Apsveikumi vārda meistaram 6
Jaunsudrabiņš latviešiem tik ļoti ir “te un tagad”, ka grūti iedomāties viņu “aizvēsturē”, kā par agrākiem laikiem mēdz sacīt rakstniece Lūcija Ķuzāne, kas vairāk nekā pusgadsimtu ir Jaunsudrabiņa pētniece un gaismā cēlāja. Un nav sēdējusi kā suns uz siena kaudzes – interesentiem ļāvusi rakāties viņas “Jaunsudrabiņa mapēs”. Un, re, vienā no tām atrodu apsveikumus Jaunsudrabiņam “Rakstniecības 25 gadu svētkos 19. decembrī 1921. gadā Rīgā”.
Kā tīrā, dzidrā avotā mēs skatām Tavu “Balto grāmatu”, kur Tava gara apstarota latvju tautas dvēsele mums skaidrām acīm raugās pretim še. Līgotņu Jēkabs
Jo vairāk mēs atdodam mākslai, jo bagātāki tiekam paši. Divdesmit pieci gadi – tas ir sākums un pavasars. Mēs gaidām vēl kuplo vasaru un bagāto rudeni. Un ja tad vēl arī ziema nāk – kas par to! Zeme ir zaļu asnu pilna. Andrejs Upīts
Tu esi daudz strādājis. Bet nedomā, ka drīksti jau atpūsties. Jau nākamvasar Tev jāuzraksta “Aijas” un “Atbalss” trešā daļa, lai tiktu gatavs Tavs vislabākais, līdz šim, darbs. Un tad atkal citi, protams… Sveiciens sudrabkāzu dienā! J. Grīns, A. Grīns
Latvijas lauki, no kuriem Tu nāc, ir Tevi bagātīgi apveltījuši ar rasas sudrabu un saules zeltu. To savā mākslā Tu esi izdalījis savai tautai. Par to Tev sirsnīgs paldies! Jānis Akuraters
Mīļo Jāni! Tev nav trūcis dziesmas priekš ciešanām. Vēl vairāk latviešu rakstniekam vajag priekš prieka. Visdziļākās grūtībās Tu arvien esi atradis savā dvēselē mieru un prieku nevīstošiem mākslas darbiem. Esi sirsnīgi sveicināts! Kārlis Skalbe
Mīļo makšķerniek! Jūs nepiederat pie tiem, kas makšķerē ar mākslas vizuļiem – gluži nemanot. Ar vienkāršiem un patiesiem līdzekļiem Jūs iekarojat sev sirdis. Mani Jūs esat iemakšķerējis uz visiem laikiem. J. Sudrabkalns
“Lūcij, kā tu tiki pie šiem apsveikumiem? Vai tāda “Jubilejas grāmata” patiešām eksistē? Nav gadījies redzēt.” Lūcija iesmejas: “Man arī ne.” Uzšauj ar plaukstu pa galdu, pieceļas, brīdi staigā pa istabu, tad apsēžas man pretī: “Nu labi, īsi izstāstīšu. Toreiz, astoņdesmito gadu sākumā, Misiņa bibliotēkas specfondā tāda materiāla nebija. Tie bija padomju laiki, čeka vēl strādāja ar pilnu sparu. Apsveikumu norakstus man iedeva Aleksandrs Pelēcis, ko čeka stingri uzmanīja. Aleksandram ļoti uzticos, esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš apsveikumus norakstīja no oriģināla. Aleksandra draudzība ar Jaunsudrabiņu bija ļoti cieša. Bet Jaunsudrabiņš bija emigrants. Emigrācijas tēma toreiz bija ļoti slidena. Mute bija jātur ciet, nedrīkstēja izpļāpāties. Tā arī Aleksandrs nepateica, kā viņš ticis pie oriģināla un pie kā tas glabājas. Skaidrs ir viens – tāda 25 gadu jubileja patiešām svinēta un apsveikumi rakstīti. Jaunsudrabiņa radošajā mūžā tas bijis atskaites punkts – 1896. gada 4. decembrī ir viņa pirmā publikācija – Jānis Veismanis Jelgavā “Latviešu Avīzēs” iespiež viņa dzejoli “Ziemas nakts”.”
Kāpēc šeit citēju apsveikumus? Interesanti – tas jā. Bet galvenais taču – jau toreiz, kad Jaunsudrabiņš vēl nebija uzrakstījis pat pusi no sava literārā devuma, latviešu kultūras spožās personības viņu vērtēja ļoti augstu.
