Uldis Šmits: Jautājumi par nacionālo drošību paliek 2
Ukraiņu traģēdija, protams, nav tas gadījums, kad, “kā smejies, uz otra nelaimi izstiepies, uz savu saraujies”. Taču zināmā mērā uz viņu nelaimes rēķina esam šo to ieguvuši. Kļuvuši redzīgāki. Un nepaliek nepamanīts, ka joprojām daži jautājumi nav pēc būtības atbildēti.
Piemēram: kāpēc Latvija desmit gados kopš iestāšanās NATO tā arī nebija tikusi pie reālajai situācijai atbilstošiem aizsardzības plāniem? Tiesa, premjere Laimdota Straujuma vēl pirms samita Velsā apgalvoja, ka “visi plāni ir”, bet, kā tagad noprotams, runa gluži nebija par tādiem, kuri NATO ietvaros paredzētu konkrētu saskaņotu rīcību gadījumam, ja nāktos pretdarboties agresijai no Austrumiem. Nespeciālistiem nav iespējams spriest par Ziemeļatlantijas aliansē esošajām vai neesošajām iestrādēm, toties ir pieejami pietiekami daudz avotu, kuri liek secināt, ka Austrumeiropai vajadzīgo plānu un draudu novērtējumu izstrāde tika apzināti bremzēta. Visvairāk to darījusi Vācija, protams, Šrēdera, taču arī Merkeles valdīšanas laikā. Procesu iekustināja tikai Varšavas uzstājība, ko ar zināmu devu ironijas aprakstījis Edvards Lūkass (grāmatā “Maldināšana”): “Pēc Polijas iebildumiem NATO vadība 2007. gadā negribīgi pieļāva, ka uzbrukuma draudu bīstamība varētu tikt novērtēta, taču kā iespējamo agresoru aplūkojot vienīgi Baltkrieviju – valsti, kura teritorijas ziņā ir apmēram trīsreiz mazāka par Poliju; pēc tam NATO militārie komandieri nesteidzīgi ķērās pie tā, ko viņi paši dēvē par “prātīgu plānošanu”, – fragmentāriem karaspēka manevriem datorā, vingrinoties ārkārtas situācijā atvairīt Krievijas uzbrukumu.” Tolaik attiecībā uz Baltijas valstīm, liekas, nepastāvēja pat iepriekš pieminētā “prātīgā plānošana”. Un neatradās neviena, kas to pieprasa. Iekams Lietuvas vadībā nebija nonākusi nesenā eirokomisāre Daļa Grībauskaite.
Tikmēr Latvijas vadītāji, uzrunājot pašmāju sabiedrību, ar nemainīgo trīs vārdu kombināciju “mēs esam NATO” atvairīja jebkādu satraukumu par nepārtraukti pieaugošo militāro rosību aiz austrumu robežas, ieskaitot zināmos manevrus, kuru laikā tika simulēta Baltijas valstu sagrābšana. Radās iespaids, ka Latvijas valdošās aprindas, atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, nerunājot par Poliju, visai maz interesē nacionālā drošība. Turklāt izskatījās, ka Latvijā, un īpaši Rīgas pilī, īsti “nepielec”, kā praksē varētu izpausties teorijas, ar kurām Kremlī atgriezās Putins. Drīzāk gan nebija izdevīgi tajās pārāk iedziļināties. Skaidra izpratne varbūt prasītu ieviest kādas (un kādiem) neērtas korekcijas mūsu optimisma caurstrāvotajā diplomātijā.
Saeimas vēlēšanas nav ieviesušas būtiskas izmaiņas varas gaiteņos. Tomēr līdz ar amatos palikušajiem politiķiem mūs nepamet arī šaubas, cik noturīga būs viņu apņēmība nodrošināt pienācīgu atbalstu valsts aizsardzībai, kas Latvijai ļautu veiksmīgāk pašapliecināties starptautiskajās organizācijās un pirmām kārtām Ziemeļatlantijas aliansē. Bet tur, izrādās, noder ne vien prasme pielāgoties, bet arī prasme reizēm apstrīdēt. Plašākā nozīmē tas ir jautājums par politisko gribu.
