Fizioloģisku vīriešu trūkumu var kompensēt 2
Vientuļajām sievietēm, protams, psiholoģiski var būt smagi dzīvot bez mīlestības pilnām attiecībām, taču to var kompensēt, piemēram, baudot dažādo kultūras un mākslas piedāvājumu, turpretim, runājot par fizioloģiskiem aspektiem, mūsdienās tā vispār neesot problēma, jo pieejams tik daudz dažādu intīmpreču. Senāk dzīvošanu bez vīrieša tieši saistīja ar seksualitātes jautājumiem, nevis ar zīmogu pasē, kad tika uzskatīts, ka šāda sieviete ir neapmierināta, seksuāli nepiepildīta. Taču mūsdienās viss var notikt ne tikai laulības aspektā, atzīmē Cimdiņa. Protams, viss atkarīgs no konkrētās sievietes morāles principiem, un tomēr, tas ir iespējams.
Blaumanis nežēlīgi kariķējis vecmeitas
Cimdiņa norāda, ka arī latviešu literatūrā ir daudz vecmeitu tēlu, kas ir visai nežēlīgi kariķētas, ko, piemēram, savos darbos atspoguļojis Rūdolfs Blaumanis – “Trīnes grēki”, arī Raiņa “Pūt vējiņos” Baibas un Zanes cīņa par Uldi spilgti iezīmē tā laika tendenci, “lai tikai tiktu ārā no vecmeitības”. Tas, protams, skaidrojams arī ar faktu, ka senāk sievietes bija ļoti atkarīgas materiāli. Ja sieviete neapprecējās, viņai bija jādzīvo vecāku maizē vai jāstrādā vecāko brāļu ģimenēs. Tā bija sava veida patriarhāla verdzība.
No literatūras un dzīves stāstiem redzams, ka kādreiz ārlaulības bērns bija liela traģēdija, lielākoties sievietes, kas dzemdēja šādu bērnu, tika padzītas no mājām. Jo tas bērns taču kādam bija jāuztur, un tajos laikos “lieka mute” bija liels slogs. Tas bija apkaunojoši un amorāli. Savulaik ir arī pētīts suicīdu gadījumu skaits latviešu literatūrā, un 99% gadījumu tās realizēja sievietes, kuras nelaikā palikušas stāvoklī. Spilgti iezīmējas tas, ka nosodīta tiek tieši sieviete, nevis vīrietis, kas senatnē bieži bija saimniekdēls un, piemēram, istabas meita. Toreiz jau arī nebija nekādu kontracepcijas līdzekļu, tāpat kā padomju laikos, kad patiesībā bija ļoti maz sieviešu, kuras netaisīja abortus, to skaits bija ļoti liels, norāda Cimdiņa.
Tieši visu šo minēto iemeslu dēļ termins “vecmeita” mūsdienās vairs nav piemērojams, jo šodien tik daudz sieviešu dzemdē, nebūdamas laulībā vai pat vispār apzinoties, ka vienas audzinās bērnu. Svarīgi ir tas, kā valodu un jēdzienus mēs uztveram, tikai tas atstāj iespaidu domāšanā. Ja kādreiz vecmeita skaitījās ap 25 gadu vecumu, tad pēc 30, bet nu – par šādu vārdu vairāk tiek domāts par sievietēm ap 40 vai arī vispār netiek domāts, uzskatot, ka ikvienam ir tiesības dzīvot tā, kā uzskata par pareizu.
Maldi un sabiedrības vājā izpratne
Domājot par kādu atsevišķu sabiedrības grupu, piemēram, vecpuiši, pensionāri vai bēgļi, var būt vilinājums uz to projicēt kaut ko savu un pieņemt, ka mēs zinām, kas raksturīgs šai ļaužu grupai. Tā veidojas stereotipi. To uzdevums ir mazināt trauksmi no saskaršanās ar svešādo vai mūs personiski (visbiezāk – šķietami) apdraudošo. Teju katrs pieaugušais būs izjutis ja ne bailes, tad vismaz vieglas šaubas vai satraukumu par spēju būt attiecībās un īstā partnera atrašanu, iespēju izveidot ģimeni, norāda psihoterapeite M.psych Benita Griškeviča.
Daļai sabiedrības šāda satraukuma blakusefekts ir totāla norobežošanās no iespējas būt vienam. Līdzīgi mēdz domāt, izmantojot tādu psiholoģiskās aizsardzības mehānismu kā noliegums – “es nekad nebūšu pensionārs, man nepiedzims homoseksuāls bērns, es nekontrolēti lietošu alkoholu, bet nebūšu alkoholiķis, es apprecēšos”.
Mūsu sabiedrībā neprecēto, bez partnera un bērniem dzīvojošo cilvēku skaits ir pietiekami liels, lai mums nevajadzētu tos uzskatīt par izņēmumu, tomēr valodā saglabājušies apzīmējumi šādam sociālajam statusam, turpina kalpot greiziem priekšstatiem. Latviešu un lietuviešu valodā bez partnera dzīvojošu bezbērnu sievieti sauc par vecmeitu (senmerge -liet.val.), tādējādi uzsverot viņas vecumu un ar to kontrastējošo jaunavas statusu. Sabiedrības attieksme pret vecpuišiem un vecmeitām nav līdzvērtīga. Ja vecpuisi nereti uzlūko ar interesi vai pat skaudību par viņa brīvo dzīvi, tad tādam pašam sievietes statusam tiek piedēvēta ne tikvien mīlestība pret kaķiem, bet arī nelaimīgums, vientulība, bezvērtīgums (“neviens viņu negrib”, “kas ar viņu nav kārtībā?”). Šādi maldi vairāk liecina nevis par reālo ainu, bet par pārējās sabiedrības vājo izpratni.
