Jauns pienesums latviešu grāmatniecības vēsturē 0
Apgāds “Zinātne” laidis klajā pazīstamā literatūrpētnieka, grāmatzinātnieka un kultūrvēsturnieka Ojāra Jāņa Zandera monogrāfiju par latviešu grāmatniecību. Izdevumā aptverti trīs gadsimti: stāstījums sākts ar 18. gadsimtu, kad mūsu rakstu valoda un literatūra vēl tikai veidojās, galvenokārt pateicoties uzņēmīgiem vācu mācītājiem, un pabeigts ar 20. gadsimtu, kad aktīvi darbojās tādi izcili latviešu grāmatnieki kā Jānis Misiņš un Kārlis Egle.
Lasītājiem, kurus padziļināti interesē latviešu literatūras vēsture, labi zināmas autora iepriekš sarakstītās grāmatas, kas vairāk tika veltītas konkrētām Latvijas vietām vai novadiem: “Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks. Pirmās Rīgā iespiestās grāmatas (1588 – 1625)” (Zinātne, 1988), “Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā” (Zinātne, 2000), “Vidzemes baltajos lielceļos” (Jumava, 2006), “Ko Kurzemes meži un jūra šalc” un “Zaļajā Zemgalē raugoties” (abas – Jumava, 2012). Šoruden iepriekš uzskaitītajam veikumam pievienojusies jauna monogrāfija, kas, pēc recenzijas autores ieskata, uzskatāma par O. Zandera “visaugstāko virsotni” ne tikai tajā apkopotās informācijas bagātības, bet arī prasmes dēļ, ar kādu autors to spējis pasniegt potenciālajam lasītājam. Tas arī būtu iemesls, kādēļ šo darbu ieteicams lasīt pirmo kursu studentiem, kuru izvēlētā specialitāte saistīta ar filoloģiju vai vēsturi. Pats literatūrpētnieks gan norāda: “Mana grāmata, protams, nav sistemātisks latviešu grāmatniecības kurss, bet gan autora skatījums uz atsevišķām būtiskām norisēm grāmatniecības un preses vēsturē.” (9. lpp.)
Monogrāfija sakārtota, ievērojot hronoloģijas principu. Katram gadsimtam veltīta atsevišķa apjomīga nodaļa, kurā aplūkots ievērojamāko tajā laikā dzīvojušo personību devums Latvijas kultūrā. Lai pamatotu savu viedokli vai arī lai atklātu šo kultūras darbinieku daiļrades īpatnības, autors izmantojis fragmentus no viņu darbiem, tos citējot. Piemēram, vēstījot par pirmo latviešu tautības literātu, kuram izdota grāmata, Neredzīgo Indriķi, O. Zanders pauž, ka ne viss šī dzimtcilvēka sacerētais vērtējams atzinīgi. Lai apgalvojumu pamatotu, autors izmantojis fragmentus no aklā dzejnieka lirikas. Tāpat O. Zanders nav skopojies ar šo personību dzīves faktu izklāstu vai pat analīzi, un tas viņa vēstījumu padara saistošu. 32 gadus strādājot Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā, šādu atklājumu, kas labi raksturo agrāko gadsimtu gaišākos prātus, bet lielākajai daļai lasītāju nav zināmi, O. Zanderam sakrājies pārpārēm. Izdevuma pirmajā daļā viens no saistošākajiem stāstījumiem veltīts mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera darbībai, taču autors nav piemirsis aplūkot arī viņa dēla Aleksandra Johana Stendera dzīvi un daiļradi, kas arī ir ievērības cienīga.
O. Zandera uzmanības lokā nokļuvušas ne tikai populāras, bet arī mazāk zināmas personības, kuru devums latviešu kultūrā varbūt pat nav atbilstoši novērtēts. Piemēram, saistībā ar 19. gadsimta ievērojamajiem kultūras cilvēkiem atsevišķi vēstījumi veltīti gan labi zināmajiem jaunlatviešiem, gan arī mazāk zināmām personībām – Kārlim Stālbergam, Ansim Bandrevičam, Jēkabam Vinkleram, Jēkabam Velmem un citiem.
Izdevumu papildina bagātīgs fotoattēlu klāsts no autora personiskā arhīva un ieskenēti periodikas materiāli (grāmatu vāki, titullapas u.c.) no Misiņa bibliotēkas fondiem. Monogrāfijas tapšanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds.
