Uldis Šmits: Jautājums pastāv 1
Aleksandrs Lukašenko ir politiskās frāzes meistars. Viņš jau mēnešiem ilgi bārsta izjustus tekstus par Baltkrievijas neatkarību un pret iekļaušanu Krievijā, un arī pagājušajā nedēļā pretstatīja šim Kremļa iniciētajam procesam “īsto integrāciju” cilvēku labā un abu valstu ekonomiskajās interesēs, kāda noritējusi pērnā gadsimta beigās Jeļcina ērā. Bet vēlāk sākusies kaut kāda “nesaprotama grūstīšanās, ņemšanās un, kā jau teicu, piespiešana integrēties”.
Cik noprotams, Maskavas piedāvājums, no kura Minska varbūt galu galā nespēs atteikties, drīzāk nozīmē ko līdzīgu inkorporācijai. Tātad visai tuvā perspektīvā arī Lukašenko valdīšanas beigas, kas nepavisam neietilpst viņa plānos. Tie savulaik gluži pretēji bija saistīti ar cerību stāties Krievijas un Baltkrievijas apvienotās valsts priekšgalā.
Šis veidojums (kopš parakstītās pirmās vienošanās) gan joprojām pastāv lielākoties papīra formātā, jo laika gaitā Lukašenko dedzība noplaka līdz ar izredzēm vērst plašumā savu politisko ietekmi. Dievs dod saglabāt varu paša valstī, kuras tautsaimniecība ir atkarīga no iespējami lētāk importētas Krievijas naftas un gāzes. Vēlams apmaiņā pret Kremlim veltītiem padomju stila mīlestības apliecinājumiem.
Vai – ja ar tiem nepietiek – apmaiņā pret atgādinājumiem, ka lētāki energoresursi Baltkrievijai vienkārši pienākas kā visuzticamākajam Maskavas ģeopolitiskajam balstam, maģistrālo cauruļvadu tranzītzemei un Krievijas militāro bāzu drošai mājvietai.
Viss būtu puslīdz jauki, taču arī Kremli sāk nodarbināt Putina varas vai vismaz viņa iedibinātās sistēmas iemūžināšanas jautājums, un Baltkrievijas ieplūdināšana jeb “padziļināta integrēšana” Krievijas sastāvā bija un arvien vēl ir viens no šajā sakarā daudz apcerētajiem risinājumiem.
Tiesa, minētā jautājuma izkārtošanai der arī Krievijā izsludinātā konstitūcijas “reforma”, tomēr t. s. apvienotās valsts veidošanas pasākums Kremļa bīdītajā variantā acīmredzot nav gluži atmests.
Tas vairo Lukašenko bažas, kaut arī situācija lielā mērā ir viņa radīta. Pilnībā īstenojot mums pazīstamo Lemberga tēzi, ka var labi dzīvot uz Krievijas rēķina. Un uz parāda.
Lai gan tādas dzīves nosacījums ir uzturēšanās putiniskajā krievu pasaulē un informācijas telpā, kur starptautisko tiesību subjekts Baltkrievija neeksistē. Protams, arī “Ukrainas nav”, kā apgalvo Putina palīga amatu nupat atstājušais īpaši liriski noskaņotais Surkovs izdevumam “Aktuaļnije komentarii”. Esot vien “ukrainiskums”, ko izraisa “specifiski prāta traucējumi” un “dīvainā veidā līdz galējām pakāpēm novesta aizraušanās ar etnogrāfiju”, tāpēc “borščs, Bandera, bandūra ir. Bet nācijas nav”.
No šīm spārnotajām atziņām izriet, ka par Baltkrievijas valstiskumu nenāktos runāt vispār. Toties kļūst skaidrākas Kremļa ideoloģiskās nostādnes, kādas reizēm neoficiālā gaisotnē Rietumu politiķiem izklāstītas attiecībā uz tās vai citas valsts neīstumu.
Baltkrievijā atšķirībā no Ukrainas nacionālā identitāte ilgstoši bijusi varas noniecināta, un, ja izmantojam Surkova savdabīgi šovinistiskās mērauklas, baltkrievu valoda ir teju “etnogrāfija”. Tādēļ Lukašenko valsts neatkarības aizstāvja lomā izskatās diezgan nepārliecinoši.
Savukārt pilsoniskā sabiedrība ir novājināta, bet nacionāli domājošā un pārējā opozīcija – padzīta no spēles laukuma. Atliek meklēt atbalstu Eiropā, ASV vai Ķīnā, kuras tagad aizņemtas ar savām problēmām. Tikmēr Eiropas pēdējā diktatora iesauku kādreiz pārsteidzīgi iemantojušais Lukašenko liek pārzīmēt faktiski no Baltkrievijas PSR aizgūto valsts ģerboni, kur attēlotās zemeslodes jaunajā versijā Eiropas kontūrām atvēlēta redzamāka vieta. Bet mums vairāk rūp realitāte, proti, vai Latvijai kaimiņos tūlīt aiz Indras stacijas aizvien atradīsies Baltkrievijas Republika.
