Māris Zanders
Māris Zanders
Foto: Timurs Subhankulovs

Māris Zanders: Jauns sociāls kontrakts – starp ko? 3

Diskusijās par nodokļu sistēmas reformu pamanāma jēdziena “jauns sociālais kontrakts” lietošana. To intervijā “Latvijas Avīzei” šonedēļ min arī finanšu ministre.

Reklāma
Reklāma
“Izārdīs Latviju pa vīlēm!” Soctīklotāji “izceļ saulītē” vecu premjeres ierakstu soctīklos, kas izsauc viedokļu vētru
7 lietas, kas notiek ar ķermeni, ja rītu sāc ar kafijas tasi tukšā dūšā
“Asaras acīs!” Tantiņas pie Matīsa kapiem tirgo puķu vainagus. Kāds izsauc policiju, bet viņa rīcība pārsteidz
Lasīt citas ziņas

Uzreiz jāteic, ka mums nav darīšana ar kādu modīgu vārdu savienojumu bez satura. Praksē sociālais kontrakts tiešām pastāv. Varbūt piemērs nebūs sevišķi glaimojošs Latvijai, bet par sociālo kontraktu var runāt varas un sabiedrības attiecībās, piemēram, Ķīnā un Krievijā (pēdējā gan, kā apgalvo eksperti, tas sācis irt). Abu valstu gadījumā kontraktu vienkāršoti var aprakstīt šādi: jūs (uzņēmēji, sabiedrība kopumā) nejaucaties politikā, neapšaubāt politiskās elites rīcību, savukārt jums ir iespēja pelnīt un baudīt sapelnītā nodrošināto materiālo labklājību. Var būt arī variācijas, piemēram, apmaiņā pret politisku apātiju elite apsola ieguldījumus publiskajā infrastruktūrā un salīdzinoši mazu korupcijas līmeni (Uganda, Ruanda). Kontrakts var būt arī šāds: pilsoņi respektē politiskās elites noteiktās normas publiskajā telpā, savukārt valsts piever acis uz šo normu pārkāpšanu cilvēku privātajā dzīvē (Irāna). Zināmā mērā sociālais kontrakts ir arī tad, ja valsts piever acis uz nodokļu nemaksāšanu, bet tad nu valsts pakalpojumu līmenis (piemēram, elektroapgāde) arī ir zems (Pakistāna).

Kā redzam, runājot par sociālo kontraktu, vieglāk nosaukt valstis, kas neiekļaujas t. s. Rietumu pasaulē, savukārt liberālajās demokrātijās, manuprāt, par šādiem kontraktiem runāt ir grūtāk. Ja pareizi saprotu, Latvijas valdošās koalīcijas piedāvāto jauno kontraktu var raksturot tā: valsts samazina nodokļu slogu, nodokļu maksātāji savukārt nodokļus maksā kārtīgāk. Nekā nepareiza te nav, bet, lai paskaidrotu skepses iemeslus, minēšu Trampa administrācijas aktivitātes. Tātad līdzšinējās nodokļu sistēmas īpatnību dēļ tiem ASV uzņēmumiem, kuri peļņu gūst citās valstīs, izdevīgāk ir tur šo naudu arī atstāt un tālāk ieguldīt. Trampa piedāvājums ir: nodokļu slogs tiek samazināts, savukārt jūs (uzņēmumi) esat tik laipni un naudu atgriežat ASV un te arī tērējat. (Par līdzīgu konstrukciju, starp citu, var runāt arī dažādu nodokļu amnestiju gadījumā.) Atkal – nekā nepareiza te nav. Problēma ir tā, ka, jo daudzveidīgāka, raibāka ir biznesa vide un sabiedrība kopumā, jo objektīvi atšķirīgākas ir arī intereses, tādēļ, ja tā var teikt, vienots kontrakta piedāvājums uzrunā tikai daļu. Vienkāršoti izsakoties, būs grupas, kuras apmierina status quo, nekāda jauna sociāla vienošanās nav nepieciešama. Šādā gadījumā izšķiroši ir tas, cik liels ir šo grupu īpatsvars.

CITI ŠOBRĪD LASA

Latvijas gadījumā jauna sociālā kontrakta slēgšanu papildus apgrūtina arī neticība, ka tas no valsts puses tiks ievērots. Ciniski sakot, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados boļševiki jau slēdza sociālo kontraktu, kas vēsturē pazīstams kā “jaunā ekonomiskā politika” (NEPs), ļaujot pilsoņiem pelnīt apmaiņā pret to, ka tiks mazināts preču un pakalpojumu asais deficīts jaunajā padomju valstī. Kādu laiku valsts kontraktu arī puslīdz ievēroja, pilsoņi jau sapriecājās, bet tad valsts izdomāja kontraktu lauzt… Nav jēgas te vēlreiz uzskaitīt, kā varai Latvijā veicas ar savu solījumu pildīšanu, un ir vienkārši jārēķinās, ka uzticības īsti nav. Var gadīties, ka pašreizējais premjers un finanšu ministre pat tiešām vēlas kontraktu pildīt, bet lielas sabiedrības daļa nelāgā iepriekšējā pieredze nu atspēlējas arī Kučinskim un Reizniecei-Ozolai.

Nojaušu kontrakta piedāvātāju no valdības puses domu gaitu. Latvijā salīdzinoši neliels uzņēmumu skaits rada lielāko daļu nodokļu ieņēmumu. Attiecīgi pietiek, ja kontrakts tiek slēgts ar šo grupu. Politiskā elite vienojas ar biznesa eliti. Ķeza tā, ka Latvijas sabiedrība ir kaut kas vairāk. Un šie “vairāk” labi apzinās: pat tad, ja piedāvātais kontrakts ir saprotams un pieņemams, tā grozīšanas gadījumā t. s. ierindas pilsonim nav biznesa elites rīcībā esošo iespēju lobēt, sarunāt utt. Līdz ar to es ieteiktu darbu ar nodokļu reformu, protams, turpināt, tomēr nesapņot un nerunāt par kādu “jaunu sociālo kontraktu”. Valsts un iedzīvotāju attiecībās nedarbojas “sākam ar jaunu, baltu lapu”.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.