Jaunu “BMW” vai labāk pieslēgt apkuri? 0
Lai gan arvien vairāk cilvēku izvēlas veidot uzkrājumus, domājot par nebaltām dienām, daudzi Latvijas iedzīvotāji joprojām dzīvo no algas līdz algai, nespēdami nomaksāt rēķinus. Galu galā nereti uzvarētāji ir ātro kredītu firmu īpašnieki. Iedzīvotāji paši lielākoties šādās situācijās vaino valsti un mazās algas, bet eksperti norāda uz to, ka liela daļa cilvēku, kuri dzīvo pāri saviem līdzekļiem, paši sevi pie tā noved, neizvērtējot prioritātes un necenšoties iemācīties rīkoties ar savām finansēm.
Viens no maniem visu laiku iemīļotākajiem seriāliem ir ASV radītais seriāls “Draugi” – klasika, kuru pārskatu atkal un atkal, tādā veidā atpūtinot smadzenes un novēršot domas no ikdienas pienākumiem. Pirms pāris dienām skatījos sēriju, kurā viena no galvenajām varonēm negaidīti zaudēja darbu, un viņas tēvs uzreiz uzdeva jautājumu: vai tu atceries pašu galveno dzīves nosacījumu? No katras algas jāatliek 10%, un, ja esi tā darījusi, tagad vari nesatraukties. Jaunā meitene, neskatoties uz vecāku norādījumiem, tomēr nebija veikusi uzkrājumus, un viņai nauda bija jāaizņemas no brāļa. Kā norāda Zviedru Augstskolas ekonomikas fakultātes pasniedzējs Mortens Hansens no Dānijas – seriālā atspoguļotais ir ne tikai daudzu Latvijas iedzīvotāju, bet arī “daudz bagātāku valstu ikdiena. Jā, varam teikt, ka daudziem Latvijā ir mazas algas, bet mēs tās saucam par mazām algām tāpēc, ka salīdzinām tās ar saviem lielajiem izdevumiem. Cilvēku izdevumi nereti krietni pārsniedz viņu ienākumus.”
“Swedbank” Finanšu institūta vadītājs Reinis Jansons atklāj, ka kopumā Latvijā uzkrājumu apjoms mājsaimniecībās aug un ka pēdējos piecos gados uzkrājumi aug pat ātrāk nekā algas, kas nozīmē, ka ir cilvēki, kuri ievēro principu “atlikt 10% no katras algas”, lai arī kāda tā būtu, tomēr uzkrājumu apjoms uz vienu cilvēku joprojām ir samērā mazs: “Nesen “Swedbank” Finanšu institūta veiktajā aptaujā vien nedaudz virs piektdaļas iedzīvotāju minēja, ka ir izveidojuši uzkrājumus vismaz vienas mēnešalgas apmērā. Galvenais iemesls uzkrājumu neveidošanā, pēc iedzīvotāju domām, ir līdzekļu trūkums. Šādi uzskata lielākā daļa nekrājēju. Tomēr jautājot, vai būtu iespējams desmito daļu no izdevumiem tērēt apdomīgāk, piekrītoši atbild vairāk nekā puse iedzīvotāju. Uzkrājumu trūkums nav tikai trūcīgo iedzīvotāju problēma – uzkrājumu trūkst arī turīgākam sabiedrības slānim.”
Dažādie likteņi
Pētot šo tematu, ar mani satikties un aprunāties piekrita divas māsas, kurām atšķiras gan dzīves vēriens, gan algas. Četrdesmit deviņus gadus vecā Rita (vārds mainīts) dzīvo Tukumā un strādā par kasieri lielveikalā “RIMI”, otra māsa Silvija (vārds mainīts), kurai nupat apritēja 52 gadi, studiju gados pārcēlās uz Rīgu, izmācījās par fizioterapeiti un šobrīd pati plāno savu darba grafiku. Silvija Ritai it kā jokojot pārmet: “Redzi, kā sanāca! Tas tāpēc, ka tu paliki dzīvot tajā pilsētelē!” Rita atbild: “Es uzskatu, ka katra mūsu izvēle, solis, kuru speram, nāk ar kādu mācību un velkas līdzi mūžīgi. Es 18 gadu vecumā paliku stāvoklī, vēlāk viena audzināju savu dēlu, man nebija ne laika, ne arī vēlēšanās studēt. Nestudējot ne uz kādu labo darbu cerēt nevarēju. Tagad jau šķiet, ka mācīties ir par vēlu. Tā es velku savus galus diendienā. Cepuri nost Silvijai, kura man vienmēr ir palīdzējusi, un, lai vai kā viņa gribēja tikt prom no mūsu, kā viņa saka, pilsēteles, viņa vienmēr atgriežas, lai man palīdzētu gan morāli, gan arī finansiāli. Tādā veidā sanāk izvairīties no aizdevumiem, kurus reklamē visās malās. Uzrunājoši, vai ne? Par laimi (vai par nelaimi), esmu redzējusi, ko šie ātrie kredīti nodara cilvēkiem. Varam jau vainot valsti, jo algas mazkvalificētajam darbam ir smieklīgi mazas, bet lielā mērā vainoju arī pati sevi. Paskatoties uz māsu, redzu, ka visi patiesībā var visu. Abas bijām vienādā situācijā, bet tad, kad vecākiem bija nauda mūsu studijām, es to laiku izmantoju citām lietām.” Silvija mierina māsu: “Tu nebūt neesi viens no tiem neveiksmes stāstiem. Ir cilvēki, kuri bez apdomāšanās triec naudu spēļu automātos, totalizatoros, labāk nopērk jaunu bembi nekā tīras un jaunas drēbītes bērnam. Un tur, lūk, parādās pilnīga vieglprātība, ačgārnas prioritātes.” Ritai nesanāk veidot uzkrājumus, lai gan viņa atzīst, ka ekspertu ieteiktos 5–10%, ja ļoti saņemtos, varētu atlikt. Šobrīd viņa tam neredzot jēgu. Silvijai savukārt kontā vienmēr ir kāda “lieka” summa, taču speciālus uzkrājumus viņa neveidojot: “Esmu no tiem, kuri uzskata, ka, domājot par šīm nebaltajām dienām, speciāli krājot, mēs tās piesaucam.”
Līdzīgi domā arī 26 gadus vecā Dace Grundmane, kura nesen iestūrējusi laulības ostā – tam līdzi nākusi uzvārda maiņa, kā arī dokumentu sakārtošana. Lai gan Dace iepriekš neesot domājusi par uzkrājumu veidošanu, ejot pēc jaunās maksājumu kartes, viņa tikusi pierunāta atvērt 3. līmeņa pensijas fondu: “Mani pierunāja. Es vēl mācos pateikt “nē”,” smaidot stāsta Dace. “Darbiniece mācēja ļoti labi argumentēt šo vajadzību pēc 3. līmeņa pensiju fonda – nav jau sāpīgi, ka tev katru mēnesi no algas novelk tos desmit eiro un ieskaita pensiju fondā. Es vispār nepieļauju, ka kādreiz varētu palikt pilnībā bez naudas – domas materializējas, tāpēc vajag domāt pozitīvi, un tomēr nav slikti, ka man tur kontā atradīsies papildu naudiņa.”
Visa pamatā – izglītība
Uzkrājumu veidošana ir svarīga, un labi, ja par to domā ļoti laikus – projektu vadītājs Rihards Viļums (26) pēdējos trīs gadus nopietni pievērsies uzkrājumu veidošanai – viņš sastāda savu ikmēneša budžetu, lieto uzkrājošās dzīvības apdrošināšanas (“Swedbank” un “ERGO”), kā arī 3. pensiju līmeni. Iemesli pavisam vienkārši – domas par nākotni, vēlme iekrāt naudu lielākiem pirkumiem, piemēram, mājokļa iegādei. Liela motivācija bijusi 2008. gada finanšu krīze: “Es tolaik vēroju savu ģimeni, kurai nebija lieku uzkrājumu. Tā bija lieliska mācība.” Rihards uzskata, ka visa pamatā ir izglītība – jo izglītotāks cilvēks, jo racionālākus finansiālos lēmumus viņš pieņems: “Manuprāt, tā saucamo naudas pratību ir jāmāca jau skolas gados. Saprotams, ka atlikt naudu no minimālās algas nav viegli, bet te atkal ir stāsts par cilvēkiem, kuri nemeklē veidus, kā celt savu kvalifikāciju un mainīt dzīvi. Labs veids, kā atlikt naudu, ir automātiskie maksājumi – saņemot algu, automātiski šie 10% tiek pārskaitīti uz citu kontu, piemēram, uz krājkontu. Šādu taktiku atbalsta visā pasaulē. Optimālais uzkrājums, manuprāt, ir 3–6 mēnešu izdevumu apjoms – to var saukt par finanšu spilvenu, kas palīdzēs neparedzētos gadījumos, un, ticiet man, tādi ir katram. Var mēģināt taupīt, sākot ar sīkumiem, piemēram, nopirkt LED spuldzes, ekonomiskos dušas uzgaļus, kas ietaupa ūdens patēriņu. Diemžēl mums ir daudzi slikti piemēri par to, kā cilvēks nevis domā, kā nopelnīt, lai varētu atļauties nopirkt kāroto, bet gan truli paņem ātro kredītu, kura līgumu pat nav izpētījis. Te atkal nonākam pie tā, ka par šo tēmu vajadzētu stāstīt skolās.”
Arī juristu biroja vadītājs Ruslans Čebotarjevs (24) uzskata, ka visu nelaimju pamatā ir neizglītotība un slinkums: “Ātros kredītus atbalsta cilvēku slinkums. Kad makā paliek pavisam maz naudas, cilvēki nevis cenšas būt radoši un meklēt sakarīgu izeju no situācijas, bet gan paņem ātro kredītu. Šeit gribu pieminēt amerikāņu biznesmeni un rakstnieku Robertu Kijosaki un viņa grāmatu “Bagāts tēvs, nabags tēvs”, kurā viņš apraksta to, kas cilvēkam būtu jādara, lai viņš būtu finansiāli stabils. Roberts min, ka jābūt darbam, kurš stabili nes algu, no kuras jāatliek nauda tā, lai ar to pietiktu vismaz sešiem mēnešiem. Un tad ir jābūt otram instrumentam – hobijam, ar kuru var piepelnīties. Piemēram, cilvēku ļoti interesē mašīnas, un viņš piepelnās, tās tirgojot. Šīs idejas var arī nerasties dienas laikā – galvenais ir nezaudēt degsmi un interesi izaugsmei. Manuprāt, vienmēr var atrast risinājumu. Arī daudzi bagātie reiz bijuši pliki un nabagi, gulējuši zem tiltiem, riskējuši un zaudējuši visu, taču viņi nav padevušies. Un ne viens vien veiksmīgs cilvēks ir izgājis cauri ellei, tikai tie, kam ir mazāk naudas, to atsakās redzēt, apgalvojot, ka turīgajiem veiksme nokritusi no gaisa. Bet patiesībā visa pamatā ir smags darbs un izglītība – nevis diploms, bet mūžīga mācīšanās un attīstība. Lielu lomu spēlē finansiālā izglītība. Arī labi izglītoti un situēti cilvēki mēdz nonākt situācijās, kurās pēkšņi zaudē visu – taču atšķirība ir tā, ka viņi kaut ko dara lietas labā.”
Prioritāte – dārgas mantas
Abiem puišiem piekrīt Liene Leiškalne (33), kura šobrīd strādā Indonēzijā privātajā skolā – viņa piekrīt, ka Latvijas izglītības sistēmā trūkst skaidrojumu par to, kā apieties ar savu naudu, kā nenoslīkt kredītu jūrā un kā izvērtēt savas prioritātes, taču viņa nepiekrīt tam, ka, neizvērtējot sekas, pārtērē tikai neizglītoti cilvēki. Viņa uzskata, ka Latvijā svarīgs ir statuss un tas nereti nosaka vairāk nekā laba izglītība: “Es nāku no desmit bērnu ģimenes un jau no 12 gadu vecuma meklēju veidus, kādos varu nopelnīt pati. Bērnībā dusmojos uz tēti, jo gribēju jaunas botas, bet viņš man nopirka datoru – pirmajai visā klasē. Pārējiem bērniem bija stilīgas botas. Tētis toreiz paskaidroja, ka ir jāizvērtē opcijas un jāsaprot, kas kurā brīdī ir svarīgāks. Un tomēr daudziem tā nav. Mana māsa strādā solīdās instancēs, un tur noteikti atbilstoši jāģērbjas, jāizskatās. Nezinu, vai visa vaina neizglītotībā – cilvēkiem vienkārši patīk pompozums. Labas mašīnas, Pradas soma – bet nemāk atlikt naudu elektrībai. Tas, manuprāt, ir sabiedrības spiediens. Divdesmit eiro par divām kino biļetēm, bet kinoteātris pilns. Vai tad to ar Latvijas algām var atļauties? Bet vēl tikai vienu reizīti aiziešu uz kino – un tā izčūkst visa naudiņa. Uzskatu, ka arī no mazas algas var iekrāt – esmu to darījusi, bet daudzi dzīvo pēc principa “dzīvojam taču tikai vienreiz.”
Pēc šā principa dzīvoja arī mārketinga speciālistes Sandras (34) ģimene – lai gan algas vecākiem bijušas augstākas nekā Latvijas iedzīvotāju vidējā alga – viņiem tāpat sanācis iekulties lielos parādos: “Visu mūžu esmu dzīvojusi pārticībā, vecāki man deva visu. Palīdz joprojām. Bet mums reiz gāja ļoti, ļoti grūti.” Līdzīgi kā Rihards Viļums, arī Sandra no ģimenes kļūdām ir mācījusies: “Es šobrīd visiem draugiem un radiem burtiski uzspiežu krāt – kā tāda bankas darbiniece, kurai dots uzdevums pievilināt klientus. Maniem vecākiem nācās pārdot mūsu skaisto, plašo māju, jo viņi, dzīvodami pāri saviem līdzekļiem, iekūlās milzu parādos – tādos, kurus pašu spēkiem nevarēja atdot. Vecāki nekad nav uzskatījuši, ka ir nepieciešams krāt – jo kam tad tu krāsi? Visu naudu kapā līdzi nepaņemsi. Manuprāt, nav nepieciešams krāt tā, ka tu nevari atļauties bērnam nopirkt saldējumu, jo gaidi atlaides, bet kaut kādam drošības spilvenam ir jābūt. Mūsu ģimenei auga prasības, gribējās labākas mašīnas, kvalitatīvākas drēbes, lielāku māju – veikalā naudu neskaitījām, pirkām visus saldumus pēc kārtas – es to ļoti labi atceros, tikai kā bērns nesapratu, ka tas nav prātīgi. Tagad saprotu, jo tieši pusaudžu vecumā man nācās iziet cauri haosam, kuru radīja naudas trūkums. Tagad visi esam tikuši uz kājām un mācījušies no šīm kļūdām. Diemžēl mums, latviešiem, un patiesībā domāju, ka ne tikai mums, ir vēlme dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Zinu cilvēkus, kuri labāk nopirks jaunu plazmas televizoru pa visu sienu nekā nomaksās īri. Un tie ātrie kredīti – ak, kungs, cik daudzi cilvēki iet to pavadā…”
Labot grūti, varbūt pat neiespējami
“Swedbank” Finanšu institūta vadītājs Jansons uzsver, ka ir vitāli svarīgi censties salāgot izdevumus ar ienākumiem, izvērtējot, kur tērēt naudu un kas kurā brīdī ir svarīgāks, bet daudziem tas joprojām sagādā problēmas. Vēlmi tērēt vairāk, nekā tiek nopelnīts, uzsver arī bankas “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš: “Ir jāmācās atšķirt patiesi svarīgi pirkumi no sacensības par statusu. Skatoties uz to, kādas mašīnas braukā pa Latvijas ceļiem un kādi ir vidējie uzkrājumi, šķiet, ka daudziem šie mērķi nav sabalansēti. Ar katru gadu iespēju krāt rodas arvien vairāk, jo gan darbavietu skaits, gan algas palielinās – ir tikai jāgrib un jāsaprot, cik svarīgi tas ir. Runājot par naudas aizņemšanos – scenāriji ir dažādi, un saprātīga aizņemšanās mājokļa iegādei, piemēram, hipotekārais kredīts ar zemām procentu likmēm, var būt labs variants, taču, ja cilvēkam ir pastāvīgi ienākumi, bet ar tiem nepietiek pamatvajadzību segšanai, tad aizņemšanās neko neatrisinās. Aizņemšanās ar augstām procentu likmēm situāciju pasliktinās. Tas ir ļoti riskanti. Ja ienākumi svārstās, jārīkojas tieši pretēji – jāizveido uzkrājumi.”
Pasniedzējs Mortens Hansens uzsver, ka situāciju labot ir ļoti grūti, jo tas ir tikai cilvēcīgi – gribēt dzīvot labāk: “Cilvēks grib izdzert kafiju ārpus mājas, paēst restorānā – viens divi, un alga ir iztērēta. Un tas ir tik cilvēcīgi, ka ļaudis vairāk domā par šodienu, nevis par nākotni. Man ir ļoti grūti komentēt, jo man nav spēcīgu ieteikumu un risinājumu, lai cilvēki nedzīvotu no algas līdz algai, lai viņi varētu atļauties vairāk un pat atlikt nebaltām dienām, bet viens no maniem ieteikumiem – sākt ar jauniem cilvēkiem. Mācīt viņiem, kā ietaupīt, kā nopelnīt. Stāstīt par to, kā it kā ikdienas nevainīgie sīkumi var pārvērsties par lielu summu un radīt grūtības. Tas ir ļoti mazs solis, bet jā, par šīm problēmām jārunā ar jauniešiem. Taču ļoti iespējams, ka šo problēmu novērst būs ļoti grūti, varbūt pat neiespējami.”
