Jāzeps Vītols visu mūžu uzturēja latvju Dziesmu svētku augšupceļošo līmeni 0
Jāzepa Vītola nopelni latvju un citu tautu mūzikā ir lieli, arī UNESCO viņa 150. gadskārtu likusi savā šā gada kalendārā. Ja ceļam dižu cilvēku tikai augstā postamentā, tad vienīgi apbrīnojam. Bet patiesu iedvesmu paši sev rodam, ja atskārstam, ka viņš savā laikā uzveicis šķēršļus un grūtumus, kas nemaz nav bijuši mazāki par mūsējiem šodien.
Kļuva par latvieti svešumā
Ar grūtībām Vītolam nācās atgūt jau itin kā tik vienkāršu lietu kā savu latvietību. Te izšķirošais mirklis bija Trešie dziesmu svētki (1888), uz tiem Vītolu no Pēterpils Konservatorijas bija saucis Jurjānu Andrejs. “Šie svētki mani ievadīja latvju nacionālās kustības verdošā centrā, kas mani ar neatvairāmu spēku ierāva līdz tam vēl stipri pasvešajā pasaulē,” Vītols vēlāk atcerējās. Viņa tēvs, no senas Ziemeļvidzemes latviešu dzimtas nākdams, bet pakļaudamies Baltijas vācu skolu sistēmai, bija gandrīz pilnīgi pārvācojies, vācu skolās mācījās arī bērni, arī Jāzeps.
Tikai kļuvis par konservatorijas studentu Pēterpilī, kur tolaik dzīvoja ap desmit tūkstošiem latviešu, sastapies ar Stērstu Andreju, latviešu literātiem, skolotājiem un atradis ceļu uz viņu mitekļiem, Jāzeps Vītols sāka atskārst savas saknes.
Tādējādi Vītols kļuva par latvieti nevis dzimtenē, bet svešumā. Minētie Trešie dziesmu svētki, kur atskanēja arī Vītola pirmā kordziesma, nostiprināja viņa piederības apziņu ar tiešamības spēku.
Atgriezies Pēterpilī, jau uzņemts konservatorijas docētāju saimē, pieņemts krievu mūziķu sabiedrībā, ieguvis draugus korifeju Aleksandra Glazunova un Anatolija Ļadova personās, baudīdams krievu mūzikas apgāda labvēlību, Vītols tomēr vērš jaunradi latviešu kultūras gultnē. Sāk apdarināt tautasdziesmas koriem, komponē simfoniskos “Līgo svētkus”, apgūst latviešu literatūru, kaut no tālienes sastrādājas ar Rīgas Latviešu biedrību, regulāri koncertē dzimtenē, drīz piedalās folkloras ekspedīcijā, vada Pēterpils latviešu kori.
Ceturtajos dziesmu svētkos Jelgavā (1895) Vītola “Beverīnas dziedonis” jau piesaka viņu kā latvju kora balādes līderi.
Gatavojoties Piektajiem dziesmu svētkiem (1910), arī Vītolam nākas izjust, ka saliedēt visu dziedošo tautu vienos svētkos ne katrreiz ir viegls uzdevums. Piektā gada soda ekspedīcijas vajātie, represētie vai emigrējušie ne tikai bija retinājuši koru rindas, bet daudzi toreiz izjuta tautas atmodas laikmetā tapušās tradīcijas un repertuāru kā nepietiekamu un neaktuālu. Kā zināms, sociālā un ideoloģiskā noslāņošanās jau vairākās zemēs bija neatgriezeniski pazudinājusi šādus vienotus nacionāla mēroga svētkus. Toreiz Latvijā šo tradīciju pasargāja, no vienas puses, plašā tautasdziesmu klātbūtne koros. Jo, ne tikai dzimtā valoda, bet arī dzimtā dziesma – tautasdziesma – taču bija kopīga visām ļaužu grupām un šķirām.
Tomēr Vītols ar savu klātbūtni nodrošināja arī otro tikpat svarīgo faktoru, kas Latvijā uzturēja Dziesmu svētku reputāciju un to pievilcību daudziem – tā bija pašu redzamāko komponistu un mūziķu dziļā līdzdalība svētku repertuārā, vadīšanā, organizēšanā.
Kamēr dažās citās zemēs pirmā lieluma komponisti, iegrimuši operu un simfoniskās mūzikas profesionālajās dzīlēs, pameta Dziesmu svētkus otršķirīgas kultūras statusā, mūsu pagātnes mūzikas dižgari pašaizliedzīgi tiem kalpoja. Būdams iecienīts konservatorijas profesors Pēterpilī, Vītols tomēr Latvijas presē kaismīgi aicina nepadarīt Dziesmu svētkus par sociālas un ideoloģiskas šķelšanās ķīlniekiem.
Tieši pirms simt gadiem Jāzeps Vītols komponē kantāti un vada tās pirmatskaņojumu tā nama atklāšanā, ko šopavasar, skaisti restaurētu, atkal atguva rīdzinieki. Tas bija kultūras centra “Ziemeļblāzma” nams, un minētā kantāte no simt gadu tāles atkal greznos mūsu šīs vasaras Dziesmu svētku Noslēguma koncertu. Pirmā pasaules kara laikā Vītols atdod spēkus lielajiem patriotiskajiem latviešu mūzikas koncertiem Maskavā un Pēterpilī par labu bēgļiem un ievainotajiem. Latvijas valsts tapšanas priekšvakarā 1918. gada vasarā viņš ir kara izklīdināto un atkal sapulcināto latviešu skaņu māk- slinieku priekšgalā kā jaundibinātās Latvju operas direktors. Kopā ar Teodoru Reiteru un citiem riskantā braucienā pārved tos no boļševistiskās Pēterpils uz ķeizariskās Vācijas okupēto Rīgu un, nodibinoties Latvijas valstij, ar savu autoritāti palīdz šai opertrupai pārtapt par Latvijas Nacionālo operu.
Apliecinot un pārliecinot
Ceļš uz Sestajiem dziesmu svētkiem (1926) jaunajā valstī arī nebija viegls un ātrs. Smagā darbā Latvija atkopās no kara posta, kad bija zaudēta ap ceturtā daļa iedzīvotāju. Sākumā koru kustība Vītola vadībā spēja sarīkot tikai Dziesmu dienas (1923), taču šai pašā gadā viņš sāk pulcināt komponistus organizācijā “Latvijas Skaņražu kopa”, kas kļūs par galveno svētku dzinējspēku. Sākumā smagās debatēs bija jāpārliecina diriģentu konservatīvā daļa neapmierināties tikai ar svētkiem pašiem dziedātājiem – ar vieglām, pazīstamām dziesmām bez īstiem jauninājumiem un radošas intereses. Arī pati sabiedrība bija jāsaliedē ap Dziesmu svētku ideju, kad kopš iepriekšējiem bija pagājuši jau 16 gadi. Svētku priekšvakarā izjustos vārdos presē Vītols centās uzrunāt daudzus: “Apskatieties, draugi, kas patlaban ap jums notiek; paklausieties, ko tauta grib jums vēstīt! Un, ja arī svētki nespēs nomierināt mūsu politiski un ekonomiski sabangotos dzīves jūras viļņus, šie svētki tomēr nevar paiet, neiespaidojuši mūsu turpmāko gaitu – pat mūsu politiku, mūsu savstarpējās sociālās attiecības.”
Jā, arī Vītolam personiski 1919. gadā dibinātās Latvijas Konservatorijas priekšgalā pirmie desmit gadi ir bezgala grūti. Turklāt – tāpat kā mūziķiem dažkārt mūsdienās – Vītolam bija jāpārliecina mūzikas izglītības vērtētāji un likteņa lēmēji varas gaiteņos, ka tās pienesums ir nevis starptautiskas zvaigznes uz līdzenas vietas, bet kultūras līmeņa celšana sabiedrībā – skolās, radošajā vidē, it visos ļaudīs.
Septīto (1931) un Astoto (1933) dziesmu svētku sarīkošanu gludāku padara jaundibinātā Latvijas Dziesmu svētku biedrība, kuras vadību atkal uzņemas Vītols. Tā kopš 1923. gada – vairāk nekā desmit gadu – Jāzeps Vītols ir atradies šādu svētku sarežģītās organizācijas pašā centrā, viņš tur nomināli paliek arī Devītajos (1938) svētkos, lai gan tos būtībā rīko valdība.
Trīsdesmitajos gados Vītola darbīgais mūžs ir zenītā. Viņš ir ievēlēts par kaimiņvalstu mūzikas augstskolu godabiedru. Ārzemju kolēģu skatījumā Vītols vispirms ir starptautiski pazīstams komponistu audzinātājs, saņem Lietuvas, Polijas, Somijas, Zviedrijas un, protams, Latvijas augstākos valsts apbalvojumus, viņa kompozīcijas atskaņo arī Berlīnē, Bukarestē, Helsinkos, Ļeņingradā, Parīzē, Varšavā.
Paaudžu saikne
Taču tūlīt klāt jauni pārbaudījumi. Saspringtās attiecībās ar varas iestādēm Vītols izvada konservatoriju cauri valsts 1940. gada staļiniskajai okupācijai, divas reizes iesniegdams demisiju, bet to atsaukdams, tikko uzzina, ka viņa vietā nāktu ieliktenis no PSRS. Nepadevīgs viņš paliek rektora postenī arī nacistu okupācijā kara laikā, bet 1944. gada sākumā izšķiras par riskantu politisku soli – liek savu parakstu zem Konstantīna Čakstes vadītās nelegālās Latvijas Centrālās padomes memoranda Rietumu valdībām par abu okupāciju – staļiniskās un hitleriskās – neatzīšanu un par nepieciešamību atjaunot neatkarīgu, demokrātisku valsti.
Ar grūtu sirdi 1944. gada rudenī Jāzeps Vītols kāpj bēgļu kuģī un, nonācis kara postītajā Vācijā, vēlāk saka: “.. atbraucu tādēļ, ka negribēju solidarizēties ar varu, kas manai tautai nodarījusi tik daudz posta.”
Viņš ar dzīvesbiedri Anniju ir tikai divi no apmēram 130 tūkstošiem Latvijas civilbēgļu pēckara Vācijā. Jau drīz tie sāk pulcēties koros, dziesmu dienās un pat Pirmajos trimdas dziesmu svētkos 1947. gadā Eslingenā. Paguris bēgļa klejojumos, Vītols šais svētkos nepiedalās, bet mūziķa darbu nav pametis.
Koriem trūkst dziesmu nošu, un tad Lībekas Latviešu slimnīcā pie Vītola istabiņas durvīm veidojas diriģentu rinda, kamēr tās iemītnieks pēc atmiņas uz papīra atjauno dziesmu nošu rakstu katram pēc vajadzības. Top arī jaunas kordziesmas. 1948. gada 24. aprīļa rītā tai pašā slimnīcā sapulcējas Lībekas Otrās latviešu kultūras nedēļas organizācijas komiteja ar goda priekšsēdi Jāzepu Vītolu. Viņš pasniedz labākā vīru kora diriģentam Robertam Zuikam savu pēdējo dziesmu “Kalējs” (K. Skalbe), bet pēcpusdienā aiziet Mūžībā.
Divdesmit pirmajos dziesmu svētkos (1993) Jāzepa Vītola mirstīgās atliekas cinka zārkā no Lībekas kapiem nonāk dzimtenē. Ar ziedu jūru un piemiņas koncertiem tās gulda Rīgas Meža kapos – kā agrāk lemts, tas var notikt tikai tad, kad novērsta Latvijas okupācija. Šai brīdī arī tagadējām paaudzēm jo skaidrāks kļūst Jāzepa Vītola mūža lielais veikums. Viņš ar savām kompozīcijām bijis pirmais, kas piešķīris dzimstošajai latviešu mūzikai neapšaubāmu māksliniecisku perfekciju. Izaudzinājis vairākas latviešu komponistu paaudzes. Bet mūža pirmajā pusē Pēterpilī par komponistiem izskolojis vairāk nekā simtu citu tautu mūziķu. Ar to Jāzeps Vītols būtībā piepulcējas lielajiem latviešiem, kā, piemēram, Krišjānis Valdemārs vai Pauls Valdens, kuri devuši savu tiesu visas Eiropas un pasaules civilizācijā, kultūrā.
Vēršoties pret paviršību un diletantismu, viņš ieviesa augstus mūzikas izglītības standartus Latvijā, un to iespaids turpinās. Uzturēja latvju Dziesmu svētku radošo, augšupceļošo līmeni.
Tam atsaucoties, Vītola mūža lielās jubilejas pašas bija izvērtušās par koru dziesmu dienām vasaras mītnē Gaujienā, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pārtapušas ikgadējās Jāzepa Vītola mūzikas dienās Gaujienā jeb Mazajos dziesmu svētkos viņa godam. Jo krāšņāk tās viņa dzimšanas dienā 26. jūlijā izskanēs šogad. Un arī šīs vasaras Divdesmit piektie dziesmu svētki ir savā ziņā Vītola dziesmu svētki – ilggadējā svētku patrona 150. gadskārtā.
Jāzepa Vītola dziesmas XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku Noslēguma koncerta repertuārā Jāzeps Vītols, Krišjānis Barons “Upe un cilvēka dzīve”. Jāzeps Vītols, Leons Paegle “Ziemeļblāzma”. Jāzeps Vītols, Kārlis Skalbe “Kalējs” Jāzeps Vītols, Auseklis “Gaismas pils”. Otrdien, 2. jūlijā, LU Lielajā aulā notiks Jāzepa Vītola 150. dzimšanas dienai veltīts koncerts. Latviešu mūzikas patrona darbi caurauž arī citas svētku norises. |
