Jaunu ideju rosinātājs. Saruna ar “Lielās mūzikas balvas” par mūža ieguldījumu ieguvēju – diriģentu Imantu Resni. 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes” AS “Latvijas Mediji”
Lielo mūzikas balvu (LMB) par mūža ieguldījumu 8. martā saņems divi izcili Latvijas mūziķi – Nacionālās operas solists Samsons Izjumovs un diriģents IMANTS RESNIS.
Savā pamatojumā LMB žūrija uzsvēra, ka diriģents Imants Resnis ir “neremdināms latviešu mūzikas patriots, aizrautīgs piemirstu vērtību jaunatklājējs un jaunu ideju rosinātājs, ārkārtīgi spilgta personība, kamdēļ nav pārsteigums, ka viņa paustajam viedoklim piemīt spēks sašūpot Latvijas kultūras vidi un rosināt pārmaiņas”.
Sarunā ar “Kultūrzīmēm” diriģents ne mirkli nezaudēja labestīgu un humorpilnu pašskatu. “Ir jāmāk par sevi pasmaidīt. Par sevi domāju, ka protu.” Par to arī līdz šim varējuši pārliecināties ne tikai mūziķi – pirms četriem gadiem izdevniecība “Upe” laida klajā Imanta Rešņa sarakstītu grāmatu “Kas ir latvieši/ Who Are The Latvians”. Tomēr aiz smaida jūtams diriģenta stingrais mugurkauls, bez tā noteikti nebūtu profesionāli izaudzis Liepājas Simfoniskais orķestris, kura galvenais diriģents Imants Resnis bija no 1992. līdz 2009. gadam, nebūtu arī uzbūvēta orķestra izcilā mājvieta – Liepājas koncertzāle “Lielais dzintars”.
– Pie kā jūs pašlaik strādājat? LMB žūrijas priekšsēdētājs, diriģents Andris Vecumnieks uzsvēra, ka saņemt balvu par mūža ieguldījumu nebūt nenozīmē darba apstāšanos…
I. Resnis: – Tāpēc jau smeju – tā ir pusmūža balva. Balvas jādod un paldies jāsaka, kamēr cilvēki paši to dzird, kamēr ir dzīvi. Nevajag turpināt padomju laika paradumu, ka balvas nereti piešķīra “posmertno” (pēc nāves). Tas ir muļķīgi – dot pēc nāves. Kam tad tas apbalvojums vairs vajadzīgs? Protams, tas ir pagodinājums, protams, iepriecinājums, bet tas ir arī milzīgs apgrūtinājums – tagad visi grib tikties un runāties.
Pašlaik strādāju tikai ar studentiem. Liepājā rudenī gan ir ieplānots jau divus gadus atliktais operas uzvedums – Hektora Berlioza “Fausta pazudināšana”. Sākotnējā entuziasma un pacēluma vilnī, protams, biju pamatīgi iemācījies, tad darbs tā kā piedega, gluži kā kaut kas tāds, kas tiek par ilgu cepts.
Partitūru noliku labi tālu un vispār vairs nešķīru vaļā, nevar taču trīs gadu garumā kaut ko uzturēt siltu, tas nav iespējams.
Kad pirms kāda laika to atkal atvēru, konstatēju, ka diezgan daudz no savulaik izdomātā jau esmu piemirsis. Tagad to vajadzētu atsvaidzināt, ķerties klāt – kā pie kaut kā jauna. Tad, kad izrāde beidzot notiks, būs pagājuši trīs gadi no brīža, kad tai reāli vajadzēja būt.
– Vai pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas ārpus Latvijas strādā daudz jūsu studentu?
– Man jau vispār nav dučiem studentu, nekur nav vajadzīgi dučiem diriģentu. Pēdējais no Latvijas projām ir Jānis Liepiņš, kurš tagad strādā Vācijā [kopš 2019. gada septembra diriģents ir arī pirmais kapelmeistars Manheimas Nacionālajā teātrī]. Diriģenta profesijā strādāt ārpus Latvijas ir pilnīgi normāli un pamatoti. Šeit nav tik daudz operteātru un orķestru kā Vācijā vai Somijā.
Runājot par orķestra mūziķiem, aina ir mazliet atšķirīga. Vienmēr būs tādi, kam kaut kur citur būs labāk vai vismaz šķitīs, ka ir labāk. Tāpat vienmēr būs tādi, kas uzskatīs, ka jādzīvo un jāstrādā savā dzimtenē un savai zemei. Varētu teikt, ka daudzos gadījumos darba apstākļi ārpus Latvijas ir labāki, taču visā pasaulē mūziķi tāpat skraida apkārt pa visām iespējamām un neiespējamām tā saucamajām haltūrām. Tā gan nav haltūra pavirša darba nozīmē, mūziķi par haltūru sauc kaut ko citu – uzstāšanos ārpus pamatdarba, papildu darbu. Skraida tieši tāpat kā Latvijā un tieši tāpat ir par maz.
Tā pasaule ir iekārtota, visi grib nopelnīt un kļūt bagāti.
Pamatā tas viss nāk no Amerikas, kur aizsākušās hokejistu un basketbolistu uzpumpētās algas. Menedžeri iegulda līdzekļus, ceļ cenas, ceļ algas, tur ir apgrozījums. Tas ir bizness, bet visiem jau nesanāk tik daudz, kā gribētos. Arī, piemēram, teniss. Kādreiz tā bija spēle normāliem cilvēkiem, izklaide, veselība, kāds arī sacentās.
Sešdesmitajos gados sāka griezt augšā honorāru virpuļus, spēle tika profesionalizēta, un mūsdienu summas ir milzīgas, tas atkal ir bizness. Tieši tas pats notiek ar diriģentiem. Ja aģentūra kādu paņem un izdomā, ka šo “preci” ar laiku varēs labi pārdot, pamazām viss tiek virpināts, kamēr saceļ neadekvāti lielus honorārus… Un tā tas ir visur.
– Varbūt pat vidējam mūziķim iespējams gūt pasaules slavu, ja to organizē ar precīzu reklāmas kampaņu?
– Neapšaubāmi, daudzas lietas šodien pasaulē ir pārspīlētas un atkarīgas no veiksmīgas reklāmas, tomēr absolūti nevar teikt, ka vairumā gadījumu tie būtu slikti mūziķi.
No Latvijas pasaulē nāk spēcīgi mūziķi. Mums ir bijusi un, man gribētos domāt, pagaidām vēl noturas samērā laba muzikālās izglītības sistēma, to vēl nav paguvuši sabojāt. Nākotnē gan nav nekādas garantijas, to var arī samaitāt. Mūsu sistēma palikusi no padomijas, un tā ir laba, tā strādā un funkcionē.
– Jūs esat palīdzējis, iedvesmojis Liepājas akustiskās koncertzāles “Lielais dzintars” ideju, tās īstenošanu.
– Par Liepāju runājot, pats pie sevis domāju, ka ir bijis vērts dzīvot, vismaz kaut ko esmu izdarījis. Kaut kas tāds, kas ir taustāms, kas paliks arī tad, kad manis vairs nebūs. Uzbūvēt orķestri ir ļoti sarežģīta lieta, lielā mērā es uzbūvēju labu Liepājas orķestri, bet būtu brīnišķīgi, ja tas augtu, attīstītos un strādātu arī vēl pēc piecdesmit un simt gadiem, turklāt būtu vēl daudz labākā kvalitātē nekā šodien.
Bet to jau nekad neviens nevar zināt, to nevar prognozēt. Tomēr – šobrīd Liepājā ir simfoniskais orķestris un tā ir pietiekami nopietna profesionāla vienība. Protams, tas mani priecē, bet zāle paliks arī tad, ja kādam “nākotnes cilvēkam” šķitīs, ka Latvija ir par mazu, lai uzturētu simfonisko orķestri arī Liepājā. Diemžēl tādas balsis esmu dzirdējis jau šodien.
– Vai akustiskai koncertzālei ir jēga bez pastāvīga orķestra?
– Pasaulē ir dažādi modeļi, ne visās labajās koncertzālēs ir pastāvīgi rezidējoši orķestri, bet, ja runa ir par Rīgu un Liepāju, tad gan tam nebūtu jēgas, pie mums jābūt rezidējošam orķestrim. Tajā pašā laikā Rēzeknē ir laba akustiskā koncertzāle, un tas ir liels ieguvums Latgales, visas Latvijas kultūrai. Rēzeknieši, ludzānieši un Balvu iedzīvotāji taču bieži nebrauks uz Rīgu. Kādreiz jau, protams, atbrauks, bet tas notiks reti, tajā pašā laikā uz Rēzekni klausītāji aizbrauks, tas ir pietiekami tuvu. Pie tam Latvijā jau nav tik labi sakārtotas transporta lietas – ja būtu ātri vilcieni, ja valsts karte būtu noklāta ar dzelzceļa līnijām… Tas ir ļoti labi, ka ir šīs zāles – arī Cēsīs, Rēzeknē.
Liepājā tā ir arī daļa no pilsētas kultūras vēstures, tur jau sākotnējā situācija bija cita. Liepājas zāles celšanas pamats bija orķestris, kuram vajadzēja telpu, pie tam pilsētā jau bija senas tradīcijas. Slavenajā kūrmājā koncerti notika jau no 19. gadsimta, tur esot bijusi liela zāle, pēc ietilpības apmēram tikpat liela, ja ne lielāka kā Liepājas teātris, ar 800 vietām.
– Reizēm, stāstot par akustiskām koncertzālēm, tiek skaitītas skaņu iekārtas, apgaismojums…Kas ir mūsdienīga akustiska koncertzāle, kuras no Latvijas zālēm jūs minētu?
– Pirmais un galvenais – tā ir akustika, tikai tad var runāt par interjeru un pārējo. Varbūt esmu subjektīvs, bet uzskatu, ka Liepājā ir labākā akustika, tomēr absolūti nevēlos pazemināt Rēzekni. Cēsīs, ievērojot to, kas tieši tajā vietā bija iespējams, arī ir ļoti laba akustika. Cēsu koncertzāle gan nav par simt un vairāk procentiem piemērota orķestrim, tomēr orķestris tur var spēlēt, un gala rezultātā man pat liekas, ka akustika ir labāka nekā Rīgas Lielajā ģildē.
Lielajam orķestrim ir vajadzīga kubatūra, bet Cēsīs lielāku uzbūvēt nebija iespējams, bet tas, kas uzcelts, tas ir brīnišķīgs.
Patiesībā, mums jau nav daudz zāļu. Ar savu iekārtojumu un izskatu ļoti simpātiska vieta ir Siguldas “Baltais flīģelis”. Bez šaubām, jāpiemin Ventspils koncertzāle, arī “Jūras vārti”, kuri piedzīvoja kārtīgu pārbūvi, faktiski jaunbūvi – tur ir ļoti laba akustika, tur orķestris var spēlēt. Man allaž ir bijusi mīļa Dzintaru Mazā zāle, pat tāda, kāda tā bija senāk, tur ir laba akustika. Es nekad neesmu bijis sajūsmā par lielo āra skatuvi – tā skan normāli, bet jāatceras, ka tā tomēr ir tikai āra skatuve. Protams, kūrorta pilsētai ir brīnišķīgi, ka tāda ir.
– Jau ilgus gadus Rīgas mūzikas, arī celtniecības sarunu karstais kartupelis ir Nacionālā koncertzāle. Interesanti, Viļņā problēmas bija līdzīgas, bet nu jaunā koncertzāle top un publikai būs atvērta 2026. gadā. Lietuvā darba grupas sastāvā bija arī praktizējoši mūziķi. Kurā vietā koncertzāli celtu jūs?
– Rīgā bijis tik daudz strīdu un piedāvāts tik daudz vietu, ka visi tiešām ir noguruši. Tagad beigās izkristalizējušās trīs vietas, nedomāju, ka būtu saprātīgi vērt vaļā diskusiju par vēl jaunām vietām, būtu jāpaliek pie šīm trim. Mans absolūts favorīts ir Rūpniecības preču tirgus.
Pirmkārt, tur ir visērtākā piekļuve, uz turieni no jebkura Rīgas rajona, pat no jebkura Latvijas novada var aizbraukt nepārsēžoties! Tas ir ļoti svarīgi – turpat ir autoosta, turpat stacija. Otrkārt – uzbūvējot koncertzāli, Rīgas centram ir brīnišķīga attīstības iespēja Maskavas forštates virzienā.
Forštate gan ir cieši piekļāvusies centram, bet savā būtībā tā ir pavisam cita pilsēta, kura tikai ļoti lēnām, pa saliņai, pa objektam tiek renovēta, attīstīta.
Koncertzāles uzbūvēšana dotu impulsu arī pilnīgai Spīķeru sakārtošanai. Iedomājieties, tur būtu Rīgas rajons ar trim koncertzālēm! Tur jau ir Spīķeru koncertzāle, tur jau ir brīnišķīgā Zinātņu akadēmijas zāle ar ļoti labu akustiku, domāju, ka pēc neveiksmīgā nomas līguma tā vistuvākajā laikā ieies apritē, un vēl būtu jaunā zāle.
Esmu dzirdējis – fui, tajā rajonā koncertzāle, fui, kāda tur visapkārt ir publika! Diemžēl ir cilvēki, kuri neredz dažus gadus uz priekšu… Viņi jau redz tikai to, ko var saredzēt šodien. Koncertzāle pat vislabākajos apstākļos nevar būt gatava agrāk kā pēc desmit gadiem, un pēc desmit gadiem tur jau cits klimats būs tik un tā. Nevar skatīties tikai divu soļu attālumā no sevis paša, ir jāskatās plašāk un tālāk.
Ja būtu grūdiens, vilkme pilsēttelpas attīstībai, tā notiktu strauji un šāds objekts vilktu visu rajonu uz priekšu, tas paātrinātu centra tendenci dabiski paplašināties dienvidaustrumu virzienā. Ģeogrāfiski tas jau šobrīd ir Rīgas centrs.
Katrā ziņā koncertzāle Rīgā – jauna un nevis iemocīta nepiemērotā jau esošā ēkā – šķiet, ir ļoti nopietns pamats censties nodzīvot vēl kādu laiku, lai to sagaidītu.
