Ož pēc savalkātām zeķēm! Jauns vaļasprieks solījumu vietā 0
Pēc Jaungada svinībām nav nekā drūmāka kā sev atzīties – kārtējo reizi solījumi sākt jaunu dzīvi ir beigušies ar skumju skaitīšanu: trīsdesmit otro dienu grasos ēst veselīgi, vairāk kustēties, atmest smēķēt… Solījumu rindu varētu turpināt, bet vai tas ko glābs? Par laimi, ir rodams veselīgāks risinājums – solījumu vietā izvēlēties jaunu vaļasprieku. Kā darbojas šī laimes tablete, un kā to lietot?
Pirmais klupšanas akmens, visticamāk, būs vaļasprieka izvēle. Vai tas nebūs pārāk dārgi? Hobijs taču ir tikai tēriņi vien! Vai neradīsies vēl vairāk problēmu? Sevišķi grūti izvēlēties, ja nav izteiktu vēlmju, slēptu talantu, par kuriem ir nojausma, ideju vai iemaņu. Negribas ne zīmēt, ne adīt, ne jāt ar zirgu vai iet mežā skriet… Ar ko tad sākt nodarboties?
Šonedēļ iepazīstināsim ar četrām hobiju iespējām, ko savā dzīvē izvēlējās citi.
Nejauši iemirdzējās cita pasaule
“Mans darbs ir mans vaļasprieks, kas aizņem visu laiku, arī nosacīti brīvo,” grafiskā dizainere Ilze (44 gadi) pret sevi ir kategoriska. Taču apjausma, ka vaļasprieks ir vajadzīgs, radās brīdī, kad pēc mēnešiem ilga saspringta darba gadījās negulēt pat 36 stundas no vietas, jo nebija iespējams laikus pagūt izpildīt pasūtījumu, iestājās izdegšana. Absolūta. Fiziska un garīga, kam sekoja gripa, sāpes ausīs, rokās…
Ilze jutās salauzta un slima. Ne tikai apsīka radošums, riebās pat datoru ieslēgt. Nepatīkami situācijā, sevišķi, kad darbs ir dzīves piepildījums un arī vienīgais ienākumu avots.
Nespēdama pieķerties kārtējam dizaina maketam, viņa ne tikai neplānoja svinēt Ziemassvētkus vai Jaungadu, bet arī vairs neticēja, ka būs iespējams par kaut ko aizrautīgi priecāties. Ilze ienīda savu profesiju, kas bija prieka avots divdesmit gadus. Steidzami bija kaut kas jādara, jāmaina, jālabo.
Ceļojums uz Itāliju sniedza atvieglojumu. It kā. Uz divām nedēļām. Kad bija jāķeras pie darba, tukšums atgriezās ar divkāršu spēku. Šoreiz jau uz palikšanu. Draugi ieteica izklaidēties, psihologs – meditēt un analizēt sevi, ārsts – varbūt laiks nervu zālītēm, vēl kāds – kaut vai sākt adīt… Ne izklaides, ne gremdēšanās sevī, pat ne adīšana nelīdzēja. Viss juka un bruka.
Prieks, kas agrāk saistījās ar iedvesmu strādājot, neatgriezās. Adīklis ielidoja kaktā – jo skumjo situāciju papildināja sāpoša mugura un notirpušas rokas. Ilze adīja slikti. Mācīties nebija vēlmes. Negribējās neko.
Kādu vakaru, atrāvusies no savas dzīves katastrofas apceres, Ilze piekrita apmeklēt visai snobisku pasākumu, jo viņai bija vienalga, kurp doties. Padevās draugu aicinājumam, kuri juta līdzi, bet nevarēja izdomāt, kā palīdzēt. Īpaši nepievēršot uzmanību tam, kas norisinās apkārt, cerībā, ka viņu liks mierā, viņa tikai vēlējās mierīgi padzert tēju, ko pasniedza pasākuma rīkotāji. Satvērusi tasīti, Ilze gandrīz apraudājās – tēja smirdēja pēc kūpinātām un labi novalkātām vīriešu zeķēm… Viņai, protams, uzreiz tika piedāvāta cita krūzīte. Šoreiz oda pēc klasiskām mazsālītām siļķēm. Sieviete nezināja, dusmoties vai raudāt. Apostījusi trešo tējas veidu, secināja, ka tā ož pēc pirtsslotas, raganu lindrakiem un kaltētām plūmēm. Nākamā dvakoja pēc suņa, kas izlīdis no kartupeļu pagraba.
Šoks – izsmalcinātā tēju degustācija ar apgaroto muldēšanu fonā negāja kopā ar to, ko uztvēra Ilzes deguns.
Sajūta – esi nonācis tādā aizspogulijā, ka bail pavērt acis. Cik vien korekti spēdama, viņa pajautāja, ko tas viss nozīmē. Kāpēc tādas smakas? Tikai tad viņa saprata, ka palaidusi garām visu garo skaidrošanu par Ķīnas dārgumu – puer (Pu erh) tēju. Fiziski sēdējusi pasākumā, bet nav spējusi uztvert neko…
Trīs gadus vēlāk, kad jau bija izdzerts litriem šīs tējas, Ilze aizvien ir pārliecināta, ka tieši negaidīti pretīgā, kā toreiz šķita, smarža izrāva no brīvā kritiena apātijā, kas robežojās ar klīniskas depresijas krēslas zonu.
“Vaļasprieks atrada mani – caur acumirkļa dusmām par drausmīgo smaku, kas negaidot pamodināja ziņkāri. Pirmā doma – nu kā kaut ko tādu var dzert un vēl kaifot?!” atceras Ilze. “Sāku lasīt aprakstus par tējām, vēlāk pasūtīju šo to internetā. Tad panesās: skatījos un lasīju visu, ko vien varēju atrast! Interese izplatījās tālāk – sāku iedziļināties Ķīnas kultūrā. Apmeklēju ķīniešu jaunā gada svinības. Atklāju Rīgā jaukas ēstuvītes, kur pasniedz šīs valsts tradicionālās virtuves šedevrus. Sarunās ar draugiem uzzināju, ka arī citi aizraujas ar tējām un ķīniešu ēdieniem.
Nejauši iemirdzējās pavisam cita pasaule. Un iznāca tā, ka arī manējā atgriezās prieks un gaisma. Tas notika ļoti strauji – it kā pamodos. Vairs nav iespējams pateikt, ka mans vaļasprieks ir tikai tējas vien. Viens hobijs ir nesis līdzi citādu pasaules izpratni. Ar interesi skatos ķīniešu, korejiešu un japāņu filmas, pētu viņu apģērbu – tradicionālos un arī modernos dizaina paraugus. Nesen iegādājos kaligrāfijas otas – vēlos nodarboties arī ar to!
Tagad saprotu, cik ļoti ir vajadzīgs aizraujošs vaļasprieks, jo dzīve ir kā savienotie trauki – jo vairāk lej tajā, kas ir svaigs, jauns, tev patīk un ko tu dari vienkārši tāpat, ne iztikai, bet sev, jo vairāk prieka un spēka rodas naudas darbam. Vaļasprieks ir kā priecīga un spoža rītausma, kas padara dienu gaišu.”
