Foto – Timurs Subhankulovs

No suņa vilnas līdz kamolam

Ir kāda skaista pasaka par zelta suni. Ne pārāk mīļi vecāki dzimšanas dienā savam puikam tomēr nopirkuši torti. Bet pa ceļam uz mājām viņš to atdod izsalkušam sunim, kurš kā atlīdzību ļauj paņemt savu skaisto, zeltaino spalvu. “Lielisks peļņas avots!” priecājas pieaugušie. Bet puikam vajadzēja tikai draugu… “Es vienmēr to atceros, kad jautā par suņa vilnas biznesu,” teic kandavniece, tekstilmāksliniece Ināra Krauja.

Jau trešo reizi akcijā “Satiec savu meistaru!” piedalīsies Kandavas amatnieces. 2012. gadā viņas rādīja prasmi aušanā ar un bez stellēm – kā top paceles, celaines un prievītes. 2013. gadā – keramikas prasmes. Šosestdien un svētdien no vienpadsmitiem rītā līdz četriem pēcpusdienā Amatu mājā Talsu ielā 11 aicināti zinātkārie, kas grib redzēt, kā apstrādāt vilnu no suņa izķemmēšanas līdz sašķetinātam pavedienam, kā tikt no vilnas līdz kamolam un tālāk līdz pašadītam džemperim, zeķēm… Te Kandavas amatnieku biedrība pirms 11 gadiem ar pašvaldības atbalstu iekārtoja amatniecības centru – vienā ēkā ar pilsētas muzeju un mākslas galeriju.

Kas bijuši Rīgas Doma laukumā pirmsjāņu zāļu tirgū vai Brīvdabas muzeja tradicionālajā gadatirgū, būs ievērojuši, ka suņa vilnas zeķes pieder pircēju iekārotākajām, kaut nav no lētākajām. Suņa vilna ir ļoti mīksta, ārstnieciska, dziedē artrītu, aukstumā silda, karstumā dzesē. Pazīstamas dažādas vilnas, piemēram, arī aitas un alpaka. Jā, izrādās, arī Latvijā ganās šāds dzīvnieks – augumā starp kazu un kamieli, līdzīgs lamai, tikai mazāks. Tepat Kandavā zināms uzņēmēja Ivara Foranda bizness, kura saimniecībā ir simt alpaki. Kandavas amatnieces teic, ka šo uzņēmīgo vīru sadarbībā vēl neesot izdevies ieinteresēt, bet tas arī saprotams, jo alpaku vilna ir viena no dārgākajām, augstvērtīga, Latvijā to neviens neapstrādā. Taču esot nodibināta alpaku audzētāju asociācija, dzīvniekus cērp īpašas brigādes, tad vilna ceļojot uz Angliju, no kurienes pie saimnieka atgriežas kā dzijas kamoli.

Akcijā “Satiec savu meistaru!” Kandavas amatniecēm nāks talkā vairāki kolliji. Citādi, ja divdesmit cilvēkiem sestdien un svētdien, kā tas nolemts, ļaus darboties ar suņu ķemmi, viens kollijs, pat ja tā ir inteliģentā, sabiedriskā, dažādās izstādēs pieredzējusī tekstilmākslinieces Ināras Kraujas četrgadīgā sunīte ar savam melnbaltajam kažokam atbilstošo dižciltīgo vārdu “Night and Day” (nakts un diena) jeb mājās vienkārši Nata, to neizturēs. Taču Kandavā kolliju netrūkst. Turpat tuvējā apkārtnē Agra Straujupa un Ievas Līpītes zemnieku saimniecība iedēvēta par kolliju rančo, jo slaidie garspalvaiņi vispirms ir profesionāli zirgu, aitu un kazu gani un tikai pēc tam skaistas vilnas īpašnieki. Taču vilnu var iegūt no visiem suņiem, tiesa, priekšrocības garspalvainajiem, piemēram, kaukāziešiem, arī ņūfaundlendiem, kuriem vilna īpaši laba, jo atgrūž ūdeni, ir ārstnieciska. Tekstilmāksliniece Ināra Krauja savulaik veidojusi rakstus audumiem, pati aizrāvusies ar adīšanu, dzīvojusi mājā Jūrmalā ar lielu dārzu un četriem kollijiem. Tad nācies izjust, ko nozīmē ņemties ar kollija spalvām guļamistabā Rīgas dzīvoklī, bet nu jau pusgadu viņa ir kandavniece, jo te esot svaigs gaiss kā pašai, tā Natai. Bet “adīt suni” rokdarbniece ar trīsdesmit gadu stāžu sākusi nejauši. Vēlējusies sev džemperi līdzīgā stilā kā viņas pirmās sunītes kažoks ar baltu apkakli. Savākto suņa vilnu uzticējusi savērpt kādai kundzei, bet pretī saņēmusi nekur neizmantojamas šņores. Tad domājusi – pašai mājās ratiņš, mamma savulaik iemācījusi vērpt un adīt. Kopš tā laika savu mūžu nokalpojuši jau pieci vērpjamie ratiņi. “Daudzi mājas mīluļu spalvu laiž pa vējam, bet mēs gribam parādīt, ka to nevajag darīt,” stāsta meistare. Vilnu var aizvest uz Pāci Dundagas pusē, kur Latvijas pirmajā brīvvalstī ražoja slavenā vilnas fabrika un kuras mantinieki tagad atjaunojuši tās darbību, taču gadoties, ka saņemtā dzija pilna dadžiem, kuri adot jālasa laukā. Meistare Ināra Krauja sola padalīties arī ar visādiem suņa adīšanas mākslas knifiem, kas var lieti noderēt. Piemēram, viņa vērpj netīru vilnu, jo taukvielas palīdz, tad mazgā smalkos pulveros, plaucē, žāvē, tin atpakaļ kamolā, pirms adīšanas kamolu pārtin vēlreiz, jo tad dzija kļūstot mīkstāka. Tā kā iecerēts parādīt visu procesu no vilnas līdz dzijai, talkā nāks arī Kandavas amatnieku biedrības vadītāja Aiva Valdmane, kurai arī mājas mīluļi ir kolliji, taču pati nodarbojas ar ādas izstrādājumiem, meistare Kitija Švīgere, biedrības dibinātā ­Amatniecības centra vadītāja, visu novada amatnieku koordinētāja, kurai rokdarbi ir vaļasprieks un dzīve, un amatniece Ilze ­Baumane.

Kad sestdien vai svētdien Kandavā pie amatniekiem ieraudzīsit meistaru ģērbus, nemaz nepūlieties uzminēt, vai tie nav kāda novada tautastērpi. Nekā tamlīdzīga! Meistarēm būs mugurā stilizēti senie Kandavas novada amatnieču svētku linu tērpi. Sašūti tā, lai nebūtu divu vienādu, turklāt no dažādiem toņiem, lai atgādinātu, ka lins nav tikai ierasti pelēks, bet var būt arī zils, zaļš, violets… Šādi viņas tērpjas kā godos, tā reizēs, kad ciemiņus cienā ar Kurzemes “svilpeni”. Kas tā? Lai paliek intrigai.