Jauns priekšstats par klasiķiem. Armands Znotiņš recenzē festivāla „Rīga. Jūrmala” koncertus 2
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ziņas par koncertiem 2021. gada augustā pienāk no dažādiem Latvijas reģioniem – nopietnas programmas skan Lūznavā, Vecāķos, Lielstraupē, 24. latviešu mūzikas svētki noritēja Madonā, klausītājus uzņem Rundāles pils un Liepājas “Lielais dzintars”, un kur nu vēl Valmieras vasaras teātra festivāls un Cēsu Mākslas festivāls – līdztekus pasākumiem Rīgā, protams.
Varbūt nākamgad patiešām beidzot nokļūšu Madonā vai Valmierā – cerības mazas, bet apkārtējo iniciatīva vienmēr noder. Un atkal – kādam tomēr jāapmeklē arī koncerti Dzintaros, kur trijos vakaros skanēja festivāla “Rīga Jūrmala” kamermūzikas programmu sērija. Sākums 6. augustā ar vijolnieku Danielu Lozakoviču un čellistu Mišu Maiski, bet turpinājums ar diviem slaveniem pianistiem.
Mihails Pļetņovs Latvijā uzstājies vairākkārt, un tagad, 7. augustā, viņš uz Dzintaru vēsturiskās koncertzāles skatuves kāpa ar monogrāfisku programmu, kas veltīta Friderikam Šopēnam. Arkādija Volodosa vārdu Latvijas koncertafišās neatceros, bet 8. augustā viņš nu bija uz tās pašas skatuves – programmā Johanness Brāmss un Francis Šūberts.
Kā jau tas festivālā “Rīga Jūrmala” ierasts, nodeldētais un šaubīgais vārds “slavenība” šeit patiešām identificējams ar jēdzienu “izcilība”. Un, lai gan koncentrēšanās uz standartrepertuāru vienmēr draud ar labi zināmu vērtību reproducēšanu labi zināmā kvalitātē – un neko vairāk, kā viena no abu pianistu meistarības izpausmēm te jānosauc spēja radīt jaunu priekšstatu par klasiķiem, parādīt viņu mūziku jaunā gaismā un atklāt, ka vispārzināmo ģēniju daiļrade ir gan neskaitāmiem un nesaraujamiem pavedieniem saistīta ar sava laika kultūrvidi, gan arī aktuāla visiem laikiem un visām paaudzēm. 7. augustā kā pirmais šādu iespaidu atstāja Mihails Pļetņovs, kurš ieguvis reputāciju kā nekonvencionāli domājošs mākslinieks, un tas bija dzirdams jau pianistisko tembru paletē.
Viscaur matēts tembrs Šopēna Trešajā ekspromtā koncerta sākumā aicināja iedomāties, ka tā būs visu laiku. Bet nē – trīspadsmit mazurku sērijā izpaudās visnotaļ savdabīgi kontrasti – pēc pianista domām, vienlīdz svarīgākie un negaidītākie pavērsieni mūzikas ritmiski melodiskajā plūdumā tika akcentēti caururbjoši un precīzi, bet pārējie skaņuraksta motīvi ieplūda smalki niansētas polifonijas izvērsumos.
Līdzīga pieeja programmas otrajā daļā raksturoja Šopēna Trešās sonātes lasījumu – un tā rezultātā aizrāva gan lēnās daļas risinājuma apbrīnojami skaidrā un daudzslāņainā tembru partitūra, gan detaļu slīpējums un plašāko mākslinieciskās dramaturģijas līniju atspoguļojums straujākā temporitmā rakstītajos posmos.
Mihails Pļetņovs vienlaikus pārsteidza arī ar mūzikas satura atklāsmi. Mazurka fa diez minorā no 6. opusa, mazurka Re bemol mažorā no 30. opusa, mazurka Fa mažorā no 68. opusa – un tā pamazām tiek aizpildīts viss Šopēna daiļrades hronoloģiskais diapazons, parādot, ka arī jaunības gados Šopēns risinājis tādus pašus emocionālos jautājumus, kādus vēlāk, turklāt ar tādu pašu izteiksmību.
Neapšaubāmā saistība ar poļu dejām, melanholiska apcere, personiska rakstura vīzijas – tas viss Mihaila Pļetņova skatījumā atspoguļoja Šopēnu kā novatorisku autoru, kura mūzikā pirmoreiz ieskanas Bartoka, Grīga, Rahmaņinova motīvi. Un, protams, tāda interpretācijas virsotne kā Šopēna Trešās sonātes priekšnesums – arī šeit dziļi personiskas izjūtas, pianistam vienlaikus nopietni iedziļinoties filosofiskās tēmās un eksistenciālās mistērijās.
Arkādija Volodosa uzstāšanās 8. augustā pirmām kārtām lika uztvert slaveno pianistu kā klasiskāk domājošu un jūtošu mākslinieku, kura veidotajā klavieru piesitienā, klavieru tembros izpaužas harmoniskāka, viengabalaināka pasaules uztvere un piesātinātākas krāsas.
Tas, bez šaubām, bija drošākais pamats, uz kura izvērst intensīvas, krāšņas, daudzdimensionālas interpretācijas Johannesa Brāmsa 118. opusa “Sešu klavierdarbu” ciklam un Franča Šūberta Divdesmitajai sonātei La mažorā – un apvienojumā ar spožu virtuozitāti, ar kontrastainiem dinamikas rakursiem šie atskaņojumi sasniedza visaugstāko profesionalitātes līmeni.
Un atkal – pārsteidza ne tikai Mihails Pļetņovs, bet arī Arkādijs Volodoss. Šis jau ir vēlīnais Brāmss, kurš komponē četrus intermeco, balādi un romanci, un šī ir arī Šūberta pēdējā dzīves gadā rakstītā sonāte – tādēļ visai pašsaprotami, ka šeit abi klasiķi nonāca pie līdz šim vēl nezināmiem muzikāliem apvāršņiem, vēl nebijušiem stilistiskiem rakursiem un konceptuālām tēmām.
Tomēr Arkādija Volodosa spēlē Brāmss izklausījās tik laikmetīgs kā vēl nekad, radot paradoksālu pretstatu – no vienas puses, melodiska pievilcība, no otras puses, iepriekšneparedzamu cilvēcisko drāmu bezdibeņi. Un tāpat ar Šūbertu, kur sonātes lēnās daļas gandrīz monodiskais izklāsts pretstatā vidusposma gluži dēmoniskajam raksturam izsauca satriecošus kontrastus, liekot secināt, ka tālākās mūzikas optimisms nekādi neatceļ iepriekšējo psiholoģisko un personisko traģēdiju.
Šādā kontekstā vēl jo vairāk dīvaini, ka pianists nespēja saglabāt nopietnu attieksmi pret publiku un paša izvēlēto mūziku. Jau pēc Mihaila Pļetņova kādreizējās soloprogrammas Lielajā ģildē muzikologi izsmēja viņa manieri uznākt uz skatuves un vēl pirms apsēšanās ar vienu roku kaut ko sākt spēlēt, taču ar Arkādiju Volodosu bija pavisam traki.
Angļu valodā ir tāds jēdziens “attention whore”, ko labāk atstāšu netulkotu, un kas, protams, veidoja smuku simbiozi ar lumpeņiem kāju rībinātājiem un ūjinātājiem. Bēdīgā realitāte bija tāda, ka pianists spēlēja piecas piedevas (piecas, Karl!), no kurām vismaz trīs bija izvērsti standartrepertuāra darbi melanholiski lēnā tempā (pēc tam es aizbēgu).
Kādēļ Volodoss tā vietā godīgi nevarēja pieteikt normālu divdaļīgu programmu? Ā, tādā gadījumā uzreiz būtu jautājumi: kur ir Petraškeviča un Kronlaka jaundarbi, Mediņa Dainas, kāda no Ķeniņa sonātēm, nu, vismaz Garūtas prelūdijas? Līdz ar to pēdējais ieteikums adresēts visiem jaunajiem pianistiem – bērni, nekad, nekad mūžā neuzvedieties kā Arkādijs Volodoss.
