Jāzepa Vītola pianistu konkursa jaunatklāsmes 1
Latvijas muzikālajā dzīvē Jāzepa Vītola pianistu konkurss tiek gaidīts ar sevišķu interesi kaut vai tādēļ vien, ka tas norisinās reizi piecos gados.
Tad iespēja būt par lieciniekiem muzikālas sacensības atmosfērai kļūst sevišķi vilinoša, turklāt jo īpašu interesi rada jautājums, vai arī šoreiz kāds no pianistiem būs saucams par jaunu uzlecošu zvaigzni līdzīgi kā iepriekšējā konkursa laureāti Antons Ļahovskis un Andrejs Osokins, kuru mākslinieciskie sasniegumi kopš tā laika, kā zināms, virzījušies augšupejošā trajektorijā. Atbilde uz iepriekšminēto jautājumu ir apstiprinoša – žūrijas lēmumam piešķirt “Grand Prix” krievu pianistam Andrejam Telkovam var tikai pievienoties, un jādomā, ka arī viņš turpmāk kļūs par gaidītu viesi gan Latvijā rīkotajos solokoncertos, gan arī lielas formas darbu atskaņojumos ar orķestri.
Sestdien, 26. oktobrī, Lielajā ģildē notikušais laureātu koncerts un uzvarētāju apbalvošana citādā ziņā gan raisīja pretrunīgas jūtas – daži no konkursa finālistiem izklausījās nenovērtēti, citi savukārt – pārvērtēti, un tajā pašā laikā bija tomēr diezgan skumīgi apjaust, ka “Grand Prix” ieguvējs ir galvas tiesu pārāks par Oleksiju Kovaļenko no Ukrainas un Moteju Bazaru no Lietuvas, visiem pārējiem turklāt nepārprotami paliekot šo triju mūziķu ēnā.
Neraugoties uz to, ka Oleksijs Kovaļenko konkursā ieguva tikai diplomu, koncerta pirmajā daļā visvairāk uzrunāja tieši viņa uzstāšanās, divu Domeniko Skarlati sonāšu lasījumam izceļoties ar dziļiem un neordināriem muzikāliem rakursiem, niansētu emocionālo noskaņu gammu un priekšnesuma precizitāti. Sergeja Rahmaņinova 2. sonātes fināla lasījumā daudz neatpalika viens no diviem otrās vietas ieguvējiem Motejuss Bazars, interpretācijai galvenokārt saistot ar jūtīgi uztverto komponista mūzikas vēstījumu, kura izklāstā pianists ar vienlīdz lielām sekmēm aicināja ieklausīties gan dramatiskajos kāpinājumos, gan saturā neviennozīmīgajos skaņuraksta labirintos. Salīdzinājumā ar Ukrainas un Lietuvas pianistiem stipri bālāku iespaidu atstāja gan Roksana Kenžejeva, Dainis Tenis un Ajane Macura, gan arī ar otro vietu apbalvotā Antoņina Suhanova. Daiņa Teņa spēlē vairāk pārliecināja Ludviga van Bēthovena 22. sonātē atspoguļotie tembrālie atradumi nekā pianistiskais slīpējums, bet pārējo mūziķu priekšnesumiem bija kāds kopējs trūkums – neizteiksmīgs piesitiens, pārāk nabadzīga iztēle dinamikas un faktūras iespēju izmantojumā un vienveidīgi emocionālie tēli. Lai gan, protams, neiztrūka arī atsevišķas veiksmes, kuru vidū īpaši atzīmējama Antoņinas Suhanovas spēlētajā Jāzepa Vītola “Valsī-kaprīzē” panāktā virtuozitāte un vieglums, turpretī Ajanes Macuras atskaņotajā Ērika Ešenvalda “Frozen Horizon” atmiņā palika grodi būvētā mākslinieciskā dramaturģija, bet Roksanas Kenžejevas sniegumā – Vītola 68. opusa četru miniatūru graciozi iezīmētie, ar humora izjūtu apveltītie rakstura vilcieni.
Koncerta otrā daļa bija atvēlēta Edvarda Grīga klavierkoncertam Andreja Telkova un Mārtiņa Ozoliņa vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) interpretācijā, un šis atskaņojums atzīstams par patiesi veiksmīgu, oriģinālu un suģestējošu skatījumu uz norvēģu komponista hrestomātiskajā skaņdarbā ietvertajām vērtībām. Andreja Telkova uzstāšanās pirmām kārtām saistīja ar sevišķi daudzveidīgu un kolorītu māksliniecisko izjūtu spektru – tā rezultātā visas Grīga mūzikas liriskās noskaņas vai nu izgaismojās valdzinošā mirdzumā, vai arī – gluži otrādi – parādījās nostalģiskas apceres plīvurā. Klavierkoncerta dramatiskās norises pianists savukārt īstenoja ar vīrišķīgu spēku un negaidītiem akcentiem, bet papildu burvību mūziķa iecerētajai koncepcijai piešķīra it īpaši finālā jaušamā dejisku motīvu un intonāciju klātbūtne, kura skanējumā uzreiz pavēra jaunas dimensijas. Līdzās šai tikpat lielā mērā pārdomātajai kā aizrautīgajai muzikālo pārdzīvojumu gammai vienaldzīgu neatstāja arī solista profesionālās dotības – pianista izvēlētā artikulācija, tonis, dinamisko risinājumu kopums un agoģikas (muzikālo frāžu veidošana. – Red.) nianšu klāsts ik pa laikam bija atraisīts un izsmalcināts, bet ne virspusējs; krāšņs un skanīgs, bet ne raupjš; virtuozs un plūstošs, bet ne rutinēts. Tādēļ arī Andreja Telkova interpretācija prata pievērst neatslābstošu uzmanību cauri visām trijām klavierkoncerta daļām, solot neparedzamus pavērsienus – un tos arī dāvājot. Šajā ziņā ne mazāki nopelni bija Mārtiņam Ozoliņam, kura vadībā orķestris Grīga partitūru iedzīvināja neparasti trāpīgos kontrastos un loģiskā kompozicionālās domas virzībā. Līdz ar to šajā atskaņojumā varēja sastapties ne tikai ar teicamām orķestra mākslinieku spēles kvalitātēm (patīkami pārsteidza kaut vai jaunais līmenis mežragu sniegumā), bet arī ar spraigu un aktīvu dialogu starp solistu un orķestri. Un tas, protams, vēl jo vairāk sniedz cerības sagaidīt tikpat spilgtu Andreja Telkova un LNSO sadarbību arī nākotnē.
