Krievvalodīgās publikas jautājumi grāmatas autoram par Baltijas vēsturi 9
ASV Aiovas universitātes emeritētā profesora, latviešu cilmes amerikāņu vēsturnieka Andreja Plakana grāmatas “A Concise History of the Baltic States” (“Īsa Baltijas valstu vēsture”) krievu versijas atvēršanas pasākums Rīgā apliecināja, ka vajadzība pēc krievu valodā objektīvi uzrakstītas Latvijas un Baltijas valstu vēstures literatūras ir aktuāla.
Izdevums, kurā koncentrētā veidā, ap pustūkstoša lappušu apmērā, vēstīts par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēsturi no senākajiem laikiem līdz 21. gadsimta pirmajiem gadiem, Kembridžas universitātes apgādā angliski iznāca 2011. gadā. Bet krievu valodas versija “Краткая история стран Балтии” dienas gaismu ieraudzīja šopavasar Maskavas izdevniecībā “Vesj mir”.
Rīgas publika – vairāki desmiti pārsvarā krievvalodīgo interesentu – tikšanās laikā grāmatas autoru uztvēra vispirms kā amerikāņu vēsturnieku. Jautājumu bija daudz, un tie atspoguļoja Baltijas vēstures zināšanu un uzskatu līmeni, kāds dominē šajā Latvijas iedzīvotāju daļā. Dažos jautās vēlme, lai profesors no ASV izteiktu kādu kritisku vārdu par vietējiem “vēstures pārrakstītājiem”, Latvijas vēsturniekiem, norādītu uz kādām viņu “kļūdām”. Plakana kungs atbildēja korekti, brīžiem pavēstot, ka tomēr centīsies izvairīties no vērtējuma. A. Plakans piemēram atteicās prognozēt Baltijas reģiona nākotni: “Kā vēsturnieks es izvairos no prognozēm. Vēstures zināšanas ļauj šo to saprast no nākotnes. Bet vēsturē ir bijis ļoti daudz pagriezienu, kurus neviens nav spējis paredzēt.” Vēsturnieks tāpat atgādināja, ka “vēsture nav politisks spēļu laukums”, kas arī ir viens no šīs grāmatas vēstījumiem. Autors arī uzsvēra, ka tikai stāsta par notikumiem, nevis dod tiem morālu novērtējumu.
Izrādījās, ka krievvalodīgajai publikai nav skaidrs, kā un kāpēc veidojusies baltiešu trimda, kāpēc vairāk nekā 170 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju 1944./1945. gadā devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. Šķiet, dažam Austrumeiropas iedzīvotāju masveida bēgšana no uzbrūkošās sarkanās armijas vispār bija jaunums. Kā apjautājās kāda kundze: “Kāpēc bija tāda paniska bēgšana? Kāpēc viņi domāja, ka padomju armija ir tik briesmīga?” Autors atzina, ka bēgšanas motivācija indivīdiem droši vien bijusi dažāda, taču: “Domāju, ka Latvijas gadījumā dominēja nevēlēšanās doties rokās padomju armijai, jo vairākums latviešu uzskatīja, ka tas nozīmēs dzīvi kā 1940./41. gadā. Pats galvenais motīvs bija bailes no dzīves Padomju Savienībā, kāda tā bija toreiz.” Kāds cits lasītājs lūdza komentēt, kā 20. gadsimta gaitā mainījusies latviešu attieksme pret krieviem. “Liela daļa no tā ir grāmatā. Attieksme mainījās. Un lielā mērā pēc 1918. gada to noteica apstāklis, vai latviešiem tajā brīdī bija sava valsts vai nebija un kāpēc nebija. Taču tās drīzāk ir attiecības starp valstīm, nevis cilvēkiem,” skanēja atbilde. Neiztrūka vaicājums, kāpēc mūsdienu Latvijā attiecībā uz padomju periodu lietojot terminu “okupācija”, jo tas taču neesot atbilstoši. A. Plakans uz to aizrādīja, ka visi viņam pazīstamie Rietumu vēsturnieki, kas pēta Otrā pasaules kara notikumus, piekrīt termina “okupācija” lietošanai attiecībā uz notikumiem Baltijas valstīs.
Kādēļ “A Concise History of the Baltic States” nav piedzīvojusi tulkojumu latviešu valodā? Izrādās, ka viena no Latvijas izdevniecībām tiesības uz šīs grāmatas tulkošanu un izdošanu no “Cambridge University Press” ir iegādājusies, taču vismaz līdz šim nav tās īstenojusi.
