Anda Līce: Gribas uzdot valsts pirmajām personām, vai uz jūsu vadības pults nedeg sarkanās brīdinājuma lampiņas? 82
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atmodas gados, Latvijas Tautas frontes un Interfrontes cīkstēšanās laikā daudzi, īpaši vecākās paaudzes ļaudis, teica: “Gribas sagaidīt, ar ko tas beigsies.” Daudzi nesagaidīja, jo beidzās viņu šīszemes laiks. Cilvēki tā ir jautājuši visos laikos, tā jautājam tagad arī mēs, domājot gan par pandēmiju, gan starptautisko stāvokli. Tāda ir cilvēka daba, mēs gribam zināt, tieši kad kaut kas ir sācies un kad beigsies.
Taču tas bieži nav iespējams, jo notikumu sākums nav pamanīts un beigas neaprēķināmo seku dēļ nav nosakāmas.
Roberta Harissa bestsellerī “Pompeji” galvenā darbojošās persona īstenībā ir Vezuvs. Nevar teikt, ka vulkāns Pompejas iedzīvotājus nebūtu brīdinājis. Viņi to neņēma vērā, bet pilsētas zaglīgie varasvīri, lai līdzpilsoņu un Romas priekšniecības acīs izskatītos nevainojami, izvēlējās nezināt lietu patieso stāvokli un piesedzās ar “neziņas dāvāto nevainīgumu”.
Ar to vēlāk piesedzās arī daudzi nacistiskie un komunistiskie darboņi, kad pienāca laiks atbildēt par kalpošanu pašam nelabajam. Un kā ir ar mums, tā saucamajiem ierindas pilsoņiem, kad mēs sakām: “Es par to neko negribu zināt, tāpēc to, kas satrauc, neskatos, neklausos un nelasu.” Tāpēc jau “tas” arī notiek pagastā, novadā, valstī un pasaulē. Saprotams, mērogi atšķiras, taču būtība nemainās, un agri vai vēlu neziņas dāvātais nevainīgums atspēlējas. Tomēr cerībā no tā izvairīties visas varas, bet totalitārās īpaši, īsteno noklusēšanas politiku.
Ir jautājumi, kurus, jādomā, ne tikai man gribas uzdot mūsu valsts gan pirmajām, gan otrajām personām. Vai uz jūsu vadības pults nedeg sarkanās brīdinājuma lampiņas?
Varbūt kāds tās ir izskrūvējis, varbūt jums nav drosmes uz tām paskatīties?
Būtu taču loģiski kopīgās lietas, kuras dēļ jūs esat amatos, un arī savas labās slavas dēļ ik pa laikam uzmest acis, vai tur nav sācis mirgot kāds brīdinājuma signāls. Vai tiešām pilnvaru iedotā varas apziņa spēj tā anestezēt, ka sabiedrības kritiku un neapmierinātību par jūsu pieņemtajiem lēmumiem jūs spējat uztvert vienīgi kā uzbrukumus tieši sev? Varbūt to jums iestāsta ļaudis, ko agrākos laikos sauca par galminiekiem?
Kāpēc jūs izvairāties no atklātām sarunām ar tiem, kas jums ir uzticējuši valsti, to neļauj augstprātība, bailes no patiesības?
Dzīve paralēlā pasaulē jūs ir attālinājusi gan no īstenības, gan no tiem, kas uz jums ir likuši cerības un uzticējuši varu.
Ar ko jūs salīdzināt savus pulksteņus brīžos, kad nerēķināties ar tautas viedokli? Šie taču ir atbildami jautājumi?
