Jāvērtē pēc spējām, nevis diagnozes. Kā mazināt plaisu starp darba devējiem un invalīdiem 0
Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) cenšas mazināt plaisu starp darba devējiem un invalīdiem, jau trešo gadu rīkojot atvērtās durvju dienas, kuru laikā cilvēki ar invaliditāti var iepazīties ar darba iespējām un uzņēmēji var mācīties kļūt par sociāli atbildīgiem darba devējiem.
Cilvēki ar invaliditāti kļūst arvien aktīvāki tieši darba jautājumos – to pierāda Labklājības ministrijas dati par bezdarbu. LM Komunikācijas nodaļas vadītāja Aiga Ozoliņa vēsta, ka nodarbinātības līmenis personām ar invaliditāti kopš 2009. gada pakāpeniski pieaug.
Latvijā uzlabojas kopējā ekonomiskā un darba tirgus situācija, pieaug reģistrēto vakanču skaits, līdz ar to pieaug darbā iekārtošanās iespējas arī personām ar invaliditāti.
Daudzi vēlas strādāt
Lai arī kopējais bezdarba rādītājs valstī ar katru gadu samazinās, invalīdu īpatsvars bezdarbnieku vidū ir pieaudzis. Pirms desmit gadiem no kopējā bezdarbnieku skaita 5,8% bija invalīdi, bet 2018. gada beigās NVA uzskaitē bija 8179 bezdarbnieki ar invaliditāti jeb 13,7% no kopējā bezdarbnieku skaita.
Kā uzskata Ozoliņa, daļēji tas izskaidrojams ar to, ka NVA veic skaidrojošo darbu un palielina atbalsta pasākumus personām ar invaliditāti, īsteno publici-tātes pasākumus.
“Tas mudina arī līdz šim neaktīvās personas ar invaliditāti reģistrēties kā bezdarbniekiem, tādējādi uzlabojot savas iespējas iekļauties darba tirgū.”
Personu ar invaliditāti veiksmīgāku iekļaušanos darba tirgū joprojām kavē gan pašu potenciālo darbinieku pieredzes un izglītības trūkums, gan darba devēju un sabiedrības aizspriedumi. Tas nozīmē, ka ir aktīvi jāstrādā pie tā, lai personas ar invaliditāti varētu sevi brīvi realizēt darba tirgū atbilstoši savām iespējām un vajadzībām neatkarīgi no veselības traucējumu veida.
Tieši tādēļ NVA kopš 2017. gada rīko akciju “Atvērto durvju diena personām ar invaliditāti uzņēmumos”, kuras mērķis ir sekmēt cilvēku ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā un darba tirgū, kā arī mazināt stereotipus par šādu personu nodarbināšanas iespējām. Tas ir darba devēju un darba meklētāju satikšanās pasākums, kas veicina vienlīdzīgas nodarbinātības iespējas cilvēkiem ar invaliditāti.
NVA vēsta, ka progress, ko veicina šī akcija, ir jūtams: “Ar katru gadu palielinās dalībnieku skaits. 2017. gadā pasākumā piedalījās 62 darba devēji, pagājušogad – 65, šī gada pasākumam ir pieteikušies 69 darba devēji. 2017. gadā pasākumā piedalījās 207 personas ar invaliditāti, savukārt 2018. gadā – 296.”
Pirmais darbs
“Viegli nav ne ikdienā, ne darbā – dēls nogurst ātrāk nekā citi, taču savu darbu dara ar lielu atbildību un, galvenais, vēlas būt cilvēkos,” stāsta Inta Lazdiņa, kuras dēls ir 2. grupas invalīds. Viņš strādā vienā no “Rimi” lielveikaliem, kur viņa uzdevums ir salikt preces pa vietām veikala plauktos.
Inta norāda, ka šis ir dēla pirmais nopietnais darbs un viņš pats uzstājis uz darba meklēju-miem. “Mans dēls ir citāds – viņš, lai gan ir pieaudzis vīrietis, nereti lietas uztver kā mazs bērns. Kustību traucējumu nav, spēka ir gana, tāpēc šādu darbu viņš var veikt ļoti labi.
Viņš ir nedaudz kautrīgs, sākumā nerunīgs, bet viņam tik ļoti bija apnicis sēdēt mājās, ka sākām meklēt darbu.” Inta atklāj, ka ar darba meklēju-miem nav gājis viegli – vairākās potenciālajās darba vietās, uzzinot par invaliditāti, attieksme mainījusies. “Konkrēti jau neviens nesaka, bet var nojaust iemeslus.”
Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta koordinatore Dace Helmane savulaik rakstā par līdzīgu tēmu “Mājas Viesim” kā lielisku piemēru sniedza tieši lielveikalu tīklu “Rimi” – ik gadu darbā tiek pieņemti ap 50 dar-binieku ar invaliditāti. Sākotnēji tas bija projekta ietvaros, bet pēc tā beigām iesāktais ticis turpināts.
Dace ar nožēlu atzīst, ka šobrīd bez “Rimi” nevar nosaukt citus uzņēmumus, kuri mērķtiecīgi pieņemtu darbā tieši personas no dažādām sociālai atstumtībai pakļautām grupām, tajā skaitā ar dažādiem veselības traucējumiem.
“Jautājums joprojām ir ārkārtīgi aktuāls un noteikti tik drīz savu aktualitāti nezaudēs, jo diemžēl darba devēju izpratni tik īsā laikā mainīt nav iespējams.”
Bailes no nezināmā
Digitālās mārketinga kompānijas “IT Marketing Solutions” valdes loceklis Aleksandrs Elksniņš ir viens no tiem darba devējiem, kas iestājas par cilvēkiem ar invaliditāti un viņu integrēšanu darba tirgū, tomēr nenoliedz to, ka šādu cilvēku pieņemšana darbā var radīt sarežģījumus.
“Pie mums iepriekš strādāja cilvēks ar invaliditāti, taču diemžēl veselības problēmu dēļ viņam nācās aiziet no darba. Brīžiem šādi cilvēki ir vairāk psiholoģiski nomākti, tāpat viņiem nepieciešams izstrādāt diezgan konkrētu darba metodiku, un tas aizņem laiku – daudziem uzņēmumiem tas šķiet sarežģīti un nevajadzīgi.”
Inta Lazdiņa piekrīt, ka nodarbināt cilvēku ar īpašām vajadzībām nav vienkārši, tomēr viņa ir pārliecināta, ka cilvēki ar invaliditāti ir pelnījuši iespēju: “Saprotu, ka šādu cilvēku iekļaušana darba vidē prasa papildu līdzekļus, darba devēja spēkus un nervus.
Pati reizēm “noraujos”, jo liekas – nu kā viņš var nesaprast tik elementāru lietu! Bet tad es apsēžos, nomierinos un saprotu, ka esmu rīkojusies nepareizi. Mans dēls ir citāds. Bet tas nenozīmē, ka sliktāks, tas nenozīmē, ka viņam arī negribas iekļauties un būt daļai no sabiedrības.”
NVA atzīst, ka sabiedrībā joprojām valda bailes no nezināmā, darba devēji baidās no papildu sloga, negrib iedziļināties un veikt liekas darbības. Tāpat vēl aizvien pastāv dažādi stereotipi, ko nav viegli pārkāpt.
“Gan darba devēji, gan darba ņēmēji ir cilvēki, sabiedrības locekļi, kuri nereti rīkojas, vadoties pēc savas iepriekšējās pieredzes un priekšstatiem. Cilvēka rīcību mēdz ietekmēt arī bailes no nezināmā, un vieglākais ceļš ir izvairīties no kontakta ar nezināmo, šajā gadījumā – ar darba devēju vai personu ar invaliditāti.
Cilvēki ar invaliditāti nereti vispirms uzsver savus veselības traucējumus, nevis spējas un prasmes, kuras varētu izmantot darba tirgū, tādējādi neradot interesi par sevi kā potenciālu darbinieku.”
Mācās arī darba devējs
Lai gan lielas izmaiņas pēdējo pāris gadu laikā nav notikušas, tomēr ir vērojams lēns progress. Dace Helmane teic, ka arvien vairāk uzņēmumu izstrādā un ievieš diskriminācijas novēršanas principus, lai cilvēki tiktu pieņemti darbā un nodarbināti nevis balstoties uz veselības stāvokli vai citiem aspektiem, bet gan profesionālajām prasmēm un spējām.
“Arvien vairāk uzņēmumu savā ētikas kodeksā un citos dokumentos iekļauj prasību, ka darbinieki jāvērtē pēc zināšanām, prasmēm, nevis pēc kaut kā cita, kas it nemaz nav saistīts ar darbu.
Piemēram, “Swedbank” aicināja darbā gados vecākus cilvēkus, kurus citos uzņēmumos pieņem nelabprāt. Tāpat arī tiek runāts par cilvēku seksuālo orientāciju – iekļauj šos cilvēkus kolektīvā, mācot citiem kolēģiem izturēties cieņpilni, nejokot par sensitīvām tēmām darba telpā.
Tas uzlabo uzņēmuma mikroklimatu, un darba devējam tas ir svarīgi.” Dace atsaucas uz pirms vairākiem gadiem veiktu pētījumu, kas nav zaudējis aktualitāti, – pētījums atklāja, ka puse darba devēju negrib pieņemt darbā cilvēkus ar hroniskām slimībām, tāpat liela daļa nevēlas nodarbināt cilvēkus ar citu seksuālo orientāciju, lai gan tam nav nekāda sakara ar to, kā šis cilvēks veic darbu.
“Manuprāt, nav tādas lietas kā darbaspēka trūkums – ir nepareiza uztvere. Katru reizi, kad darba devēji satraucas par to, ka CV neiesūta “īstie” cilvēki, mēs iesakām doties uz invalīdu biedrībām. Tur noteikti atradīsies kāds, kurš gribēs un varēs strādāt. Zinu gadījumu, kad viens neredzīgs puisis ar izcilu CV nesaņēma nevienu pašu atbildi.
Daudzi darba devēji vienkārši nesaprot, ka arī šādi cilvēki var strādāt. Protams, jāpielāgo darba vide, bet galvenokārt – jāmācās un jāpielāgojas arī pašam darba devējam. Viss ir iespējams, ja ir sapratne no abām pusēm.”
