Jauns. Izglītots. Personisks? Izaicinošs? Dauzonīgs? Armands Kalniņš vērtē Latvijas jauno teātra režisoru darbus 0
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Kultūras akadēmija jau ilgāku laiku sekmīgi rūpējas par jaunu režisoru izglītošanu, daļa no viņiem jau gūst ļoti nozīmīgus panākumus (balvas “Spēlmaņu naktī”, viesrežijas ārzemēs u. c.), piemēram, Valters Sīlis un Elmārs Seņkovs. Lai mēģinātu apjaust, kādi jaunpienācēji, cerams, spēs bagātināt mūsu kultūrpieredzi tuvākajā laikā, ir vērts pievērsties augstskolā nesen tapušajiem kvalifikācijas darbiem.
Pārsvarā izrādēm, lai gan ne visām, vispirms ir bijušas slēgtās pirmizrādes. 2020./2021. studiju gadā (izrādes publiski skatāmas galvenokārt šajā teātru sezonā) tika izstrādāti 13 bakalaura darbi, 11 no tiem man ir izdevies noskatīties (klātienē vai ierakstā): “Provinces anekdotes. Gadījums ar metranpāžu”, režisore Endīne Bērziņa; “Dzīvais ūdens”, režisore Ilze Bloka; “El triciclo”, režisors Roberts Dauburs; “Prometejs”, režisore Elīza Dombrovska; “Persona”, režisors Mārtiņš Gūtmanis; “Jaunība – sārtais vīna trauks”, režisore Anna Klišāne; “Konklāvs”, režisors Klāvs Kristaps Košins; “Zelta zirgs”, režisors Jurģis Lūsis; “Dabiskais romāns”, režisore Sabīne Ozoliņa; “Vecākošanās”, režisors Andris Zeļonka, “Ieva OS 11.4.”, režisors Mārtiņš Zvirbulis.
Protams, grūti pateikt, vai ieraksts sniedz pilnvērtīgu priekšstatu par izrādi, jo jāseko operatora skatījumam, taču arī klātienē uzmanība var atslābt, vai arī skatāmies uz ko nebūtiskāku. Nav vēl izdevies noskatīties divus darbus: “Maģiskās domāšanas gads” (režisore Beatrise Zaķe) un “Kontrabass” (režisors Henrijs Arājs, Dailes teātrī tā tiek izrādīta kopā ar citu viencēlienu – “Dziesmas tukšai vietai”, recenzija par tām lasāma “Kultūrzīmēs” 10.11. 2021.). Tā kā šīs abas izrādes ir iekļautas teātru repertuārā, ir cerības tās lūkot labākos laikos.
Tapuši arī trīs maģistra darbi: “Nāve ēnā”, režija: Rūdolfs Apse; “Indrānos”, režisors Jurģis Spulenieks (to neesmu redzējis), zīmīgi, ka abi darbi ir veidoti, Blaumaņa motīvus visai brīvi pielāgojot režijas iecerēm; “Viss slikti” (“Daudz laimes, Pauli”), režisors Uldis Sniķers.
Ambīcijas, uzdrīkstēšanās, delverība
Bakalaura darbu studijas triju gadu laikā, spriežot pēc patstāvīgajiem studiju darbiem, ir bijušas gudri veidotas: jau pirmajā kursā studentiem bija jāīsteno viens no grūtākajiem uzdevumiem – absurda lugu iestudējumi. Šo izvēli var izskaidrot ar zināmu žanrisko nabadzību mūsu teātros, faktiski tikai Arnis Ozols Dailes teātrī (pārsvarā – 90. gados) regulāri un sekmīgi iestudēja absurda izrādes, ne vienmēr gan sagaidot skatītāju un kritiķu atsaucību. Jau tad bija skaidrs, ka, ja šādu lugu inscenējumos prevalē teksts, tie var šķist muļķīgi (kā ākstīšanās), bet nu gan esam pieredzējušāki. Kopumā pirmkursnieku studiju darbi šķita cerīgi, piemēram, poļu absurda meistara Slavomira Mrošeka lugu iestudējumi (“sociālisma absurdi” mums varētu būt saprotamāki). Turpmākie darbi bija Dostojevska un Šekspīra darbu fragmentu/motīvu realizācija, visai atšķirīga ieceru un to īstenošanas ziņā, bet vairāki inscenējumi pārliecināja par autoru briedumu un talantu īpatnībām.
Vispārinot atziņas pēc diplomdarbu noskatīšanās, jāsecina, ka nosacīti iezīmējas divas tendences: viena no tām vairāk attiecas uz formu, bet otra – uz saturu. Pirmo apkopojošo iezīmi varētu raksturot kā ambīcijas, riskantāku uzdrīkstēšanos, delverību, ja tā ir pamatota. Šo izaicinošo izvēli vērtēju pozitīvi, jo diez vai interesēsimies par režisoru, kurš gan būs čakls kā bitīte, bet medus viņa sarūpētajā stropā būs pamaz, jo nezināmākās ziedu druvās nebūs devies. Šīs izrādes ir īpaši saistošas formas ziņā, acīmredzot daudzveidīgi izmantojot studijās apgūto, taču vairākās ir arī nozīmīgs saturs. Ja studiju noslēgumā nemēģina parādīt izglītotību profesijā, apgūtā plašumu un dziļumu, cik nu tas loģiski iespējams, var nākties nožēlot neizmantotās iespējas. Šai ziņā ievērības cienīgāki (tiesa, atšķirīgi kvalitātē un interešu virzienos) ir Mārtiņa Gūtmaņa, Roberta Daubura, Elīzas Dombrovskas, Ilzes Blokas, Mārtiņa Zvirbuļa un Jurģa Lūša veikumi. Mārtiņš Gūtmanis ir uzdrīkstējies patiešām daudz (par viņa spējām apņēmīgi riskēt pārliecināja arī iepriekšējie darbi). Paradoksāli, ka Ingmāra Bergmana darbu iestudējumi Latvijā ir bijuši vai nu izcili, vai vismaz saistoši (piemēram, “Zemeņu lauks” Rīgas Krievu teātrī, “Laulības dzīves ainas” Dailes teātrī, “Rudens sonāte” JRT un Rēzeknes “Jorikā”). Arī “Persona” rada gan priekšstatu par Bergmana tematu aktualitāti, gan uzrunā tieši, piemēram, ar garīgā izsīkuma izpēti. Režisors centies izmantot visai plašu izteiksmes līdzekļu klāstu, dažkārt tomēr lakoniskāk ir efektīvāk. Roberta Daubura brīvdabas izrāde “El triciclo” ir negaidīti pārliecinoša, jo ļoti ražīgais literāts (daudzpusīgā absurdista Arabala kontā ir apmēram 100 lugas!) Latvijā ir samērā nepazīstams. Inscenēt atklātā vidē žanriski specifisku, nosacītu, atsvešinātu darbu ir pozitīvi vērtējams risinājums, turklāt izrādē samērā vienoti integrēti gan farsa, gan delartiskās komēdijas, gan klaunādes u. c. elementi, bet idejiski tajā ir atklātas t. s. mazā cilvēka likstas un viņa ceļš uz sodu. Ļoti jestrs un asprātīgs ir Elīzas Dombrovskas “Prometejs”, kaut vēstījums varbūt var tikt nesaprasts. Ilzes Blokas “Dzīvais ūdens” (nozīmīgs bija lugas iestudējums Jaunatnes teātrī 1988. gadā) skaudrā un atturīgā formā samēroja melu un patiesības mijiedarbi, aktuālu gan atmodas sākumposmā, gan tagad. Jaunā iestudējuma akcenti ir mainījušies, tēlu raksturi ir pretrunīgāki, kaut runā tos pašus “vecos vārdus” (varbūt paši tos saklausām citādi?). Mārtiņa Zvirbuļa diplomdarbs (tā tekstu, daiļdarbu “Āda” pirms desmit gadiem iestudēja Ģertrūdes ielas teātrī) ir vērienīgs, arī tajā ir liels uzsvars uz daudzveidīgu izteiksmes līdzekļu izmantošanu. Nepārliecināja Jurģa Lūša inscenējums, tajā interesantākie ir režisora jautājumi par Raiņa lugas izpratni, kas parasti tiek atstāti mēģinājumu procesā. Tomēr arī neveiksmīgs meklējums var būt rezultatīvs nākotnē, ja sniedz vajadzīgo pieredzi.
Personiski svarīgi vēstījumi
Otru diplomdarbu tendenci varētu dēvēt par personiski svarīgiem vēstījumiem. Tas gan nenozīmē, ka forma ir mazsvarīga, bet pārsvarā tā paliek otrajā plānā.
Šajā iestudējumu grupā var iekļaut Klāva Kristapa Košina, Annas Klišānes, Sabīnes Ozoliņas, Andra Zeļonkas, Rūdolfa Apses un Ulda Sniķera radīto. Klāva Kristapa Košina “Konklāvs” emocionāli un pārdomu ziņā satricināja visvairāk. Kaut nekad nav nācies tieši saskarties ar narkotiku tirdzniecības lietām, pat ne draugu, radu, paziņu lokā (tikai – TV ziņās un filmās), šis autobiogrāfiskais stāsts satricināja ar atklātību, tiešumu (brīžiem šķita, ka “tā nevar būt, tā taču nenotiek”). Cik viegli ir neapdomīgi pieņemt lēmumus vai ļauties notikumiem, kuri rada grūti labojamas sekas. Uzsvērti dokumentālais priekšnesums, parādot arī izrādes tapšanas apstākļus, nav didaktisks/pamācošs (“cik slikti ir rīkoties slikti”), kaut māca ko svarīgu (“vai vienmēr esam rīkojušies tā, ka pēc tam nav kauns?”).
Annas Klišānes “Jaunība – sārtais vīna trauks” nedaudz ironizē par jauko jaunības laiku, kura “problēmas neesot īstas”, bet viegli atrisināmas. Arī šajā izrādē tās veidotāji pievēršas kļūmīgiem lēmumiem, kurus labot, kļūstot pieaugušākam/vecākam, kļūst arvien grūtāk, līdz izveidojas tāds kā neveiksmju aplis, no kura ne visi spēj izkļūt. Šo tematu turpina Ulda Sniķera izrāde, kuras depresīvais nosaukums “Viss slikti” ticis mainīts uz mānīgo, bet rūgteno: “Daudz laimes, Pauli”. Lai ko darītu (labu vai ļaunu), lai glābtu bezcerīgā izmisumā nokļuvušu, jaunības ilūzijas zaudējušu cilvēku, tas var neizdoties.
Sabīnes Ozoliņas izrādē “Dabiskais romāns” fiksēts galvenā tēla domu fragmentārisms un, blakus pastāvot būtiskajam un nenozīmīgajam, dzīve kļūst saraustīta un sevi grūti īstenot. Šai izrādei ir interesanta forma, norises azartiski izspēlē apņēmīgie aktieri.
Andra Zeļonkas “Vecākošanās” pievēršas divu pāru dzīves gājumam, notikumiem, kuri maina dzīvi, ne vienmēr “uz labu”. Skumji ir apzināties, ka ne visu izdosies mainīt/labot.
Savukārt Rūdolfs Apse izrādē “Nāve ēnā” pievēršas ne fiziskajai nāvei, bet garīgajai – profesionāli “paliekot ēnā”, ja nav iespēju sevi īstenot.
Savrupāks ir Endīnes Bērziņas veikums – padomju klasiku iestudēt tagad nav viegli, pat Vampilova darbus. Nereti ir grūti saprast ne tikai “padomju cilvēka” psiholoģiju, bet pat norišu pamatotību – kā anekdotē “Gadījums ar metranpāžu”. Režisore iestudējumā akcentē baiļu tematu, kas varētu būt aktuāls arī patlaban, taču to iemesli ir būtiski mainījušies. Tiesa, “mazo priekšnieku” ķezas un to radītās bailes ir mūžīgas. Endīne Bērziņa Daugavpils teātrī ir iestudējusi arī jauku izrādi jauniešiem – “Samsona ceļojums”.
Jāatzīmē, ka projektā “Jauno maiņa”ir tapušas vairākas diplomēto režisoru otrās izrādes, vairākas no tām ir radītas “Dirty Deal Teatro”, kurš, kā izskatās, atkal ir uzņēmies īpašas rūpes par jaunajiem profesionāļiem. “Saule riet austrumos” (režisors Mārtiņš Gūtmanis), “Es atceros šo krūšturi” (Jurģis Lūsis un Anna Klišāne) un topošā izrāde “Sēņošanas čempionāts 2021” (Ilze Bloka) liecina par vēlmi meklēt teātrī ko jaunu. Šādas iespējas ir ļoti vajadzīgas, lai absolventi pilnveidotos profesijā. Regulāri darbi ir tas, kas visvairāk nepieciešams, bet ne tāpēc, ka kāds apšauba režijas studiju nepieciešamību (daudzi profesijā nestrādājot). Bez jaunu cilvēku ienākšanas teātros varam negaidīti attapties stagnācijas apstākļos. Grāmatā “Neatkarības laika teātris. Hronika” uzskaitīti ilgāka perioda diplomandu darbi, un ir tik ļoti žēl, ka daudzi no sevi labi pieteikušajiem režisoriem darbu teātros nav turpinājuši, kā, piemēram, Kristīne Logina, kura ļoti savdabīgi iestudēja jaunā un dusmīgā angļu autora Džona Osborna “Atskaties naidā” (2017). Kā dažkārt pietrūkst: pašu neatlaidīgas apņēmības, teātru ieinteresētības, izvēlēts cits dzīves ceļš – mierīgāks vai veiksmīgāks? Jādomā, ka absolventiem cerības joprojām pastāv, pat sarežģītos laikos, vai ne?
Viņi ir jauni, izglītoti, daudziem ir vēstāms kas personiski svarīgs, turklāt pietiekami izaicinoši un dauzonīgi, kas mākslā ir būtiski. Nesen kādā darbā par izcilu personību izskanēja, ka viņš mēģinājis kopēt citus, bet tas nav sanācis, toties ir izdevies labāk, savdabīgāk un citiem vajadzīgāk. Lai neizdodas dublēt, bet lai izdodas radīt sev un arī citiem svarīgo, pat ja daudzi to uzreiz nesaprot.
UZZIŅA
Jauno režisoru bakalaura darbi:
“Provinces anekdotes. Gadījums ar metranpāžu”, autors Aleksandrs Vampilovs, režisore Endīne Bērziņa, Daugavpils teātrī;
“Dzīvais ūdens”, Māra Zālīte, režisore Ilze Bloka, Valmieras Drāmas teātrī;
“El triciclo”, Fernando Arabals, režisors Roberts Dauburs, brīvā dabā, parkā, Zeļļu ielā 25;
“Prometejs”, pēc Johana Volfganga Gētes darba motīviem, režisore Elīza Dombrovska, Ģertrūdes ielas teātrī;
“Persona”, Ingmārs Bergmans, režisors Mārtiņš Gūtmanis, Latvijas Nacionālajā teātrī;
“Jaunība – sārtais vīna trauks”, pēc Kristīnes Želves stāstu motīviem, režisore Anna Klišāne, LKA teātra mājā “Zirgu pasts”;
“Konklāvs”, lugraži – Klāvs Kristaps Košins un Diāna Kondraša, režisors Klāvs Kristaps Košins, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejā sadarbībā ar “Dirty Deal Teatro”;
“Zelta zirgs”, Raiņa lugas motīvi, režisors Jurģis Lūsis, “Kvadrifrons”;
“Dabiskais romāns”, Georgijs Gospodinovs, režisore Sabīne Ozoliņa, “Kvadrifrons”;
“Vecākošanās”, Justs Tertelis, režisors Andris Zeļonka, “Kvadrifrons”;
“Ieva OS 11.4.”, Inga Gaile, režisors Mārtiņš Zvirbulis, kultūras telpā “Tu jau zini kur”;
“Maģiskās domāšanas gads”, Džoana Didiona, režisore Beatrise Zaķe, Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē “Lielais dzintars”;
“Kontrabass”, Patriks Zīskinds, režisors Henrijs Arājs, Dailes teātrī.
Jauno režisoru maģistra darbi:
“Nāve ēnā”, iestudējums pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles, režija: Rūdolfs Apse, Leļļu teātrī;
“Indrānos”, dramaturģe Aiva Birbele, režisors Jurģis Spulenieks, Rendas pagasta “Ozolos”;
“Viss slikti” (“Daudz laimes, Pauli”), teksta autors un režisors Uldis Sniķers, Zeļļu ielā 25, “Kvadrifrons”.
