Lauztā sirds 6
Ir 2017. gada 6. jūnija rīts. Ķuzānes dēla Jāņa balss no Rīgas manā mobilajā: “Skrien glābt Lūciju. Pirms divdesmit minūtēm vēl runāju ar viņu, bet nu jau labu laiku neatbild ne pa mobilo, ne parasto. Skrien! Ja vajag, lauz durvis. Ar manu atļauju. Esmu ceļā uz Jēkabpili. Izsauc ātros!”
Neskrienu. Ātri pa trepēm nostiepju velosipēdu, izsaucu ātros, minu pedāļus, cik spēka. Vai tiešām jauns insults? Pirms diviem gadiem neliels bija.
Durvis ciet. Spiežu zvana pogu, zvanu pa abiem telefoniem – nekā. Atbrauc mediķi, atbrauc glābēji. Lauziet durvis – saucu. Viņi pretī – nedrīkst, jāgaida policija. Dēls atļāva – lauziet! Nē, nedrīkst. Bet ja nu cilvēks mirst? Ja katra minūte var izšķirt… Nē, nedrīkst. Jāgaida policija.
Atbrauc. Tūliņ durvis uzlauž. Lūcija gultā tādā pusnemaņā, nesaprot, kas notiek, mani nepazīst. Kad ātrie viņu aizved, ieeju viesistabā. Jāsagaida Lūcijas dēls. Baigs klusums. Kā tad tā? Tikko pabeigts jaunais grāmatas variants par Jaunsudrabiņu – un še tev! Pēkšņi skatiens atduras pret Jaunsudrabiņa gleznu “Lauztā sirds”, kas pie sienas citu gleznu pašā vidū. Simtiem reižu jau esmu skatījis, bet nu ieraugu it kā citām acīm. Lūcija un Jaunsudrabiņš, Jaunsudrabiņš un Lūcija – tas viss tik cieši savijies. No vienas puses Jaunsudrabiņa rindas “Kas cilvēks ir bez dzimtenes, bez tēvzemes, bez mājas? Tik puteklis un pameslis zem svešu tautu kājām.”, no otras – Ķuzānes vārdi “Jaunsudrabiņš… nāk pretī ar lauztās sirds zariņu rokā.”
Zinu, ka glezna “Lauztā sirds” ir no 1907. gada izstādes. Lūcija vairākkārt stāstījusi, kā tā nonākusi pie viņas. Skaisti ziedi, bet prātā virknējas vārdi – lauza, lūza, salūza…
Laiks apstājies
Ir 2017. gada 1. augusts. Lūcija ir izturīga. Atkal uz strīpas. Viss notiek lēnīgāk, bet notiek. Šobrīd abi sēžam pie rakstnieces datora – jau pa otram lāgam ņemam cauri viņas jaunās grāmatas “Saule mūžam mana” manuskriptu. Nodaļu pēc nodaļas, lapaspusi pēc lapaspuses.
Kādā brīdī Lūcija ierunājas: “Atceries, konferencē Neretā “Baltās grāmatas” simtgadē mani aicināja pastāstīt, kā tapa 1986. gadā izdotā grāmata “Saule mūžam mana”. Ak, pasaulīt! Ja Jaunsudrabiņš zinātu, kā izrīkojās padomju cenzūra! No manuskripta daudz ko meta ārā bez žēlastības. Gan par Jaunsudrabiņa gleznu un grāmatu sūtījumiem no Vācijas Aleksandram Pelēcim uz Sibīrijas taigas sādžiņu ar nosaukumu “25. kilometrs”, gan par Jaunsudrabiņa, Pelēča, Antona Bārdas un dziedātājas Marijas Vinteres literāro sarīkojumu Talsos 1943. gadā, gan par viņu braucienu vagona kupejā, kur sienā kāds bija ieskrāpējis: “Latviešu meitenes, taupiet sevi, citugad nāks japāņi!” Iedomājies, karš, visur vācu karavīri, bet kāds letiņš reizē saldi un rūgti smejas. Toreiz Jaunsudrabiņš noteicis: “Kamēr latvieši prot pasmieties, vēl neesam pazuduši.””
Pēc laba klusuma brīža rakstniece turpina: “Cenzūra manas grāmatas sakarā nekādus iebildumus neņēma vērā, pat asaras nelīdzēja. Man pateica īsi: “Būs tā, kā mēs nolemsim, vai arī… grāmata neiznāks.” Varbūt tagad no mākoņa maliņas Jaunsudrabiņš redz, ka visas tās neskaitāmās izmestās vietas ieliktas atpakaļ un krietni papildinātas? Ka uzrakstītas vairākas jaunas nodaļas. Ka ievietotas daudzas vēsturiskas fotogrāfijas, par kurām informāciju sniedzis Pēteris Korsaks.”
Lūcija iesmejas. Esot ienācis prātā, ja tagad Jaunsudrabiņš stāvētu mums blakus, viņš droši vien ar smaidu sacītu – Dievam pietiek laika visam.
Kāpēc šeit citēju apsveikumus? Interesanti – tas jā. Bet galvenais taču – jau toreiz, kad Jaunsudrabiņš vēl nebija uzrakstījis pat pusi no sava literārā devuma, latviešu kultūras spožās personības viņu vērtēja ļoti augstu
