Sabiedrības spiediens un bioloģiskais pulkstenis 2
Iespējams, tas neatspoguļo situāciju Latvijā, tomēr pētījumi citās valstīs liecina, ka starp vecmeitām laimīgu, izglītotu, labi nodrošinātu cilvēku skaits ir augstāks nekā starp līdzīga vecuma vecpuišiem. Vienlaikus sievietes, kuras dzīvo vienas, izjūt sabiedrības spiedienu attiecībā uz savu statusu. Tas izpaužas pastiprinātā interesē par attiecību neesamību, atgādinājumos, ka pulkstenis tikšķ, piedāvājumos iesaistīties “problēmas” risināšanā, diskriminējošos jautājumos darba intervijās, rupjos jokos un singlismā jeb diskriminācijā pēc pazīmes – viņa dzīvo viena.
Sievietes, raksturojot savas izjūtas par dzīvi sabiedrībā bez ģimenes, kādā pētījumā runā par situācijām, kurās viņas jūtas divējādi – vai nu pārāk redzamas un neaizsargātas vai arī neredzamas un aizmirstas. Pie pirmajām pieder situācijas draugu lokā, kur citi precas, viņiem dzimst bērni, un apkārtējie, labu gribot, interesējas par sievietes nolūkiem un jautā – “tu esi tik gudra, izglītota, smuka un veiksmīga, kas par vainu, kāpēc tu esi viena?” Tad var būt vajadzīga pabieza āda vai dažkārt – psihoterapeita palīdzība, lai tiktu galā ar šādiem arogances un stereotipu diktētiem jautājumiem. Otrā gadījumā – neredzama un aizmirsta – sieviete var sajusties, kad cilvēki saskarsmē vienkārši izslēdz no iespēju loka faktu, ka kāds cilvēks var dzīvot viens un laimīgs, bez bērniem. Bankas darbinieks var uzdot jautājumu, izslēdzot jebkāda cita statusa iespējamību, kā tikai – precēta un ar bērniem.
“Nav izdevies atrast pētījumus psiholoģiskas laukā, kas identificētu personības īpašību vai kādu pārliecību kopumu, kuru dēļ sievietes dzīvo vienas. Arī mana psihoterapeita darba pieredze neliecina, ka vienatnes kā dzīves situācijas iemesli būtu saistāmi ar kādiem personības faktoriem, kādiem traucējumiem un psiholoģiskām grūtībām,” atzīmē Griškeviča.
Ja respektējam psihoanalītiķa Erika Eriksona psihosociālās attīstības teoriju, mums visiem 18-40 gadu vecumā nākas risināt jautājumu – tuvība vai izolācija, norāda psihoterapeite. Spēja, kas palīdz šo uzdevumu veikt, un vienlaikus ir attīstāma, ir spēja mīlēt. To mēs darām neatkarīgi no sava statusa, un dzīvošana vienam automātiski nav apliecinājums neatrisinātam personības attīstības uzdevumam un izolācijai vai mīlestības trūkumam. Bez sociālā statusa, kas saistīts ar dzīvi pārī, mums ir iespējamas daudzas citas sociālās lomas, kuru sekmīga veikšana bez mīlestības tādā vai citādā tās izpausmē nav iespējama. Uzskats, ka cilvēks bez pāra nevar dzīvot piepildītu, laimīgu dzīvi, un tā nevar būt labprātīga izvēle, ir nepamatots.
Ja vēlamies būt liberāla, eiropeiska, toleranta un humāna sabiedrība, tad distancēšanās no stereotipiem uzskatāma par individuālās inteliģences un goda jautājumu. Cilvēka vērtības saistīšana ar jebkādu viņa pazīmi vai sociālo statusu ir nepieļaujama. Kā gadījumos, kad paši piederam pie tiem, kas patlaban bez pāra, kā arī tad, kad uzlūkojam draugu vai radinieku, kas ir šādā situācijā, kura vienlaikus var būt apzinātas izvēles, gan arī negribētas apstākļu sagadīšanās noteikta. Autore Klaudija Konela (Claudia Connell) rakstā “Nesauciet mani par vecmeitu!” teic, ka uz jautājumu – “kāpēc Tu neesi precēta?”, ka viņas atbilde varētu būt tāda pati kā tad, ja viņai jautātu – kāpēc viņa nekad nav bijusi Kanādā, nav jājusi ar zirgu vai lauzusi roku. Tam nav izskaidrojuma, tā vienkārši notiek.
Izturēt spiedienu un dzīvot ar veselo saprātu
Rīgas Stradiņa universitātes Patoloģijas katedras docents, ārsts, psihoterapeits, seksopatalogs Dainis Balodis atzīst, ka patlaban tā saukto vientuļnieku virzienā tiek raidīts liels sabiedrības spiediens, taču svarīgi atcerēties, ka jādara ir tas, ko cilvēks pats vēlas, nevis to, ko spiež apkārtējo izvirzītie nosacījumi. Mēģinot izveidot attiecības, nevajadzētu pakļauties sociālajam spiedienam. Jā, ļoti daudz cilvēku pārdzīvo, ka viņiem nav šo attiecību, nereti metoties iekšā pirmajās, kas pagadās. Tomēr Balodis iesaka: “Nemeties iekšā murgā, jo varbūt pēc tam ilgi nāksies pārdzīvot sastrādātās muļķības. Vienmēr vajag saglabāt veselo saprātu”.
Daudzi tieši vasaru saista ar iespēju atrast partneri. Daļēji šim pieņēmumam taisnības pastāv, jo mums kā ziemeļnieku tautai saules un silta laika iestāšanās saistās ar atmošanos ne tikai dabā, bet arī pašā cilvēkā. Atkailināti ķermeņi, gaisā virmojošās smaržas, dažādu pasākumu laiks – tas vedina uz cerībām.
Arī Balodis piekrīt, ka mūsdienās vecuma cenzs vairs nav tik aktuāls, viss atkarīgs, kā cilvēks pats jūtas. Citi domā: “Ak, Dievs, man ir 28 gadi un nav attiecību!”, par citu savukārt sāk runāt kā dīvainu, ja cilvēkam pāri 30, bet nav nedz bērnu, nedz attiecību.
