpilī būtu rīkojušās, piemēram, “kā jau ierasti” Rīgā, problēmas risinot ar nogaidīšanas, atbildības futbola, neskaitāmu “konsultāciju” un tukšas runāšanas paņēmieniem.
Negribētos tagad kļūt pārāk patētiskam vai sentimentālam, tomēr man nav kauns atzīties, ka mājās no smagi skartās plūdu zonas braucu dziļi aizkustināts un ar atjaunotām cerībām. Nu nav tā, ka visos nozīmīgos amatos un visur Latvijā sabiedrībai neizprotamā veidā nonāk cilvēki, kuri neko nesaprot, neprot un nevar izdarīt! Bet par to pēc kārtas.
Dambju īpatnības, troses pret vižņiem un citas versijas
Vispirms, gatavojoties Jēkabpils apmeklējumam, rūpīgi izlasīju kolēģa Arta Drēziņa sarunu mūsu avīzē ar ģeoloģijas doktoru, LU docentu Jāni Lapinski. Tā: Daugavā ūdens plūdums gada laikā mēdzot atšķirties līdz pat desmit reizēm; plūdi pirms hidroelektrostaciju celšanas bijuši vēl lielāki – sevišķi Rīgā; plūdi slikti mērogojas, precīzi un pārliecinoši modelēt ūdens uzvedību nevar; pretplūdu pasākumi hidrotehnisko problēmu nerisina, bet pārvieto laikā – “uzdāvina” mazbērniem; dambjiem reti uzdevums esot noturēt ūdeni ilglaicīgi, to paradokss – plūdi kļūst citādi, veicina ledus sastrēgumus. Nodomāju – labi, būs ko Jēkabpilī pajautāt!
Lielākai skaidrībai pirms brauciena vēl satikos ar jēkabpilieti Andri Felsu – ilggadēju un allaž gaidītu viesi mūsu avīzes slejās vēl no atmodas un Augstākās Padomes laikiem. Izrādījās, ka viņš savulaik darbojies arī Daugavas padomē, kas plūdu risku problēmu mēģinājusi risināt valsts mērogā. “Galvenais – uzraksti, ka ar trošu sistēmas palīdzību jānovērš vižņu ražošanas konveijers! Kad tie aizdambē Daugavas līkumaino un seklo posmu ap Zeļķu tiltu, tad upei vairs nav kur likties un tā meklē citu izeju,” vērsa uzmanību Andris Felss.
Daudz kas esot kļuvis skaidrs jau 1981. gada plūdos, kad dambju nebija, ūdens līmenis uzkāpis vēl augstāk nekā šogad janvārī, un pilsēta tiešām applūdusi, postījumi bijuši lieli. Felss arī atcerējās, ka mērogā mazākus, taču vērā ņemamus plūdus Jēkabpils piedzīvojusi arī 1983. un 1988. gadā. Pilsētas aizsargdambju sistēmu sākts veidot tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1992. gadā, kad šim mērķim piešķirta valsts nauda.
Upes veco gultni neapdrošina
Kā ceļamaizi Jēkabpils apmeklējumam šogad plūdos mazāk skartajā Krustpils pagastā dzīvojošais Andris Felss iedeva sava kaimiņa upes otrajā krastā – Salā dzīvojošā un nopietni plūdos cietušā zemnieka Jura Dilāna tālruņa numuru. Saimniecība vairāk nekā 100 ha audzē graudaugus. Juris atrada laiku, lai mani kā gids izvadātu pa plūdos cietušo Salu un pie reizes arī apskatītos savus laukus, vai tur pēc ūdens palikušie ledi atkāpjas un kad varēs sākt novērtēt to radītos postījumus.
Šajā sakarā atcerējos lasīto, ka biedrība “Zemnieku saeima” jau 23. janvārī bija aplēsusi: plūdi postījumus esot radījuši līdz pat 400 hektāru platībā. Izskaloto lauku saimnieki jau rēķinoties ar to, ka šogad ražas iekūlumi būšot mazāki un vajadzēs jaunus ieguldījumus tīrumu atjaunošanā. Tikmēr Lauku atbalsta dienests un “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” veicot plūdu zaudējumu aplēses gan ziemāju tīrumos, gan arī meliorācijas sistēmā, lai vēlāk lemtu par turpmāko atbalstu.
Kā ir Jura saimniecības gadījumā? Mūsu tikšanās bija tieši pirms nedēļas, visus laukus klāja ledus vai sniegs, nekas nebija redzams, tikai nojaušams. Bez zemnieku saimniecības Jurim esot arī cits darbs. Profesionāli konsultē citus zemniekus, un ar šo pieredzi, kā arī savu lauku perfekto pārzināšanu tobrīd viņam bija diezgan pamatotas aizdomas, ka cietuši būs ziemāju sējumi apmēram 20 ha platībā. Ja tas apstiprināsies, zaudējumi saskries līdz kādiem 60 000 eiro, PVN un paša ieguldīto darbu nemaz neskaitot.
Salas laukus apdrošināt neesot iespējams, jo tie visi atrodas plūdu risku vislielākajā apdraudējumu zonā. Ja varēs pieteikties kompensācijām, labi. Ja ne, paši vainīgi – neviens jau nav piespiedis tur dzīvot un saimniekot. Arī viņš tajā dīvainajā dabas veidojumā, ko sauc par Salu, esot ienācējs. Kopumā tur apmēram 6 x 5 km teritorijā atrodoties kādas 35 mājas. Noslēdzot lauksaimniecības tēmu, Juris vēl izstāsta, ka zeme tur esot tieši tāda pati kā Jūrmalas liedagā – irdena gaišā smilts. Sākuma gados kūluši 0,5 tonnas no ha, viņam kā agronomam izdevies panākt, ka arī no smiltīm ar pareizu agrotehniku varot izcelt 4,5 tonnas kviešu.
Krustnešu pilsdrupas un citi apskates objekti
Ekskursijas laikā sastopam arī citus “tūristus”. Juris viņus pazīst, Jānis un Ilze Bernāni, arī zemnieki, tikai no Zasas, cita ciema. Kamēr ziemā brīvāks brīdis, atbraukuši apskatīt. Kas tikai tagad nenotiek!? Zemniekiem jau tā grūti, lielā neskaidrība ar Zaļā kursa prasībām, tad vēl daba spēlē tādus jokus… Labi, nav laika, visi gribam redzēt, kas apkārtnē noticis. Jo ir jau arī ko redzēt – pēkšņi izskalots ceļš uz kādu māju, gluži vai smilšu kanjoni uz kaimiņa Agra laukiem, šļūdoņa pamesti ledus kluči tīrumu vidū, kā ar izkapti grāvjos nopļauti krūmi un citas brīnumainas dabas parādības, ko ikdienā nenovērosi.
Juris pats plūdu laiku pārlaidis citā īpašumā, dzīvoklī. Saimniecībā palicis dēls, sargājis māju, kamēr bijis iespējams, ar traktoru vedis ārā kaimiņus uz sausāku vietu pilsētā, kas neesot tālu, kādus kilometrus trīs. Pēc tam jau tikai ar amfībiju, kas saliniekiem atsūtīta palīgā. Māja neesot applūdusi, lai gan ūdens pagalmā ienācis līdz pat lievenim. Viņa māja esot celta uz senas krustnešu pils drupām, kas dēvēta par Holmhofu jeb augstāko vieta Salā. Pēc nostāstiem arī 14. gs. bijuši briesmīgi plūdi, un tieši tad Sala it kā arī izveidojusies, palu laikā Daugavai izlaužot jaunu un paliekošu ceļu. Bet krustnešu pils izturējusi un vieta noskalota nav – gluži kā tagad janvārī.
Šķiroties Juris Dilāns noteica: “Zini, neko jau te būtībā mainīt nevar, mēs vietējie taču to saprotam. Kaut gan – labi atceros, ko man reiz teica kāds vecs plostnieks: kur ir dambji, tur būs plūdi, upe pati veido palus.”
“Par to lai lemj hidrologi!”
Par šiem un citiem jautājumiem plūdu apdraudējuma sakarā bija ieplānots aprunāties ar Jēkabpils novada domes priekšsēdētāju Raivi Ragaini, kurš pēc janvāra notikumiem ir viens no pazīstamākajiem cilvēkiem mūsu valstī. Norunātajā laikā, kāpjot pa domes trepēm uz mēra kabinetu, gan piezagās šaubas – nu ko es tur eju, gan jau, tāpat kā lielie priekšnieki Rīgā, arī šeit pirmā persona būs iemācījusies runāt par stratēģijām, sistēmām, vīzijām un to, ka nekam nepietiek naudas.
Pieņēmumi un šaubas izgaisa uzreiz pēc pirmajiem vārdiem kabinetā, kur satiktajā vīrā bija jūtama atvērtība un prieks par to, ka kāds par Jēkabpils problēmām interesējas arī pēc kopumā sekmīgi novērsto plūdu perioda.
Uz galda jau bija izklāta karte, mēram rokās pildspalva, un viņš ātri parādīja, kur un kādēļ rodas plūdu apdraudējumi. “Šobrīd ir beidzies tikai viens etaps. Pie Zeļķu tilta ledus atkal blīvējas, veidojas vižņu aste un ūdens pacēlies par diviem metriem, sasniedzis piecus. Lai nepiedzīvotu to pašu, ko janvārī, pilsētas dambi tagad nostiprinām no slapjās jeb Daugavas puses apmēram 800 metru garumā. Vispirms bija jānoņem sniega un ledus sanesumi, jānolīdzina mala, tad pa virsu jāizklāj betonīta un ģeotekstila pārklājums kopā ar mālu, kas pēc tam vēl jāpārklāj ar grunti. Tā no ūdens spiediena puses stiprinām dambi – tas ir pagaidu risinājums, gatavojoties brīdim, ja atkal izveidojas jauns sastrēgums,” steidz stāstīt Raivis Ragainis. “Ka dambis visu sabojā, tam es neticu. Taču par to lai strīdas un lemj hidrologi. Mums tagad dambis ir mantojumā, mēs to stiprinām, un Jēkabpils gadījumā nav runa tik daudz par ūdens, cik ledus ienākšanu vecpilsētā. Tieši tas ir bīstami. Ja janvārī tā ledus, sniega un ūdens masa ienāktu pilsētā, neviens glābējs tur klāt netiktu. Aizietu visam pāri kā buldozers.”
Augsta riska zonā bija 5000 iedzīvotāji
Mērs neslēpj, ka dambja pārrāvuma gadījumā būtu cilvēku upuri. Iespējams, ka ļoti lieli, jo kopumā no 23 000 Jēkabpils iedzīvotājiem dambja tuvumā un augsta riska zonā dzīvojot apmēram 5000 cilvēku. Ne jau visi pašvaldības brīdinājumus uztvēruši nopietni un bijuši gatavi evakuēties. “No 2009. gada esmu civilās aizsardzības komisijā, kad biju izpilddirektors toreizējā Krustpils novadā. Jēkabpilij līdz šim plūdu problēma īsti nepastāvēja, gandrīz vienmēr plūdu problēma iznāca Salai un Krustpils pusei. Taču komisija mums bija apvienotā, tādēļ es jau tad pārzināju arī Jēkabpili. Iespējams, ka ar šo zināšanu janvārī paveicās mums visiem, jo man plūdi sākās nevis 13, bet jau 8. janvārī. Tad pārplūda Sakas upe un aizsala vietējais HES. Mēs uzreiz sasaucām civilās aizsardzības komisiju, jo ledus gabali jau sāka stāties kaut kur no Pļaviņām. Negulējām, pa naktīm sekojām. Sāka applūst pļavas, vasarnīcas, un 12. janvārī Sakas upe no krastiem izgāja jau pilnībā, applūda līdz šim neierastas vietas, piemēram, Gravāni, un tas vēl deva laiku padomāt, kas varētu notikt tālāk.
Tad uz īsu brīdi daba kaut ko sāka izstumt pati, ūdens pa pusmetru nokritās, daži jau sāka uzelpot, bet es atkal sasaucu komisiju 12. janvārī – visas kapitālsabiedrības, pārvaldniekus. Teicu – gatavojamies, būs slikti, jo tajā brīdī vēl ejošais ūdens visu piedzīs un sablīvēs vēl vairāk, sāksies līdz šim nebijis spiediens uz dambi,” notikumu gaitu atcerējās novada vadītājs.
Par cietušajiem, upurētajiem un kompensācijām
Domē rēķina, ka janvārī cietušas varētu būt 450 mājas. Tomēr ne visiem būšot cietušā statuss. Applūduši pagalmi, pagrabi neskaitās – cilvēki, pie Daugavas dzīvojot visu mūžu, ar plūdu riskiem rēķinās. Saskaņā ar noteikumiem cietušajiem jāvēršas pašvaldības sociālajā dienestā ar iesniegumu radušos zaudējumus kompensēt. Krīzes pabalsts paredzēts par kustamo mantu. Piemēram, noslīkusi krāsns, ledusskapis vai vēl kas. Pabalsta maksimums – līdz divām minimālajām mēnešalgām.
Pirms nedēļas kā cietušie sociālajā dienestā pieteikušās 63 personas, pabalstu izmaksām apstiprināti 23 000 eiro. “Šobrīd domē apspriežam jaunus saistošos noteikumus, kas krīzes gadījumā paredz mājokļa pabalstu. Līdz šim bija tikai ugunsgrēka, tagad būs pabalsts arī plūdu gadījumā. Uzņēmumiem gan mēs kā pašvaldība palīdzēt nevaram. Vienīgais – atlaide nekustamā īpašuma nodoklim, ko arī šo pašu noteikumu izmaiņās paredzam. Mantiskā veidā palīdzēt neļauj likums. Taču mēs runājām ar valdību, ilgi ūdenī atradušos “Ošukalna” un citu uzņēmumu darbinieki varētu saņemt valsts izmaksātos dīkstāves pabalstus,” pastāstīja mērs.
Šī bija vieta, kas mūsu sarunā un vispār Jēkabpilī pieredzētājā nošokēja visvairāk. Ar “Ošukalna” vadītāju taču biju ticies un runājis iepriekšējā dienā, bet viņš neko tādu pat nepieminēja. Vai Aigars Nitišs to zināja, ka uzņēmums cietis pilsētas glābšanas vārdā? “Protams. Viņš ir arī domes deputāts, un nevarēja nezināt. Priecīgs par to, protams, nav. Taču arī nesūdzas, jo viņš ir jēkabpilietis, visu saprot. Citas izejas, lai noturētu dambi un izglābtu cilvēkus, nebija,” lietišķi, atklāti un ar vēsu prātu notikumu gaitu izstāstīja Raivis Ragainis.
