Jaunzeme-Grende: «Es spētu piedot Lindermanam.» Ja…? 0
Par iecerēm integrācijas jomā ar kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi (Nacionālā apvienība) sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
– Kurš ministrs īsti Latvijā atbildīgs par integrācijas nozari? Nesen parādījās plašs rīcības plāns, kas nācis no Ķīļa kunga vadītās Izglītības un zinātnes ministrijas, tā īstenošanai paredzēti 1,8 miljoni latu – tas nav maz, ņemot vērā valdības deklarēto taupības politiku. Vai šis plāns ar jums ir saskaņots?
– Esmu to redzējusi… Vispirms gribu atgādināt, ka pērn Ministru kabinets apstiprināja “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012. – 2018. gadam”, un tas ir galvenais dokuments, pēc kā tiek īstenota integrācijas politika. Pie šīm pamatnostādnēm šobrīd vajadzētu turēties visām ministrijām un iestādēm, kas nodarbojas ar integrācijas politiku.
– Ministrs Ķīlis ir izteicies, ka viņu tas dokuments īsti neapmierinot.
– Ja kādam nepatīk, tad jārosina diskusijas, jāpiedāvā labojumi, bet, kamēr tas nav noticis, ir jāvadās pēc spēkā esošajām pamatnostādnēm. Neslēpšu, ka valdības veidošanas procesā bija diskusijas par to, kuras ministrijas pārziņā būs integrācijas jautājumi. Tika panākta politiska vienošanās, ka Kultūras ministrijas atbildība ir identitātes jautājumi, bet Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā ir ar valodu saistītie jautājumi.
– Vai jūs varētu paskaidrot, kas ir identitātes jautājumi?
– Šobrīd starptautiskajā vidē ļoti daudz tiek runāts par konkurenci. Katram cilvēkam ir savdabība, ar ko viņš atšķiras, un tās ir viņa saknes – kultūra, vēsture, tradīcijas, atmiņa. Tas viss veido identitāti, un tieši ar to mēs konkurējam. Manā dzīvē bija interesants gadījums, kad es biju ielūgta uz Novo Odesas pilsētas 110 gadu jubilejas svinībām. Tā ir pilsēta Brazīlijā, kuru kopīgi uzcēluši Odesas ebreju un latviešu emigranti. Novo Odesas pilsētas mērs savā svētku uzrunā īpaši atzīmēja, ka šī pilsēta atšķiras no citām Brazīlijas pilsētām, jo ir ļoti kārtīgi un rūpīgi būvēta, un tas ir latviešu nopelns. Tāds neliels, taču spilgts raksturojums mūsu identitātei.
Ņemot vērā integrācijas pamatnostādnes, Kultūras ministrija ir izstrādājusi savu rīcības plānu un IZM – savu plānu. Protams, mēs sadarbojamies. Šo valdību raksturo tieši tas, ka ir laba sadarbība starp dažādām ministrijām.
– Būsim godīgi! Vai tiešām jūs apgalvosiet, ka jūsu padomnieku un Ķīļa padomnieku uzskati par integrāciju ir sakritīgi?
– Es arī godīgi atbildēšu, ka uzskati, visticamāk, nav vienādi, bet būtiski, lai viss notiek integrācijas pamatnostādņu ietvaros.
– Izglītības un zinātnes ministra padomniece integrācijas jautājumos Liesma Ose nesen kādā diskusijā paziņoja, ka “modernā izglītības sistēma nemāca vienotu vēsturi”. Kādu vēstures mācīšanu tad paredz integrācijas pamatnostādnes?
– Latvijā bieži tiek uztverts, ka galvenā integrācijas problēma ir valoda, bet tas tā nav. Problēma ir atmiņa. Piemērs no dzīves – manā ģimenē vecvecāki runāja par labajiem ulmaņlaikiem, par to, kā atnāca okupācijas vara, ka Otrais pasaules karš faktiski beidzās tikai 1994. gadā pēc padomju karaspēka aiziešanas. Bet man kaimiņos dzīvo puisis, kurš labi runā latviski, ir beidzis latviešu skolu, bet viņa atmiņa ir cita, jo viņa vecvecāki uz Latviju atbrauca pēc kara – viņuprāt, kā “atbrīvotāji”. Viņi ģimenē ir runājuši pavisam ko citu – kā palīdzējuši atjaunot nopostīto Latviju, cēluši Pļaviņu HES un tā tālāk. Mēs abi runājam latviski, taču mums nav sapratnes.
– Viens runā par Latvijas valsti, bet otrs – par padomju valsti…
– Tieši tāpēc ir svarīga vēstures mācīšana skolās, un tai ir jābūt ar vienādu saturu visās mācību iestādēs – gan latviešu, gan mazākumtautību. Pētījumi rāda, ka šobrīd tā nav, un tieši tā ir lielākā problēma, par ko mums ļoti nopietni jārunā.
Referendums ir licis aizdomāties, kāda ir valsts, kurā mēs gribētu dzīvot, un kādā virzienā jāiet, lai to sasniegtu. Manā uztverē tā ir nacionāla valsts, ka cilvēki mīl un jūtas tai piederīgi. Šobrīd tā diemžēl nav…
– Un kāpēc nav? Varbūt skaidri jāatzīst, ka iedzīvotāju un pat pilsoņu vidū ir cilvēki, kuri nevēlas šīs valsts eksistenci un ir tās pretinieki.
– Tas jau ir atzīts!
– Tomēr ne. Jūsu kolēģis ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs tūlīt pēc referenduma pasteidzās paziņot: “Esmu pārliecināts, ka mēs visi vēlamies dzīvot demokrātiskā un vienotā Latvijā. 18. februārī nebija uzvarētāju vai zaudētāju. 18. februāris mums kalpoja par signālu, ka ir aktīvi jārīkojas, meklējot ceļu atvērtam sabiedrības dialogam, veicinot savstarpējo izpratni, saliedētību un uzticēšanos.” Visiem jāapkampjas?
– Jāatgādina, ka valdībā ir trīs partijas un Rinkeviča kungs ir no Zatlera Reformu partijas. Droši vien viņa paziņojums atspoguļo partijas nostāju.
– Tieši par to ir runa, jo Ķīļa kungs arī ir no šīs pašas partijas un vēsture ir viņa varā. Bet ko jūs kā Nacionālās apvienības ministre gatavojaties darīt integrācijas lauciņā?
– Es jau esmu uzsākusi daudzas būtiskas lietas, un mums ir lielisks plāns nākamajiem trim gadiem – gan latviešu valodas kursu organizēšana cittautiešiem, gan pilsoniskās līdzdalības veicināšana, gan saliedēta sociālā atmiņa, gan romi, gan tautieši ārzemēs. Vienkārši jāiet uz priekšu un jādara! Referendums manī ir stiprinājis pārliecību, ka valsts attīstība ir jābalsta uz vērtībām, nevis kapitālu, un es par to iestāšos, arī izstrādājot Nacionālās attīstības plānu.
Vēl viena ideja, ko es saklausīju no Jāņa Streiča un vēlos ieviest, – līdzīgi kā mums ir iztikas minimums, jābūt arī kultūras minimumam. Latvijā ir lieliska infrastruktūra – 800 bibliotēkas, 520 kultūras nami. Bet saturs? Kas veido mūsu kodolu?
Būtiski šobrīd runāt arī par sadalīto informācijas telpu. Tagad ir ievēlēta jauna Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, un es ceru, ka tiks pieliktas pūles, risinot šo problēmu. Ja cilvēki 20 gadus skatās Krievijas televīziju, tad viņiem kādā brīdī var likties, ka viņi vairs nedzīvo Latvijā.
– Ķīļa kunga un ZRP izklāstītā vīzija paredz ļoti strauju naturalizācijas kāpumu, un mērķis ir, lai pēc 10 – 15 gadiem 94% Latvijas iedzīvotāju būtu pilsoņi. Vai jūs tam piekrītat?
– Būtiskākais nav skaitļi, bet tas, lai naturalizācija būtu kvalitatīva. Jāapspriež arī jautājums, vai tie, kas izrāda klaju nelojalitāti un naidu valstij, ir cienīgi būt tās pilsoņi. Piemēram, tie, kas nosauc latviešu valodu par “suņu valodu”…
– Jūs par to varētu pajautāt savam partnerim tieslietu ministram Gaidim Bērziņam.
– No morāles viedokļa skaidrs, ka šādi cilvēki nav lojāli valstij, bet no juridiskā viedokļa viņiem pilsonību šobrīd nevar atņemt. Tas nav pareizi.
Nupat Valsts prezidents Andris Bērziņš ļoti labi izteicās, ka uzskatīt leģionārus par noziedzniekiem ir ārpus saprāta robežām, un nav nekāda pamata ierobežot šā datuma atzīmēšanu. Tāda ir arī mana nostāja. Tas ir jautājums par vēstures izpratni, bet tiem, kam šīs izpratnes nav, vajadzētu kaut vai aiziet uz Okupācijas muzeju. Jautājumu uzkurina mediji.
– Kurš bija tas, kas aizliedza ministriem piedalīties 16. marta pasākumos? Tas bija jūsu premjers Dombrovskis!
– Manuprāt, nav pareizi ierobežot ministrus, kas vēlas pieminēt leģionārus. Es personīgi pie Brīvības pieminekļa neesmu gājusi un arī šogad to nedarīšu. Vēsturiskos notikumus pieminu ģimenes lokā.
– Kāpēc Nacionālajai apvienībai ir jāpiedalās šajās politiskajās “spēlītēs” un jāpiedāvā 16. marta svinēšanu pārcelt uz 17. martu, kā tas izskanēja presē?
– 17. marts ir ļoti svarīgs datums no vēsturiskā viedokļa, un to būtu vērts atzīmēt. 1944. gadā šajā dienā Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome sagatavoja memorandu, aicinot atjaunot Latvijas suverenitāti. Šobrīd ir sākusies plašāka diskusija par to, kādas dienas Latvijā vajadzētu atzīmēt un svinēt, tāpēc ir izskanējis šāds priekšlikums. Tas nenozīmē “pārcelt” 16. martu. Mēs esam arī piedāvājuši kā brīvdienu noteikt Lāčplēša dienu 11. novembri. Šos jautājumus vajag apspriest.
– Jūs agrāk vadījāt uzņēmējus pārstāvošu organizāciju, un tieši no šīs puses parasti skanēja iebildumi, ka jaunu svētku dienu pasludināšana būtu liels ekonomisks zaudējums valstij. Vai šobrīd tas vairs nav svarīgi?
– Koalīcijas padomes sēdē mēs to apspriedām un es prasīju ekonomikas ministram Danielam Pavļutam, cik daudz svinamu dienu Latvijā ir, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, un cik Latvijas ekonomikai izmaksā viena papildu brīvdiena. Šobrīd visvairāk svinamo dienu ir Gruzijai – 18, mēs ar savām 12 svētku dienām esam pa vidu. Katra jauna brīvdiena izmaksā 10 – 15 miljonus latu, taču jāņem vērā, ka brīvdienās cilvēki vairāk iepērkas. Mans piedāvājums ir pārskatīt visas brīvdienas, apzināties šo svētku nozīmi, aprēķināt izmaksas un tad izlemt. Ir arī pētījumi, kas rāda, ka, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, mēs strādājam garākas darba stundas. Iespējams, ka Latvijā vajag vairāk brīvdienu un atpūtas, lai mēs būtu ražīgāki.
– Kā veidojas jūsu sadarbība ar Sarmīti Ēlerti?
– Es ļoti cienu viņu par padarīto darbu un to, ka viņa panākusi ļoti svarīga dokumenta pieņemšanu. Un tas bija galvenais iemesls, kāpēc aicināju viņu par padomnieci – lai viņa turpinātu darbu pie integrācijas pamatnostādņu īstenošanas.
– Kā jūs komentētu nu jau slaveno Ēlertes teicienu, ka katram latvietim vajadzētu integrēt vismaz vienu krievu?
– Es tā nebūtu teikusi… Tas, ko mums noteikti vajadzētu, – ar lielu cieņu un sapratni izturēties vienam pret otru. Tāpēc es ar dziļu pārliecību esmu parakstījusi Jura Rubeņa sagatavoto Labas gribas manifestu.
Mani iedvesmo UNESCO uzstādījums: “Kopš cilvēki karo, ir vairāk jārunā par mieru!” Un es tam ticu – ja mēs tik daudz nekarotu savā starpā, bet vairāk runātu par mieru, mums nebūtu referenduma.
– Kurš tad te karo? Jūsu partija karo?
– Vide ir ļoti agresīva. Tikai rādot piemēru, ka spējam cienīt otru, var to mainīt.
– Vai jūs cienāt Lindermanu, kurš posta Latvijas valsti?
– Es viņam spētu piedot, ja viņš saprastu savu kļūdu.
– Vai jūs nesaprotat, ka tā ir cīņa par varu, ne par ko citu?
– Es to saprotu. Un saprotu arī, ka notiek informācijas karš. Bet kā sieviete es saku, ka ir vairāk jārunā par mieru. Tā ir cilvēciska nostāja.
