Divi eiro par litru?! Murgs kaut kāds… Leju un raudu…Vai ar augstajām degvielas cenām ir iespējams mierīgi sadzīvot? 0
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Divi eiro par litru?! Murgs kaut kāds… Leju un raudu… Lepnu 100 eiro banknoti šim (tankštelles automātam) rīklē iebāzu, bet pilnu bāku nedabūju…
Tādi pastāsti vien ņirb. Un kā gan citādi: vēl tikai pirms pāris gadiem prognozēs dīdījāmies ap kārdinošu un tolaik pavisam reālu eiro. Mazs mierinājums, bet marta pirmo nedēļu lēciens jau sasniedzis augšējo punktu. Brīvdienas pat nesa mikro kritumu. Pirmdienas rītā benzīns – mazliet zem 1,90, dīzelis – par 10 centiem lētāks.
Ja mēnesī braucu ap 1500 km (tāds, pat drusku mazāks ir vidējais privāta auto nobraukums Latvijā) un dedzinu kādus astoņus litrus uz simts kilometriem, tad tie ir 120 litri. Jeb 230 eiro martā salīdzinājumā ar 190 februārī, kad par litru maksāju par kādiem 30 centiem mazāk. Sāpīgi? Protams. Ko darīt?
Prasīt valsts atbalstu?
Jau izdarīts. Kā zināms, opozīcijas deputātu priekšlikums samazināt degvielas akcīzes nodokli Saeimas sēdē ar 45 balsīm pret 34 tika noraidīts. Slikts lēmums? Kā rāda balsojuma rezultāts – strīdīgs. Pirmajā brīdī tas var šķist pat aplams, jo, cenai augot, taču aug arī nodokļi, un valsts it kā gūst lielāku peļņu. Tomēr, atsvaidzinot zināšanas par akcīzes nodokļiem, var saprast, ka šis kompensācijas paņēmiens tiešām nez vai ir īstais. Akcīzes nodoklis netiek aprēķināts procentos no pārdošanas cenas. Tas ir nemainīgs maksājums par degvielas tonnu. Un pat ja degvielas mazumtirdzniecības cena sasniegtu trīs vai četrus eiro par litru, akcīze būtu tie paši 509 eiro benzīnam un 414 dīzelim. Un valsts iekasētais, gada budžetā ieplānotais neaugtu. Drīzāk notiktu pretēji, ja mūsu nobraukumi un patēriņš samazinātos, kas laikam jau arī gaidāms.
Tātad akcīzi tiešām nez vai vajag aiztikt. Ja ko mainīt, tad PVN, kurš, cenai augot, tiešām budžetu papildina virs plānotā. Un varētu tikt samazināts, ja cenas turpinās augt.
Braukt mazāk?
Apmēram tādu padomu nodokļa izmaiņu apspriešanā ieteica premjers. Tālākai nākotnei laikam jau laba, bet ātri nerealizējama ideja. Esam pārāk pieraduši pie auto. Un piedevām – pie pārāk lieliem auto. Tomēr, ja nevar braukt mazāk, derētu braukt ar kaut ko mazāku.
Mazs un viegls nav rīma, tādēļ arī savas pārtikas cenu kāpumu pārdzīvo vieglāk. Augstāk veiktais aprēķins (ar 8 l/100 km) attiecas uz manu iepriekšējo auto, kurš bija 1500 kg smags, divu litru tilpuma motora dzīts. Ar automātisku kārbu piedevām. Nu jau trešo gadu braucu ar 1100 kg, vienu dzinēja darba litru un – kā jaunībā – slēdzu robus pats. Un aprēķinā nu varu likt nevis 8, bet 6 vai pat 5,5 litrus uz simtu. Un mani kara laika zaudējumi būs nevis 80, bet nepilni 60 eiro mēnesī. Ar modernu hibrīdu (ja braucam galvenokārt pilsētā) gan būtu vēl mazāk. Lūk, labs (piedevām ekoloģisks) taupības veids. Diemžēl arī ne ātri realizējams, jo auto jau katru gadu nenomainīsi.
Nebraukt lieki
Taupības režīmā vēlreiz jāatgādina sev dzīves plānošanas (jeb loģistikas) izšķirošā loma. Pat ar visskopāko auto ietaupīto var sabojāt, ja rīta steigā būsiet aizmirsis ko ļoti vajadzīgu un nikni, superdinamiski nesīsieties kilometrus piecus atpakaļ mājup. Ja brīvdienās iecerētajiem darbiem būsiet nopircis divus cementa maisiņus, bet izrādīsies, ka vajadzēja trīs, kam nāksies braukt pakaļ atsevišķi…
Milzu kompensāciju mums devis nejaukais mājsēdes un “Zoom” sapulču laiks. Man, piemēram, vismaz divi agrāk ik mēnesi tik ierastie braucieni uz dažādiem saietiem Satiksmes ministrijā vien prasītu ap pieciem litriem degvielas. Tagad sapucēs piedalos, no mājām neizgājis, un desmit eiro kā laimēti…
Braukt rāmāk
Iztēlē jau dzirdu publikas svilpienus par šādu ieteikumu. “Ko muldi, mīkstais…” droši, ka tādi būtu interneta komantāri. Tomēr gribu ātrajiem atbildēt. Nav runa par lēnu vilkšanos. Šosejas ieradumus var gandrīz nemainīt tie, kuri brauc ar slaidiem dīzeļiem. Bet – katrs km/h virs 90 būs visai dārgs visiem, kuru auto aerodinamiskās pretestības koeficients ir lielāks par trīs (ieteikums – papētīt tehnisko datu tabulas). Piemēram, mana “Vitara”, ja braucu ar ātrumu 110 km/h rāmo 90 vietā, uz simts kilometriem izmaksā gandrīz divus eiro vairāk. Izvēloties 90 km/h braucienā no Rīgas līdz Dundagai un atpakaļ, tātad varu ietaupīt vai desmit minūšu vinnesta dēļ sadedzināt piečuku… Šāda iespējama cenu kāpuma kompensācija attiecas uz visiem džipiem un busiņiem. Tāpat iespēja ietaupīt tiks sniegta to automašīnu saimniekiem, kuri būs pārbaudījuši spiedienu riepās (un varbūt to palielinājuši nedaudz virs normas), un visiem, kuri nenoslinkos un noņems no jumta todien nevajadzīgo bagāžnieku…
Vislielāko efektu braukšanas stila maiņa var dot blīvā plūsmā un pilsētā. Protams, bez pārspīlējumiem. Nevajag kūtri startēt no luksofora! Nevajag čammāties apdzenot! Enerģisks ieskrējiens nav rīma, tas dod un uzkrāj kinētisko enerģiju, ar kuru būs iespējams tālu un taupīgi aizripot. Savukārt, ja tūlīt pēc ieskrējiena jābremzē, jo satiksme nekust, tad gan – enerģija un nauda tiek izmesta vējā.
Piemērs no ikdienas uz Daugavgrīvas šosejas. Ieskrējies līdz noteiktajā posmā atļautajiem 70 (un vēl mazliet, protams), kādu 400 m attālumā redzu Krievu salas krustojuma luksoforu. Zaļu gaismu šobrīd. Zinu, ka paspēt līdz krustam pirms gaismu maiņas nav iespējams, tādēļ slēdzu neitrālo un ripoju. Tukšgaitā (patēriņš nepilns litrs stundā jeb šajā minūtē – pārdesmit grami). Bet garām aizlec viens, otrs, dārgu enerģiju rūkdami sagrābj un tūlīt stopsignālus iededz… Cenas kāpj… Nodokļus šiem vajag samazināt? Nevajag vis – tad viņu tēriņos no kopējā maka piedalīsies arī ekonomiski braucošie valsts budžeta veidotāji.
Automobiļa (sevišķi, ja tas smags) degvielas patēriņu pilsētā tavs braukšanas stils var izmainīt pat par pāris litriem uz simts kilometriem. Pietiekami, lai pašreizējo cenu pieaugumu gandrīz pilnībā kompensētu.
