Jauna vīrieša stāsts: “Operācijas laikā tomēr tiek secināts, ka nekāda akmens urīnvadā tomēr nav…” 84
Katrs mediķis savā dzīvē paveic virkni varoņdarbu, iemantojot neskaitāmu cilvēku pateicību. Tieši ar pateicības vārdiem sākas arī vēl viens LA.LV redakcijā saņemtais dakterstāsts, kā mēs paši tos esam nodēvējuši.
Aija raksta: “Vissirsnīgāko paldies vēlos teikt un Dieva svētību viņu darbā vēlēt ārstiem Mihailam Ažipam, Kārlim Mičulim Stradiņos, ķirurgam Kasparam Vaivodam Jelgavā, ģimenes ārstei Inesei Drengerei, Liepājas ārstam Uldim Ārgalim un viņa komandai, NMP Jelgavas brigādēm par operatīvo pirmās palīdzības sniegšanu un nogādāšanu Stradiņos kritiskos brīžos maniem tuviniekiem un man.”
Taču stāsta turpinājumā lasāms arī pamatīgs Aijas rūgtums un sāpe. Lai gan notikumi norisinājušies pirms 3-4 gadiem, tomēr tie joprojām ir spilgtā atmiņā.
“Vēlos pastāstīt par dēla slimošanu. 2020.gada septembris. Dēlam sāpes labajā sānā un vēderā. Ģimenes ārste nosūta uz Jelgavas slimnīcu ar aizdomām uz apendicītu. Veic ultrasonogrāfiju, analīzes – viss labi. Tur neesot kam sāpēt. Nosūta atpakaļ uz mājām.
Taču sāpes turpinās, tāpēc tiek izsniegts nosūtījums uz datortomogrāfiju. Tā kā rindas tur ir garas, izlemjam izmantot maksas pakalpojumu. Saņemam slēdzienu: labajā urīnvadā ir akmens. Nākamais nosūtījums līdz ar to ir uz Stradiņu slimnīcu, taču tas bija Covid-19 laiks, tāpēc operācijas tobrīd neveica, vien noteica gaidīt martu.
Sāpes un izmisums turpinājās. Oktobra beigās sazinājāmies ar Rīgas 1.slimnīcu, kur tika nolemts veikt akmens izņemšanu. Taču operācijas laikā tomēr tiek secināts, ka nekāda akmens urīnvadā tomēr nav. Ārste nezinot, kāpēc sāp. Taču dēlam sāp tik ļoti, ka līdzi raudam mēs visi.
Zvanām uz 113, kur mums rosina doties uz Jelgavas slimnīcu. Tā arī darām. Slimnīcā tiek uztaisīta datortomogrāfija, analīzes. Atkal uzzinām, ka viss ir labi. Bet kāpēc tik ļoti sāp?
Jau atkal dodamies uz mājām. Bet drīz vien nākas zvanīt uz 113. Atbrauc lieliski mediķi. Sirsnīgs paldies viņiem! Aizveda mūs uz Stradiņiem, kur dakteris Kārlis Mičulis saprotami izskaidroja sāpju cēloni.
Un atkal mēs devāmies mājās. Atkal sāpes, atkal izmisums. Paziņas ieteica doties pie ķirurga M.Ažipas. Bija jau sācies jauns gads. Ķirurgs veica apendiksa izņemšanas operāciju. Paldies šim ārstam un Dievam! 2021. gada februārī beidzot uzelpojām. Mokas un ciešanas bija beigušās, visi atgriezāmies savās gaitās.
Kāpēc es nolēmu dalīties ar šo stāstu? Ko es vēlējos pateikt? Vai diagnosticējošajām iekārtām tiek veiktas kvalitātes pārbaudes? Vai varbūt tās ir tik vecas, ka nespēj izšķirt 2 mm robežas? Man ir lielas aizdomas, ka iekārtu tehniskais stāvoklis nebija labs, ja reiz sākotnēji nevarēja noteikt diagnozi. Bet varbūt ārsti nevēlējās iedziļināties!? Jā, daži jautājumi ir palikuši.”
