Jāveido jauna dabas aizsardzības sistēma 13
Ringolds Arnītis, Latvijas Agronomu biedrības prezidents
Dabas aizsardzības jautājums Latvijā ir ļoti būtisks un prasa rūpīgu uzmanību, it īpaši ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju saikni ar dabu, Eiropas Savienības izvirzītos mērķus, ekonomisko situāciju un saimniecisko darbību. Latvijas daba ir mūsu kopējā bagātība, tomēr, vērojot notiekošo nacionālajos parkos un citos dabas liegumos, rodas pārliecība, ka izveidotā dabas aizsardzības sistēma nenodrošinu esošo dabas vērtību saglabāšanu, nemaz nerunājot par to pieaugumu. Pašreizējā sistēma, kas pamatojas uz saimnieciskās darbības aizliegumu šajās teritorijās, ir izrādījusies neefektīva, lai novērstu dabas vērtību un daudzveidības samazināšanos, jo tā balstās uz vienkāršotu izpratni: visu aizliegt, nevienam neienākt un neko neaiztikt. Viena no acīmredzamākajām sekām šādai pieejai ir visu mīlētajā Gaujas nacionālajā parkā, kur bezdarbības rezultātā izveidojies milzīgs egļu astoņzobu mizgrauža (Ips typographus) perēklis, kas nu jau ir izplatījies pa visu Latviju un rada būtiskus draudus veco egļu mežu pastāvēšanai un mežu veselībai, kā arī bioloģiskajai daudzveidībai kopumā. Šādus piemērus varētu nosaukt arī dažādos liegumos palieņu pļavās, kur tās aizaug ar krūmiem un grīsli, tā dēļ izzūdot vērtīgām augu sugām.
Svarīgi uzsvērt, ka Latvijas nacionālie parki un dabas rezervāti ir unikālas teritorijas, kurās ir augsts bioloģiskās daudzveidības līmenis, tāpēc jānodrošina ilgtspējīga dabas resursu izmantošana. Tomēr esošā dabas aizsardzības politika nav integrēta un moderna, jo neparedz zemes vai meža īpašnieka iesaisti šo dabas vērtību saglabāšanā un vairošanā, kā arī rīcību ārkārtas situācijās, piemēram, vējgāžu vai meža kaitēkļu izplatības gadījumā.
Zemes vai meža īpašnieku loma šajā procesā ir visbūtiskākā, jo viņi ir radījuši priekšnosacījumus, lai dažādas dabas vērtības konkrētajā teritorijā pastāvētu. Tomēr zemes īpašnieki, kas ir galvenie lēmēji par zemes izmantošanu un resursu pārvaldību, pašlaik nav ieinteresēti uzņemties papildu saistības vai izmaksas attiecībā uz dabas aizsardzību, jo spēkā esošie noteikumi ir tikai aizliedzoši un ierobežojoši, nevis veicina pozitīvas pārmaiņas vai piedāvā motivāciju.
Arī jaunākais Satversmes tiesas lēmums attiecībā uz zemes īpašnieku tiesībām par koku ciršanas caurmēru ir radījis pretrunas un neapmierinātību, jo nav ņemts vērā zemes īpašnieku viedoklis vai tiesības uz zemes izmantošanu. Meža īpašnieki šo lēmumu varētu salīdzināt ar atgriešanos padomju laikos, kad notika īpašumu nacionalizācija un lēmumi tika pieņemta pēc revolucionārās pārliecības. Pēc šāda Satversmes tiesas lēmuma atkal ikviens īpašnieks ir gatavs ātrāk visu nocirst vai uzart, lai neuzrastos kāds eksperts ar kārtējo liegumu.
Ko tālāk? Kāds būtu risinājums ilgtspējīgas dabas aizsardzības sistēmas izveidei, kas respektētu arī zemes īpašnieku tiesības?
Eiropas Savienības Dabas atjaunošanas regulas projekts ierosina jaunus ierobežojumus un prasa dalībvalstu, tostarp Latvijas, lielāku apņemšanos attiecībā uz dabas resursu aizsardzību un atjaunošanu. Pēc manām domām, šie noteikumi būs efektīvi tikai tad, ja zemes īpašnieki būs aktīvi iesaistīti un motivēti darboties, lai sasniegtu kopējos vides mērķus.
Svarīgi atzīt, ka padomju laiki ir pagājuši un mūsu domāšanai un pieejai dabas aizsardzībā ir jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem un vides problēmām. Lai veicinātu reālas pārmaiņas, nepieciešams sociāli ekonomiskais novērtējums, cik lielā teritorijā Latvija spēj efektīvi nodrošināt dabas vērtību saglabāšanu un cik gatava sabiedrība ir par to maksāt, ieskaitot kompensācijas zemes īpašniekiem. Vajadzīga plaša sabiedrības izglītošana un iesaistīšana, kā arī efektīva politika, kas veicina sadarbību starp valdību, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un privātajiem zemes īpašniekiem, lai saglabātu Latvijas unikālo dabas mantojumu nākamajām paaudzēm.
