Juris Lorencs: Jautājums par to, kas bija Kolumbs, ir arī jautājums par Latviju 6
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Laikā, kad ASV 4. jūlijā svinēja savas neatkarības 244. gadskārtu, šajā valstī turpināja krist pieminekļi. Ne vairs konfederātu un verdzības atbalstītāju – tie novākti jau gandrīz visā Amerikā.
5. jūlijā par upuri vandaļiem krita Kristofora Kolumba piemineklis austrumkrasta pilsētā Baltimorā, kas atrodas vien pārdesmit kilometrus no galvaspilsētas Vašingtonas.
Kolumbu nogāza no postamenta un iesvieda jūrā “Black Lives Matter” aktīvisti – gan melnie, gan baltie. Tā sakot – atgriezies, no kurienes esi nācis! 1984. gadā uzstādītā Kolumba statuja bija Baltimoras pilsētas īpašums. Un tomēr varas iestādes netraucēja šai rīcībai.
Kāpēc? Tas lai paliek amerikāņu pašu ziņā. Bet mēs varētu mēģināt atbildēt uz jautājumu – kas bija Kristofors Kolumbs?
Tas nav jautājums enciklopēdijām, jo atbilde uz to slēpjas nevis grāmatu lappusēs, bet gan mūsu attieksmē pret Kolumbu. Man skolā mācīja, ka Kolumbs esot atklājis Ameriku, un šāds uzskats pasaulē dominē joprojām.
Bet pirms Kolumba ierašanās Amerikas kontinentā dzīvoja cilvēki! Bija varenas civilizācijas – acteki, inki, maiji.
Tās tika iznīcinātas, pats kontinents izlaupīts, zelts aizvests uz Spāniju. Protestētāju ieskatā Kolumbs ir koloniālisma simbols.
Ja viņš nebūtu ieradies Amerikā, indiāņi būtu turpinājuši netraucēti dzīvot, bet melnie vergi palikuši Āfrikā. Daži latvieši lepojas ar Kurzemes hercogistes kolonijām Gambijā un Tobāgo salā.
Āfrikas valstī Gambijā, Kuntas salā, šodien atrodas Verdzības muzejs. Mūsu Okupācijas muzeja analogs.
Lasīts, ka kurzemnieki (latviešu viņu vidū gan nebija daudz) Gambijā neesot aprobežojušies tikai ar ziloņkaula, antilopju ādu un kokosriekstu iepirkšanu.
Iekārota prece bija arī vergi, kas tika tālāk pārdoti Brazīlijā un Tobāgo.
Vienlaikus Latvijas teritorijā dzimtbūšanas, faktiski verdzības slogs šajā laikā kļuva aizvien smagāks. Iznāk tā – paši reiz būdami vergi, mēs lepojamies ar to, ka piedalījāmies vergu tirdzniecībā otrā pasaules malā!
Jautājums par to, kas bija Kolumbs, nav tikai jautājums par Amerikas vēsturi. Tas ir arī jautājums par Latviju.
Proti – kas bija vācu bruņinieki? Vai kultūras un kristīgās mācības nesēji? Vai tomēr liekulīgi “kultūrtrēģeri”, iekarotāji un kolonizatori, kuri nāca ar uguni un zobenu?
Bīskaps Meinards Latvijai savā ziņā ir tas pats, kas Kolumbs Amerikai. Jo tieši viņš bija viens no tiem, kas parādīja vācu ordenim ceļu uz līvu, kuršu, zemgaļu, sēļu un latgaļu zemēm.
Ikšķiles Sv. Meinarda Romas katoļu draudzes mājas lapā lasām: “Ikšķilē ar Meinardu aizsākās Līvzemes un visas Livonijas valsts vēsture.”
Bet vai tā bija? Livonijas varbūt, bet ne jau Līvzemes! Vai tad pirms kristīgo misionāru ierašanās tagadējās Latvijas teritorijā nedzīvoja cilvēki?
Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes laikā Latvijā 1993. gada septembrī tiek iedibināts bīskapa Meinarda kults, viņš pats tika pasludināts par svēto.
Grūti iedomāties, ka Meinards tikpat kaismīgi tiktu popularizēts laikā starp abiem pasaules kariem.
Cilvēkos vēl bija nesenas atmiņas par “baronu laikiem”, 1905. gada revolūciju, strēlniekiem un Ziemassvētku kaujām.
Bet būsim objektīvi – ja Narvā, Alūksnē un Ludzā pie Livonijas robežām nebūtu stāvējušas vācu ordeņa pilis, tagadējā Latvijas teritorija daudz agrāk būtu nokļuvusi Maskavijas, vēlākās Krievijas pakļautībā.
Ikviena tauta ar svešiem pieminekļiem norēķinās savā veidā, un latvieši nav izņēmums. Tagadējā Brīvības pieminekļa vietā savulaik atradās Pētera I piemineklis.
Ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga statujas vietā pie agrākā Vidzemes bruņniecības, tagad Saeimas nama kopš 1922. gada stāv Lāčplēsis, Melnā bruņinieka uzvarētājs.
Tolaik nebija šaubu, ka pie Latvijas valsts parlamenta nav jāatrodas vācu varas simboliem. Līdzīgi modernajā Latvijā nepavisam neiederas Ļeņina pieminekļi.
Bet atgriezīsimies pie Amerikas. Ja Kolumbs nebūtu ieradies Amerikā, nebūtu ne viņa pieminekļu, ne balto un melno protestētāju, kuri šos pieminekļus gāž no postamentiem.
Patiesībā Kolumbs ir vēsturisks, dziļi simbolisks pavediens, kas saista “veco Eiropu” ar “Jauno pasauli”.
Tagad izrādās, ka daļai amerikāņu viņš kļuvis svešs, pat nevajadzīgs. Ja tā, tad “Jaunās pasaules” cilvēku galvās patiešām kaut kas mainās.
To apzinoties, kļūst saprotamāka Trampa ievēlēšana prezidenta amatā, viņa lozungs “Amerika pirmajā vietā”, tirdzniecības kari, draudi NATO vienotībai.
“Jaunā pasaule” pamazām aizpeld no “vecā kontinenta”, Eiropa paliek vientuļa un viena. Jo ātrāk Eiropas politiķi pieņems šo nepatīkamo patiesību, jo labāk.
