Rostovskis: Būtu jāmācās nopelnīt pašiem, nevis saņemt dāvanas no Eiropas 5
Pēc 21. martā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) biedru kopsapulcē rīkotajām padomes priekšsēdētāja vēlēšanām, kurās atkārtoti tika ievēlēts uzņēmuma “Biznesa augstskola Turība” līdzīpašnieks Aigars Rostovskis, “LA” redakcijā viņu izjautāja “LA” žurnālisti Ivars Bušmanis un Zigfrīds Dzedulis.
Kā uzņēmējus, darba devējus ietekmējusi kopš 1. janvāra īstenotā nodokļu reforma? Vai tā veicina uzņēmējdarbību?
A. Rostovskis: Pašreiz vēl pāragri spriest, kā tā ietekmē uzņēmējdarbību. Pagājis pārāk maz laika. Nodokļu reformā ir pozitīvas lietas. Pozitīvas atsauksmes ir par jauno uzņēmumu ienākumu nodokļa sistēmu, kas paredz 0% reinvestētajai peļņai – uzņēmumos novērtē gan jauno uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas principu, gan piemērošanas kārtību. Atzinīgi tiek vērtētas paplašinātas pievienotās vērtības nodokļa reversa jomas.
Bet pozitīvo aizēno sākotnējā piemērošanas problemātika un darbaspēka nodokļu pieaugums, pret kuru LTRK biedri iebilda. No uzņēmēju pozīcijām – darbaspēka nodokļu ziņā joprojām esam vissliktākajās pozīcijās Baltijas mērogā. Un vienlaikus ir divu veidu progresivitāte – gan diferencētais neapliekamais minimums, gan progresīvais ienākuma nodoklis. Sociālo iemaksu pieaugums – kaut arī pozitīvi vērtējama veselības pakalpojumu sasaiste ar nodokļu nomaksu, tomēr iznākumā ir šo nodokļu pieaugums. No tā vēl vairāk cieš konkurētspēja.
Var piekrist uzņēmējiem, kuri teic, ka valsts pārvaldē palielinājusies birokrātija. Bet vienlaikus papīra dokumentu aprite kļuvusi mazāka, tā strauji digitalizējas, aprēķinus veic dators. Kā var pieaugt darba apjoms?
Neesmu pārāk liels speciālists digitalizācijas lietās. Bet spriežu, ka jaunās kārtības pamatlicējs tomēr ir cilvēks. Tikai pēc tam to var nodot mašīnai, kas visu izdara ātrāk un vienkāršāk. Nodokļu reforma ir apstiprināta un sākta tādās lielās dimensijās. Bet ir arī detaļas, kas tāpat ir svarīgas. Nodokļu reformas ideja jau bija izveidot to vienkāršu, motivējošu pašvaldībām, ar konkurētspējīgu darbaspēku utt. Īstenot šo ideju gan īsti nav izdevies, ja neskaita reinvestētās peļņas neaplikšanu ar nodokli. Pašlaik valstī izveidotā nodokļu politika atgādina raibiem ielāpiem klātu deķi. Kur kādā brīdī kaut kam pietrūcis naudas, tur ticis uzlikts ielāps.
Digitalizācija mazina papīru apriti un manuāli veiktus aprēķinu apjomus, bet tā nemazina sarežģītību.
Pieminējāt konkurētspējīgu darbaspēku. Vai tas nozīmē, ka tam jābūt arī lētam?
LTRK sludina divas galvenās lietas, kas varētu nodrošināt gan valsts ekonomisko izaugsmi, gan iedzīvotāju labklājību, – eksports un produktivitāte. Diemžēl Latvijas uzņēmumu vidējā produktivitāte pašlaik ir aptuveni 50% apmērā no attīstītāko Eiropas valstu vidējās. Latvijā šāds uzņēmums ar zemu produktivitāti nekad nespēs ne samaksāt saviem strādniekiem pietiekami lielas algas, ne ieguldīt attīstībā, jaunās tehnoloģijās.
Produktivitāte ir ne tikai spēja ar mazāku pašizmaksu saražot kādu preci. Tā ietver preces ražošanas procesu, mārketingu jeb saražotās preces tirgus izpēti, tostarp sabiedriskās attiecības, lai pārliecinātu pircējus, ka šī prece patiešām ir laba. Tikpat svarīga produktivitātes sastāvdaļa ir šīs preces sekmīga pārdošana.
Bet produktivitātes pamats ir cilvēks – izglītots, prasmīgs, kurš prot saražot šo preci ar iespējami mazāku pašizmaksu un kurš ne tikai lēti saražo, bet arī spēj radīt augstas kvalitātes un pievienotās vērtības preci vai pakalpojumu. Un, izveidojot precei vajadzīgo zīmolu, prot to pārdot. Šāds uzņēmums jau spēj gan samaksāt saviem darbiniekiem labas algas, gan ieguldīt attīstībā. Mums būtu jāpanāk, lai šādu uzņēmumu valstī būtu arvien vairāk.
Pašlaik Latvijā atalgojums pieaug straujāk nekā produktivitāte. Kādas tam bija sekas, to jau piedzīvojām 2008. gadā. Pašreiz gaisā virmo 1000 eiro vidējās algas gaidas. Darba ņēmēji prasa paaugstināt atalgojumu. Vai uzņēmēji pakļausies šim spiedienam?
Cilvēkiem par darbu jāsaņem vairāk, stratēģiski tai virzienā, protams, jāiet. Ienākumiem jābūt tādiem, lai mūsu cilvēkiem nerastos vēlme braukt strādāt ārzemēs, kur pašlaik viņi var nopelnīt krietni vairāk nekā Latvijā. Bet tas jādara pragmatiski. Tie Latvijas uzņēmumi, kuriem produktivitāte ir augsta, to var atļauties. Bet lielai daļai uzņēmumu strauja algu paaugstināšana ir bīstama un saistīta ar lielu risku. Lemjot par darbinieku algu paaugstināšanu, tiem vienlaikus jāzina, uz kā rēķina tas notiks.
Kas tad pašlaik dzen algas uz augšu? Nāk prātā kāda saruna ar SEB bankas ekonomistiem, kuri, atsaukdamies uz Īrijas pieredzi, ieteica nekādā gadījumā mehāniski nepalielināt algas valsts pārvaldē strādājošiem. Bet Latvijā vislielākais algu palielinājums ir valsts pārvaldē! Reizē ar atalgojumu ceļas arī preču un pakalpojumu cenas. Privātuzņēmumi šim kāpumam netur līdzi. Valstij vajadzētu to apturēt vai kaut vai ierobežot. Valsts pārvaldē algām būtu jāaug, samazinot resursus un būtiski ceļot kvalitāti. Tāpat nav pieņemami, ka valsts pārvalde īsteno projektus tajās jomās, kurās to sekmīgi spētu arī privātuzņēmumi.
Šai ziņā, protams, var saskatīt līdzību ar stāvokli ekonomikā pirms desmit gadiem. Jā, pašlaik ekonomikas izaugsmi lielā mērā nodrošina eksports. Tas ir labi. Bet vienlaikus ekonomiku “karsē” šie Eiropas Savienības fondi. No plānotajiem šā gada budžeta ienākumiem ap 9 miljardu eiro apmērā 1,2 miljardi plūst no šiem fondiem. Būtībā tos mums uzdāvina.
Būtu jāmācās saimniekot un nopelnīt pašiem, nevis saņemt dāvanas no Eiropas attīstītākajām valstīm. Pieļauju, ka tad Eiropas Savienības dalībvalstu starpā veidotos arī pavisam citas attiecības. Bet tas, kurš mūs uztur, mums diktē arī savus noteikumus. Pašlaik tikai ap 5000 uzņēmumu samaksā budžetā 90% no visiem nodokļiem. Bet būtu jāpanāk, lai šo maksātāju būtu ievērojami vairāk. Lai tos ik gadu maksātu, piemēram, 20 tūkstoši uzņēmumu.
Pieminot elektrības cenu sadārdzinājumu, vai apmierina no 1. janvāra ieviestā maksājumu kārtība?
Pašlaik šī ir karstā tēma, kas satrauc uzņēmējus. LTRK savu nostāju jau paudusi, proti, elektrības cenām jābūt konkurētspējīgām. Bet pašlaik, kā jau sacīju, mūsu uzņēmumiem tās ir visaugstākās Baltijas valstu grupā. Kā zināms, elektrības cenu veido trīs daļas: biržas noteiktā, kuru ietekmēt nevaram; uzņēmuma “Sadales tīkls” par pārvadi un pieslēgumu noteiktā; atbalsts zaļās enerģijas ražotājiem jeb obligātā iepirkuma komponente, saīsināti OIK. Aizvadītajos desmit gados par šo atbalstu vien iztērēti aptuveni četri miljardi eiro. Ik gadu par pārvadi un OIK uzņēmēji samaksā vairākus simtus miljonus eiro. Tāpēc jau mūsu lielie uzņēmumi paziņoja, ka ar šādām elektrības cenām viņi nespēj konkurēt ar Vācijas, Zviedrijas un citu valstu uzņēmumiem. Šajā ziņā Ekonomikas ministrijas lēmums samazināt cenas bija pareizs. Cita lieta, kā tas tika izdarīts. Uz citu rēķina.
Pašlaik no 2389 LTRK biedriem aptuveni desmit ir lielie uzņēmumi, tostarp “Cemex”, “Valmieras stikla šķiedra”, kurus šī jaunā OIK maksājumu kārtība apmierina. No kopskaita aptuveni divām trešdaļām uzņēmumu elektrības rēķini nav ievērojami palielinājušies. Un ir tā mūsu biedru daļa, ap 100 uzņēmumu, kuriem elektrības rēķini ir ievērojami sadārdzinājušies.
LTRK iestājas par to, ka, pirmkārt, jānovērš šis sadārdzinājums. Otrkārt, jāsamazina šis “Sadales tīkla” noteiktais maksājums par pārvadi un OIK apmērs.
Uz kā rēķina šī OIK tiek maksāta? Vai tik ne uz iedzīvotāju rēķina, tostarp tādu, kuriem elektrības patēriņš ir mazs?
Jā, tā patiešām ir netaisnība. Turklāt ir bažas, ka, iedzīvotāju skaitam samazinoties, par šo elektroenerģijas infrastruktūras uzturēšanu mēs, pārpalikušie, būsim spiesti maksāt vēl vairāk.
Pašlaik atskan runas, ka no šī OIK vispār jāatsakās. Vai tas vispār iespējams, ņemot vērā valsts saistības ar tiem uzņēmumiem, kuriem to jau maksā?
No OIK jāatsakās. Bet tam jānotiek pakāpeniski. Pašlaik uzņēmumiem, kuri ražo elektrību, atļaujas izsniegtas uz noteiktu laiku. Tās vairs nevajadzētu pagarināt. Un vairs nevajadzētu izsniegt jaunas.
Par pārkāpumiem un blēdīšanos OIK saņēmējiem izsniegtās licences jāatņem. Pašlaik Ekonomikas ministrija jau to sākusi, atceļot atļaujas apmēram 20 uzņēmumiem.
Vai šīs valsts saistības iespējams kaut kā kompensēt uzņēmumiem, ja šo OIK no elektrības rēķina izņemtu pavisam ārā?
Sarunās, kurās piedalās LTRK pārstāvji, tādā griezumā šī lieta pašlaik netiek apspriesta. Kompensāciju veidi uzņēmumiem varētu būt dažādi.
Man visvairāk nepatīk tas, ka šī OIK ir sanaidojusi savā starpā uzņēmēju grupas. Taisnīgi būtu, ja valsts būtu noteikusi visiem vienādus “spēles noteikumus”. Tagad dažiem ticis iedots. Bet citiem uz šā rēķina atņemts. Tiem citiem tāpēc arī rodas jautājumi. Kāpēc viņiem iedeva, bet mums ne? Tāpēc uzskatu, ka ir skaidri jānosaka, cik ilgi vispār vēl būs šis OIK atbalsts.
LTRK pieprasīja Ekonomikas ministrijai datus par šīs OIK ietekmi uz cenām. To pašu prasījušas arī zemnieku organizācijas. Vai esat tos saņēmuši?
Par to mums notiek ļoti intensīva sarakste. Agrāk vai vēlāk mēs visu pieprasīto arī saņemam. Pašlaik šī tēma jau ir pacelta tādos augstumos, ka uz mūsu pieprasījumiem vairs nevar neatbildēt. Kā zināms, šis valsts atbalsts ilgi nemaz nebija saskaņots ar Eiropas Komisiju, kurai būtu tiesības to atprasīt no uzņēmumiem. Ekonomikas ministrijā teic, ka tagad tas esot saskaņots, kaut arī novēloti.
Man – cilvēkam, kurš maksā par elektrību, – šī OIK, protams, ļoti nepatīk. Cits jautājums – vai vērts nolīgt advokātus un par to gadiem ilgi tiesāties, skaidri nezinot, kāds būs tiesas iznākums? Varbūt tās raganu medības nemaz nevajag rīkot? Varbūt lietderīgāk pieprasīt šī OIK saņēmēju vārdus? Lai sabiedrība zina, kuri ir lielākie ieguvēji no šīs afēras. Un sākt dzīvot un saimniekot citādi.
Cīnoties tikai ar pagātnes mantojumu, tiks novilcināts OIK problēmas atrisinājums. Lietderīgāk būtu nekavējoties sākt OIK principu pārskatīšanu – tā, lai samazinātu elektrības cenu.
“LA” rīkotajās sarunās vairākās Latvijas pilsētās Latvijas Bankas ekonomisti norāda, ka ar pašreizējiem ekonomiskās attīstības tempiem Eiropas valstu vidējo līmeni nesasniegsim nekad. Jūsuprāt, straujākai izaugsmei mums vajag vairāk uzņēmumu. Bet bankas ekonomisti teic, ka izaugsmi varot nodrošināt ražojumi ar augstāku pievienoto vērtību. Ko LTRK domā?
Piekrītu Latvijas Bankas ekonomistiem. Ja darbosimies tā, kā līdz šim, tad ES vidējo līmeni nesasniegsim nekad. Bet, lai to sasniegtu, mēs nedrīkstam akli kopēt šo attīstītāko valstu darbību. Vispirms mums pašiem būtu jāgrib vairāk nopelnīt. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka turpmākajos piecos līdz desmit gados mēs spētu radīt tādus apstākļus, lai pieminēto 5000 uzņēmumu vietā mums to būtu trīsreiz vairāk.
Lai tā notiktu, vispirms jānoskaidro tās jomas, kuras jau pašlaik spēj ražot produkciju ar augstu pievienoto vērtību. Jānoskaidro iemesli, kāpēc šo nozaru uzņēmumi atrodas nevis Latvijā, bet kādā citā valstī. Un jārada tādi apstākļi, lai šiem uzņēmumiem būtu izdevīgi strādāt Latvijā. Lai cik paradoksāli liktos, ideja par vietējo iedzīvotāju lielāku sociālo aizsardzību jāīsteno, izmantojot un piesaistot ārvalstu investorus. Mūsu cilvēki, kuri strādās ārvalstu investoru dibinātajos uzņēmumos, apgūs jaunas zināšanas un pēc kāda laika paši spēs sākt savu uzņēmējdarbību. Savukārt vietējie uzņēmumi varēs apkalpot šos ārvalstu investoru dibinātos uzņēmumus. Tādējādi tautsaimniecības attīstība notiks pavisam citā ātrumā.
Lai tā notiktu, ar ārvalstu investoriem ir jārunā. Viņi paši pie mums nebrauks, mums jābrauc pie viņiem. Diemžēl pašlaik mums nav ko viņiem piedāvāt, valstī radītie ekonomiskie apstākļi nav labvēlīgi. Darbaspēja nodokļi lieli, elektrības cenas lielas, birokrātija zeļ, tiesvedība velkas gadiem.
Valdības izveidotajā Trīspusējās sadarbības padomē sarunas būtībā jau notiek tikai par vienu tēmu – kā sadalīt budžeta naudu. Tāda aizvadītajos gados kopš neatkarības atjaunošanas bijusi arī saimniekošana. Pārdalīt jau radīto, uzbūvēto. To jau pierāda kaut vai tā pati OIK tēma. Dažiem ticis iedots. Bet citiem uz šā rēķina atņemts. Bet vajadzētu runāt par to, kā nopelnīt naudu.
Jūsuprāt, vajadzētu izveidot Nacionālo pelnīšanas padomi?
Jā, tad šo padomi varētu nosaukt par Nacionālo pelnīšanas padomi.
Vai LTRK, kas pārstāv uzņēmējus, valdība vispār uzklausa? Vai nav tā, ka ārvalstu investoriem ir lielākas iespējas uzrunāt valdību nekā jums?
Nē, tā gluži nav. Mūs uzklausa. Un jāatzīst, arvien vairāk. Iespējams, tas tāpēc, ka aizvadītajos trijos gados LTRK biedru skaits ir divkāršojies. Ar uzklausīšanu, protams, vien nepietiek. Jābūt politiskiem lēmumiem. Ja sarunas pagrieztu ekonomikas attīstības un naudas pelnīšanas virzienā un ja tiem sekotu politiski lēmumi, tad pieļauju, ka jau pēc piecpadsmit gadiem mēs būtu starp vidēji attīstītākajām Eiropas valstīm.
