Jaunākie zinātniskie pētījumi: teorija liecinot par to, ka ceļojumi laikā patiešām ir iespējami 24
Vilma Veldre, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Cik zināms, pagaidām vēl nevienam nav izdevies ceļot laikā – pagātnē vai nākotnē, taču jautājums par to, vai tas vismaz teorētiski varētu būt iespējams, joprojām pamatīgi nodarbina pētnieku prātus.
Jaunākajos laikos tapušie literatūras un kino darbi, piemēram, “Terminators” vai “Atpakaļ nākotnē”, demonstrē to, ka ceļojumi laikā tostarp var kļūt arī par problēmu, kas pamatīgi pārkāpj mūsu Visuma fundamentālos likumus. Tādi pārkāpumi savukārt var kļūt par iemeslu tam, ka rodas tā dēvētie laiktelpas paradoksi, un, ja tādu paradoksu izpratne vēl puslīdz ierakstās mūsu domāšanas rāmjos, tad pašu šo paradoksu izraisīto seku apjausma joprojām sagādā pamatīgas grūtības ne tikai zinātnes ļaudīm, bet arī visizsmalcinātākajiem fantastikas rakstniekiem un kinogrāvēju meistarotājiem.
Var droši apgalvot, ka viens no tāda laiktelpas paradoksa uzskatāmiem piemēriem lieliski parādīts filmā “Atpakaļ nākotnē”.
Piemēram, ja kāds sadomājis aizceļot atpakaļ pagātnē un ar savām darbībām tur kaut kādā veidā aizkavē savu vecāku satikšanos, tad: kā gan viņš vispār var būt šajā pasaulē, lai varētu veikt tādu ceļojumu?
Taču tagad starptautiski apvienota pētnieku grupa veikusi pētījumus, kuru rezultātā radusies pilnībā jauna metode, ar kuras palīdzību kvantu datori var risināt sarežģītus matemātiskos uzdevumus.
Šo specializēto kvantu datoru dzīlēs īpašā veidā iekodētās apstrādājamās informācijas porcijas bija nosūtītas atpakaļ laikā, izmantojot vienu no zināmajām kvantu mehānikas “kaprīzēm” – tā dēvētās noslēgtam laikam līdzīgās līknes (closed timelike curve, CTC).
Atskaitē pētnieki pauduši, ka šīs līknes ir sava veida ceļš cauri laiktelpas kontinuumam un tās vienmēr atgriežas savā izejas punktā. Alberta Einšteina vispārīgā relativitātes teorija pieļauj tādu ceļu pastāvēšanas iespēju un to iešanu cauri izliektajai laiktelpai, un tās mēdz dēvēt arī par “kurmja alām”.
Taču laika cilpu esamība var kalpot arī kā iemesls cēloņsakarību traucējumiem. Tā ir pietiekami labi zināma ar ceļojumiem laikā saistītās teorijas problēma: atgriežoties pagātnē, var kaut kādā veidā izjaukt notikumu gaitu tā, ka uz to brīdi, kad jāveic lēciens laikā, attiecīgais cilvēks vēl pat nemaz nav piedzimis. Un tas tad arī ir tas galvenais paradokss.
Tomēr, pateicoties kvantu fizikas savdabībai, kvantu informācijas pakešu nodošanā pagātnē ir iespējams izvairīties no cēloņsakarību paradoksu rašanās. Visas šīs informācijas paketes kvantu līmenī ir sajauktas jeb samudžinātas ar kvantu sistēmas elementiem, kas atrodas laboratorijā, kura pati neveic pārvietošanos laikā. Un, pateicoties korelācijai, ko izraisa kvantu samudžinājuma parādība, kļūst iespējams izveidot principiāli jaunas kvantu skaitļošanas un informācijas apstrādāšanas metodes.
Turklāt skaitļošanas sistēma, kuras dzīlēs veidojas noslēgtas laikam pielīdzināmās līknes, kalpo par sava veida “izolatoru”, kas norobežo laiktelpas paradoksu rašanās iespēju.
Pagātnē nosūtāmās informācijas paketi nokodē īpašā veidā, un tas savukārt izslēdz piekļuvi informācijai, kad tā atrodas pagātnē.
Mijiedarbība ar pagātnē noraidīto informāciju iespējama tikai no laika tagadnes, izmantojot samudžinājumu starp datiem un kvantu sistēmu tagadnē.
Jāpiebilst, ka visu iepriekš pausto var arī uzlūkot kā kārtējo efektīvo zinātniskās fantastikas elementu vai varbūt pat kāda apmāta plānprātiņa murgošanu. Taču šo konkrēto teoriju izstrādājušo pētnieku grupu veido ļoti nopietnu zinātnisko iestāžu līdzstrādnieki, kuri jau ļoti ilgu laiku nodarbojas ar kvantu skaitļošanas pētījumiem.
Var piebilst, ka šajā grupā darbojas astoņi zinātnieki no šādām iestādēm: Singapūras Nacionālā universitāte, Ķīnas Ciņhua universitāte, Oksfordas universitāte, Austrālijas Nacionālā universitāte un Kanādas korporācija QKD.
Klasiskās dinamikas likumi pauž: ja ir zināms kādas sistēmas stāvoklis noteiktā laika momentā, tad arī visa šīs sistēmas vēsture gluži automātiski kļūst zināma. Taču atbilstoši tai pašai Einšteina vispārīgajai relativitātes teorijai ceļojumi laikā ir principā iespējami, un pat vēl vairāk – var arī pastāvēt tā dēvētās laika cilpas, proti, kad viens un tas pats notikums attiecībā pats pret sevi var atrasties gan pagātnē, gan nākotnē!
Pētnieku grupas veiktie teorētiskie aprēķini un uz to bāzes izveidotie modeļi apliecinājuši, ka laiktelpas kontinuums var pilnībā patstāvīgi adaptēties, lai izvairītos no attiecīgā paradoksa rašanās. Piemēram, kāds atgriežas pagātnē, lai jau iedīglī apturētu kādas nelāgas slimības izplatīšanos, viņa misija norit sekmīgi, un tūlīt pat gluži labi saprotamu iemeslu dēļ izveidojas paradokss, kas izpaužas tā, ka attiecīgajam ceļotājam laikā nemaz nav bijis iemesla tieši tādā nolūkā ceļot laikā.
Taču saskaņā ar jauno teoriju ceļotāja novērstais slimības izplatīšanās iemesls novestu tikai pie tā, ka šī vai varbūt arī kāda cita slimība vienalga attīstītos pa kādiem citiem ceļiem, tādējādi izraisot tieši tās pašas sekas un vienlaikus novēršot paradoksu. Citiem vārdiem sakot, ir tā – lai ko arī darītu ceļotājs laikā, viņam nekad un nekādā veidā neizdosies apturēt slimības rašanos.
Diezin vai kāds, kuram nav atbilstoša zinātniskā grāda fizikas un matemātikas jomās, varētu būt spējīgs pilnībā brīvi orientēties šajā jaunajā teorijā par ceļojumiem laiktelpā. Tostarp, mēģinot izteikties maksimāli vienkārši, var formulēt, ka šī teorija noteic iedarbību, kādu veic determinēti procesi, kuriem nepiemīt haotiskums, nenosakāmā laiktelpas kontinuuma reģionu daudzumā, un demonstrē to, ka divas noslēgtas laika līnijas (kā to iepriekšparedzējis Alberts Einšteins) sabalsojas viena ar otru atbilstoši klasiskās fizikas noteikumiem.
Kvīnslendas universitātes fiziķis Fabio Kosta, kurš bija iepriekš minēto pētījumu grupas viens no vadītājiem, plašsaziņas līdzekļiem vēstījis, ka izstrādāto teorijas matemātisko bāzi un tās pārbaudes rezultātus pagaidām var attiecināt faktiski tikai uz zinātnisko fantastiku.
Tomēr teorija liecinot par to, ka ceļojumi laikā patiešām ir iespējami, savukārt paši ceļotāji visviet, kur viņi nonākuši, ir tiesīgi darīt bez izņēmuma visu, kas vien ienāk prātā bez paradoksu rašanās riska.
Taču vienlaikus arī pausta pārliecība par to, ka gan jau kaut kad cilvēce nonāks arī līdz iespējai pilnībā īstenot reālus ceļojumus laikā. To savulaik uzsvēris arī viens no mūsdienu ievērojamākajiem fiziķiem Stīvens Hokings.
Un katrā ziņā šī jaunā teorija par ceļojumiem laikā dod cerību, ka cilvēki ar savām darbībām pagātnē nekādā veidā nespēs kaitēt mūsdienām. Proti, tas nozīmē, ka nav arī nekādu cerību terminatoriskā veidā nosūtīt pagātnē ar legālu slepkavības licenci nodrošinātu aģentu, lai viņš tur nogalina vēl tikai agrā jaunībā esošu Hitleru…
Fabio Kosta uzsvēris, ka tajā gadījumā, ja kāds tādā situācijā sadomās paveikt kaut ko tādu, kas varētu izraisīt paradoksu, turpmākie notikumi vienalga attīstīsies pa kādiem citiem cēloņsakarību ceļiem, tādējādi nodrošinot iespēju izvairīties no jebkādu neatbilstību rašanās. Bet galvenais jau laikam ir tieši tas, ka pētnieku atrastie un izstrādātie procesi skaidri norāda uz to, ka ceļojumi laikā mūsu Visumā patiešām ir principiāli iespējami un ka tādiem ceļotājiem tajos piemīt absolūta rīcības brīvība bez vismazākajām bažām par laika paradoksu rašanos.
