Māris Antonevičs: Jautājumi par Reiru 15
Kam tagad vara ir pie kājām? Laikam jau Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, kurš tautai apsolījis izlēmību. Tā ir prece, kas Latvijas politikā kļuvusi par deficītu. Kā noprotams no visai neskaidrajiem mājieniem, prezidents gatavojas varu pacelt un personīgi kādam nodot rokās, neizmantojot partiju starpniecību. Parlamentārā republikā tas gan būtu visai sarežģīti (pat neiespējami), bet mūsu gadījumā sāls ir tajā, ka pašas partijas neiebilst šādam scenārijam. Tam ir savi iemesli. Galvenais – R. Vējonim ir ļoti mazs laukumiņš, kur savu izlēmību demonstrēt. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka šobrīd, runājot par nākamo valdības vadītāju, izskan tieši Jāņa Reira vārds (prezidents viņu esot uzaicinājis uz sarunām). Ja ZZS un Nacionālā apvienība akceptē, ka premjers jāizvirza “Vienotībai”, un ja tā nav Solvita Āboltiņa, bet tomēr kāds no viņai tuvā loka, daudz variantu nemaz nepaliek. Tomēr J. Reira iespējamā izvirzīšana rada vairākus jautājumus, un ne tikai par viņa aktivitātēm Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienībā (komjaunatnē), kas tagad tiek cītīgi apspriestas interneta sociālajos tīklos (piemēram, lielu popularitāti šajās dienās ieguvis 1987. gada 1. marta laikraksta “Cīņa” numurs, kurā publicēts raksts “Kāds tu esi, pirmrindniek?”). Taču ir arī citi, ne tik vēsturiski jautājumi.
1) Latvijas politikā ir izveidojusies tradīcija, ka premjers un finanšu ministrs nāk no vienas partijas. J. Reirs bija finanšu ministrs Laimdotas Straujumas valdībā. Faktiski viņi bija duets, kas atbildīgs par līdzšinējo valdības darbu, un visiem pārmetumiem, kas tiek adresēti Straujumai, ir jāpievieno “papildadresāts” – J. Reirs. Kaut vai tas pats “Vienotības” līderes S. Āboltiņas iemīļotais piemērs par minimālo algu, kuru partija pirms vēlēšanām solījusi palielināt par 40 eiro, taču valdība pielikusi tikai 10 eiro. Atbildīgā – Straujuma, taču tikpat atbildīgs ir arī finanšu ministrs. Tas pats par solidaritātes nodokli, kas dažiem tik ļoti nepatīk. Jautājums: vai J. Reirs ir atbildīgs par iepriekšējās valdības darbu?
2) “Uz kuģa nevar būt divi kapteiņi,” pēc valdības krišanas “LA” intervijā tēlaini izteicās ZZS priekšsēdētājs Augusts Brigmanis. Ja Reirs kļūst par premjerministru, bet Āboltiņa paliek par partijas priekšsēdētāju, tad šī situācija saglabājas. Jautājums: vai vajag valdību, kuru no aizmugures vada kāds cits?
3) Viens no biežākajiem pārmetumiem valdībai bija par darba stilu, kas esot pārāk mierīgs, trūkstot enerģijas un izlēmības. Vai J. Reirs ir pietiekami enerģisks un izlēmīgs?
4) Ja nelūkojas tik senā pagātnē kā komjaunatne, tad vēl viens J. Reira dzīves posms pirms pievēršanās politikai saistīts ar labi zināmo uzņēmumu “Prudentia”, kur viņš bijis direktors. Tas savukārt ir bijis iemesls izteikt aizdomas par “Vienotības” un “Prudentia” sakariem un to, kāpēc šim uzņēmumam bijusi tik liela loma dažādu valstiski nozīmīgu jautājumu risināšanā (bankas “Citadele” pārdošana, “Liepājas metalurga” glābšana, “Air Baltic” investora meklējumi). Neizpratni par šā uzņēmuma privileģēto stāvokli izteikuši daudzi, tostarp pat bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss: “”Prudentia”, kas apkalpoja visus lielākos valsts darījumus, nevar būt vienlaikus speciālisti gan metalurģijā, telekomunikācijās, aviācijā, gan vēl olu fabriku pa starpu pārdodot.” Jautājums: vai valdības un “Prudentia” attiecībās viss ir noskaidrots un atrisināts, zinot, ka šā uzņēmuma bijušā vadītāja nonākšana Ministru kabineta vadībā noteikti radīs pastiprinātas aizdomas?
Prezidentam būs visas iespējas noskaidrot atbildes uz šiem un arī citiem jautājumiem, pirms pieņemt tālākus lēmumus.
