Klimovičs: Kāpēc Latvijas plašsaziņas līdzekļi tik reti ziņo par Ukrainu? 33
Diezin vai regulāru ziņu trūkums par Ukrainu valsts sabiedriskajos medijos nozīmē to, ka par kara turpināšanos lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju neko nebūtu dzirdējusi. Tie, kuriem nav vienalga, māk sevi apgādāt ar svaigāko informāciju un zina, ka karš ne tikai nav beidzies, bet turpinās ar pieaugošu intensitāti. Turklāt daudzi neaprobežojas ar informācijas iegūšanu un iesaistās humānās palīdzības sniegšanā ukraiņiem. Par to, ka esam gatavi palīdzēt, bijis iespējams pārliecināties vasarā, kad nepilnās divās nedēļās pēc privāta aicinājuma sociālajā tīklā “Facebook” izdevās savākt pieklājīgu palīdzību (apģērbi, rotaļlietas, skolas piederumi, saldumi un nauda – 1130 eiro) un nogādāt 12 bērniem (vecumā no nepilna gadiņa līdz 10 gadiem). Visi šie bērni dzīvo Luckas reģionā Rietumukrainā un ir palikuši bez tēviem, kas krituši frontē.
Diezin vai par Ukrainas notikumiem vairs neinteresējas mediķi, kas ārstējuši ievainotos ukraiņu karavīrus, personas, kas savās ģimenēs uzņēmušas ciemos atbraukušos ukraiņu bērnus, un arī visi pārējie, kas snieguši dažādu atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju. Kā zināms, ar ukraiņiem sadarbojas arī Latvijas bruņotie spēki (šī sadarbība varētu būt intensīvāka). Ar bruņoto spēku komandiera Raimonda Graubes vizīti Kijevā tieši Ukrainas neatkarības dienā 24. augustā Latvijas aizsardzības sektors bez sabiedrisko mediju atgādinājuma skaidri nodemonstrējis savu attieksmi pret karu Ukrainā.
Asociētā profesore Anda Rožukalne portālā “LSM” analizē iemeslus, kādēļ valsts medijos tik maz informācijas par pieaugošo kara intensitāti. Arī uzdod jautājumus, vai Latvijas sabiedrībai būtu jāorientējas Ukrainas notikumos, un cenšas “aizķert” pašus vietējos žurnālistus, skaidrojot Latvijas mediju vienaldzību pret Ukrainas neatkarības dienu ar “mediju satura veidotāju nevērību, aizņemtību vai var būt muļķību”. Atstāsim spilgtus izteicienus interneta “komentētāju” ziņā, vien piebildīsim, ka atturīgā ziņu gatavošana par Ukrainas notikumiem nav tikai tagad iestājusies slimība. Tā bija skaidri konstatējama jau Maidana revolūcijas sākumā 2013. gada nogalē. Ja sabiedriskie mediji būtu, kā nākas, novērtējuši šos notikumus, tie censtos sameklēt jaunus paņēmienus to atspoguļošanā. Tas nebūt nenozīmē jauna divriteņa izgudrošanu, sākumā pietiktu ar nepārtrauktu sabiedrisko mediju žurnālistu klātbūtni šajā valstī. To, kādēļ tās nav bijis (turklāt tas nemaksātu dārgi – Ukrainas cenas mums ir pa kabatai), asociētajai profesorei būtu jājautā ne vien ziņu gatavotājiem, bet arī TV un radio šefiem.
Tikai situāciju nepārzinošai personai var šķist, ka notikumi risinās vienmuļi, ka nekas jauns nenotiek, ka neviens jau katru dienu nelasīs apnicīgos ziņojumus par apšaužu skaitu, kārtējiem ievainotajiem un kritušajiem. Savas jomas profesionālis žurnālists, gluži pretēji, pateiks, ka nekas nestāv uz vietas. Spēs saskatīt tendences, dos auditorijai vielu analītiskām pārdomām, kā arī emocionālam pārdzīvojumam. Beidzamo gan vislabāk iespējams sagatavot uz vietas Ukrainā. Tādēļ atkal atgriežamies pie nepieciešamās žurnālistu klātbūtnes. Vēlams saprast, ka sabiedriskajam medijam jau sen laiks pierast pie citiem darba līmeņiem. Latvijas žurnālistiem nāktos daudz nopietnāk pievērsties Ukrainai, bet tas varētu saskarties ar noteiktu pretestību. Vismaz no tiem (daļa no politiskās elites), kas vīpsnā par NATO 5. pantu.
