Onužānu ģimenes aktivitātes pierāda lauku dzīvotspēju 6
Ne vienam vien varētu likties – ko tad var sasniegt neliela lauku saimniecība Latgalē, turklāt tālu no centriem, nomalē. Taču Valda un Anitas Onužānu trīs bērnu ģimene, kas saimnieko Rēzeknes novadā septiņu kilometru attālumā no Kantinieku pagasta centra zemnieku saimniecībā “Zemīši” uz 23,8 hektāriem zemes, spējusi kļūt par Latvijas lauksaimnieku konkursa “Sējējs 2014” laureāti nominācijā “Ģimene lauku sētā”.
Kad visi kopā, darbi šķiras
Tuvojoties “Zemīšu” sētai, jau pa gabalu jūtams, ka te dzīvo ne vien darbīgi cilvēki, bet arī stipra ģimene. Glīti veidots ceļa rādītājs un mājas nosaukuma zīme, divas stārķu ligzdas, šūpoles simtgadīgos kokos, ugunskura vieta, bērnu namiņš, rūpīgi kopts zāliens, sēņu figūras, sakopta māja un pagalms – tas viss rada gaišu noskaņu. Tālāk, pa labi no mājas, pāri ceļam aplokā ganās melnraibais ganāmpulks.
– Ne reizi vien dzirdēts, ka ģimenei ar nelielu ganāmpulku grūti galus savilkt kopā un nav perspektīvas.
Anita: – Ja uz visu skatās tikai no “vairāk naudas” un “mazāk darīšanas” viedokļa, tad tā ir. Turklāt tagad par dažiem centiem mazāka piena cena sakarā ar Krievijas embargo. Bet mēs nedzenamies pēc biezāka maka, mums cita formula – dzīvot pilnvērtīgi. Tas nozīmē darboties dažādos virzienos, būt radošiem, būt stiprai un laimīgai ģimenei.
– Ko tas nozīmē – būt stiprai un laimīgai ģimenei?
– Parasti vārdi ir skaisti. Labāk, ja to izsaka redzētais. Jums, piemēram, vajadzēja atbraukt siena laikā. Dažos vārdos varētu teikt tā – kad visi kopā, darbi šķiras. Par to kopā būšanu – tas ir jāredz. Vīrs strādā ar T-40 un siena presi, es pie stūres traktoriņam T-16 ar piekabi, palīgs met ķīpas piekabē, meitas tās sakārto, vēlāk šķūnī arī. Tas ir tāds spēks, tas ir tik brīnišķīgi – strādāt ar smaidu uz lūpām. Kad piedzimst kārtējais teliņš, meitas vienojas, kurai tas būs kārtējais “bērniņš”. Mīlestība un rūpes par dzīvo radībiņu – to tā tik vienkārši nemaz nevar ieaudzināt, lielā mērā tam jābūt jau iedzimtam. Mūsu ģimenē tā tas ir, un tad viss notiek uz labu.
Valdis: – Es saprotu tā: stipra ģimene – stipra Latvija. Man un sievai laukos stipras saknes, arī meitas Tatjana, Sintija un Kristīne ir ļoti pieķērušās lauku videi, atkal un atkal apstiprina, ka nekur prom no laukiem nebrauks. Vai valstij var būt vēl kas svarīgāks? Lai ko saka par aizbraukšanu laimīgākas dzīves meklējumos un lauku izmiršanu, mēs ticam, ka Latvijas lauki atkal celsies.
Ēvele, ota, vijole, akordeons
Ja saimnieka koktēlnieka un gleznotāja talanta un darba augļi būtu redzami tikai “Zemīšos”, tas vien jau būtu daudz. Taču tuvu un tālu izskanējis, ka viņa koka darinājumi un gleznas atrodas arī daudzās citās Latvijas mājās, arī ārzemnieku kolekcijās.
– Vai zemnieku saimniecības īpašniekam iespējams savienot lauku darba smagumu ar vairākiem hobijiem?
– Ir tāda dzīves gudrība – kas dara, tas paspēj daudz. Man viss iznāk it kā pats no sevis. Saimniecības nosaukumu kokā vajadzēja iemūžināt? Vajadzēja. Dārza galds un soli, mājas durvis un mēbeles bija jāuztaisa? Bija. Un, ja pie manis atnāk ar pasūtījumu, lai izgatavoju māju nosaukuma zīmi, ceļa norādi vai ceļmalas krucifiksu, es taču nevaru cilvēku raidīt prom. Un, ja kāds viesis ir sajūsmā par manu ķeblīti, es viņam to uzdāvinu. Tā tie mani darbi aiziet pasaulē. Jā, gleznas arī. Man patīk gleznot mūsu skaistās dabas ainavas – Latgales ezerus un upītes, kokus un pakalnus. Vismīļākās man ir zelta rudens ainavas. Man jau vieglāk nekā citiem – pats meistaroju arī gleznu rāmjus. Ja lūdz muzejs, kultūras nams vai skola – kā lai neuzrīkoju gleznu izstādi? Un pāri visam – prieks, ka meitas arī glezno.
Anita: – Nekas tā nestiprina ģimeni kā radošs gars. Sintija mūzikas skolā apgūst vijoļspēli, Kristīne – akordeona. Un mēs visas četras dziedam etnogrāfiskajā ansamblī “Rikava” – gan kāzu dziesmas, gan kristību dziesmas, gan Ziemassvētku dziesmas. Braucam pat uz Dziesmu svētkiem un starptautisko folkloras festivālu “Baltica”. Un mums patīk arī spēlēt teātri. Piedalāmies Latgales Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Latgales sētas izrādēs. Aizraujoši un interesanti.
– Daudzi domā, ka dzīve pagasta nomalē ir ļoti garlaicīga.
– Ko jūs! Mums tik daudz darāmā un ieceru, par kādu garlaicību var būt runa! Mēdzam teikt – mūsu pagasta nomale izpleš spārnus. Un kā gan citādi! Dzīvojam Kantinieku pagastā, bet meita Tatjana pirms studijām Grāmatvedības un finanšu koledžā pabeidza Malnavas koledžu. Tagad meitas Sintija un Kristīne mācās Sakstagala pagasta pamatskolā, mēs visas šajā pagastā darbojamies teātra kopā. Un visas dodamies arī uz Rikavas pagastu, kur piedalāmies etnogrāfiskā ansambļa “Rikava” mēģinājumos. Ar koncertiem izbraukājam tuvas un tālas vietas. Un kur vēl Valda gleznu izstādes vairākos pagastos! Ar savām aktivitātēm esam pārvilkuši treknu svītru jēdzienam “nomale”.
Jau tagad pie mums ierodas skolēnu grupas un ģimenes ar bērniem, jā, pat no Rīgas, tā veicinot Latgales lauku sētas kultūrvides un kulinārā mantojuma saglabāšanu.
Veiksmes formula
Starts
1992. gadā sāk saimniekošanu ar divām govīm.
1994. gadā audzē arī cūkas un aitas, par vilcējspēku kalpo zirgs.
Attīstība
2002. gadā iegādājas traktoru T-16.
2004. gadā iegādājas traktoru T-40.
2005. gadā govju skaitu palielina līdz sešām, audzē arī jaunlopus.
2007. gadā iegādājas siena presi.
2012. gadā sāk uzņemt pirmos tūristus.
Perspektīva
Ganāmpulka palielināšana.
“Tematiskā ciema” izveidošana ar koktēlniecības darbiem dzimtas veidotajā parkā un tūrisma pakalpojumu tālāka attīstība.
