Jāveic plašāka krievu skolu revīzija 0
Nacionālā apvienība aicina izglītības un zinātnes ministru pievērst uzmanību Rīgas 40. vidusskolas krievu valodas un literatūras skolotāja Vladislava Rafaļska izteikumiem un rast risinājumu, lai šādi skolotāji nevarētu strādāt Latvijas izglītības iestādēs.
Rafaļskis intervijā radio “Baltkom” sacījis: “Esmu gatavs godīgi pateikt, ka esmu šai valstij nelojāls. Es šo režīmu vienkārši nicinu. Tas atgrūž arī manus bērnus un rada tiem daudz problēmu.” NA līdzpriekšsēdētāji no ministra Ķīļa gaida “strauju rīcību”.
Paziņojums, protams, kareivīgs, taču rādās, ka tas arī būs viss. Citā “frontē” šobrīd aizņemtais ministrs jau atbildējis, ka ministrija pedagogus skolās nepieņem un arī atlaist nevar, tas ir pašvaldības ziņā. Tātad būtu jāvēršas pie Rīgas mēra Nila Ušakova. Kā vēsta teiciens – vārna vārnai acī neknābs. Pat ja šīs vārnas ir no dažādām partijām un ķērkšanas toņkārtas tām atšķiras.
Taču stāsts ir garāks, tam ir vairākas nodaļas, un kāda no tām var būt nepatīkama arī Nacionālajai apvienībai. Jā, beidzot ir sagaidīta Ļeņingradā dzimušā “PCTVL” biedra Rafaļska publiska atzīšanās nelojalitātē. Taču ar savu rīcību šis cilvēks to jau ir apliecinājis vairākkārt. Gan iesaistoties protestos pret krievvalodīgo skolu izglītības reformu un musinot tajā piedalīties skolēnus (ja kāds neatceras, tas bija viņš, kas naidā izbolītu seju dziedāja “štābistu” himnu par “melno Kārli”), gan vēlāk cietumnieku tērpā 16. martā ālējoties pie Brīvības pieminekļa kopā ar Giļmanu un citiem domubiedriem. No 2005. līdz 2009. gadam bijis “PCTVL” Rīgas domes deputāts. Kā tad nākas, ka pēc visām šīm darbībām viņš joprojām strādā skolā un māca skolēnus? Un palika tur arī laikā, kad Rīgas domi vadīja tēvzemietis Jānis Birks.
Patiesība ir skaudra, un tā nav tikai par Rafaļski, kurš acīmredzot nolēmis atgādināt par sevi, jau gatavojoties nākamo pašvaldību vēlēšanu kampaņai. Mēs vienkārši nezinām, kas notiek tajās skolās, kuras oficiāli sauc par mazākumtautību, bet sabiedrībā biežāk dēvē par “krievu skolām”.
Tāpēc nopietnāk un mērķtiecīgāk būtu nevis karot ar vienu skolotāju, bet veikt plašāku revīziju, īpaši tajos mācību priekšmetos, kas attiecas uz humanitārajām jomām. No tāda uzdevuma izglītības ministram nebūtu tik viegli izvairīties.
