Jauns gads, jauna dzīve. Četri stāsti par liktenīgo soli nezināmajā 0
Jaunu gadu nereti iesākam ar vēlmi kaut ko mainīt – sevi pašu, darba vietu, dzīves apstākļus. Gribam vairāk sportot, ceļot, veselīgāk ēst.
Bieži vien šīs vēlmes aprobežojas ar īstermiņa apņemšanos, kura, janvārim aizejot, ātri vien gaist. Taču šis stāsts nebūs par to. Šis būs stāsts iedvesmai par četriem apņēmīgiem, bezbailīgiem cilvēkiem, kuri pašu spēkiem savas dzīves apgriezuši kājām gaisā uz visiem laikiem.
Dzīve mainās katru brīdi – jauka pieredze ar pārdevēju veikalā maina mūs, tāpat arī strīdi ar tuviniekiem, atlaišana no darba, situācija, kad saslimstam un piedzīvojam otra cilvēka rūpes.
Galvenais, kā cilvēks spēj reaģēt, pielāgoties jaunajai situācijai,” par mūsu attieksmi pret dzīves pārmaiņām stāsta psiholoģe Sandra Armaneva. Viņa skaidro, ka gan pozitīvas, gan negatīvas pārmaiņas cilvēkā rada stresu.
Visgrūtākais esot ielēkt nezināmajā – ja nu neizdosies: “Iekrampēšanās vecajā situācijā dod drošības sajūtu, bet tā ir tikai ilūzija. Jāatceras, ka nav lēmumu, kuri nenestu grūtības, – kāpēc tad nemēģināt?”
Saglabāt neatkarību
42 gadus vecā Sintija (vārds mainīts) zina, ko nozīmē iekrampēšanās vecajā situācijā, – viņa deviņus gadus bija kopā ar cilvēku, no kura bija atkarīga finansiāli.
Sintija stāsta, ka attiecības bijušas nospiedošas, egoistiskas, neuzticības pilnas: “Vīrs labi pelnīja, man nebija nekādas vajadzības strādāt. Aizgāju no darba, saprotams, ka vēlāk to nožēloju.”
“Swedbank” ekonomiste Evija Kropa uzsver, ka rūpes par savu konkurētspēju darba tirgū ir nepārtrauktas jebkurā vecumā – par to ir jādomā: “Dzīve piespēlē dažādas situācijas, kuras pat plānodams neizplānosi, un jautājums ir – vai esam kaut nedaudz tām nodrošinājušies? Ja kādu brīdi ir pieņemts apzināts lēmums nekur nestrādāt, tas nenozīmē, ka šāda ikdienas kārtība var būt ilgstoša.”
Sintija atklāj, ka tieši tā ir bijis viņas situācijā, – viņa izkritusi no aprites, pēc šķiršanās nezinājusi, kur iet, ko darīt: “Biju kā izmesta no laivas. Es nekad vairs nepieļautu tādu kļūdu – pilnībā uzticēt savu dzīvi kādam citam. Jebkuram sevi cienošam cilvēkam kaut vai hobija līmenī ir jānotur savas intereses, jāatrod kāds veids, kā pelnīt naudu, kā iekrāt.”
Sintijas teikto apstiprina arī Evija Kropa, sakot, ka periods, kurā cilvēks nestrādā, jāizmanto lietderīgi: “Atbilstošais laika posms jāizmanto tam, lai attīstītu prasmes, kas padodas un interesē (vai pat gluži pretēji – izkopjot vājās puses).
Mūsdienās mācīties visdažādākajās jomās iespējams arī attālināti un pat bez maksas, būtiska ir tikai motivācija. Ja būs vēlme vai nepieciešamība atgriezties darba tirgū, jārēķinās, ka ilgāka pauze potenciālajam darba devējam nebūs simpātiska, kas radīs vēl papildu fokusu uz to, ko patiesi protat un varat piedāvāt.”
Nauda un pieradums bija tas, kas Sintijai lika turēties pie attiecībām, kuras bija sabojātas un izsmēlušas sevi: “Cik es daudz esmu raudājusi! Man bija bail, ka es vairs neko dzīvē pati nesasniegšu, ka nevarēšu sevi realizēt, tāpēc mūžīgi cietu no tā, ka vīrs mani krāpj, nepārnāk mājās.
Pilnīga nerēķināšanās. Draudzenes gadiem ilgi man centās iestāstīt, lai eju prom, – no malas jau viss redzams labāk, taču es nevarēju saņemties. Man pašai bija jānonāk līdz šim šķiršanās solim.”
Psiholoģe Armaneva piekrīt, ka katram pašam jānonāk līdz vēlmei izbeigt tādas attiecības, – neviens tuvinieks to nespēs ietekmēt: “Pēc teorijas – tuviniekiem nevajadzētu iejaukties attiecībās, bet te rodas jautājums – kā var noskatīties uz tuva cilvēka ciešanām? Vēlme glābt otru ir ļoti saprotama. Bet palīdzēt var vienīgi tad, ja cilvēks pats nāk pēc palīdzības.”
Sintija nonāca līdz šķiršanās brīdim, mainīja savu dzīvi, viņas ģimene viņu atbalstīja finansiāli, līdz atkal izdevās nostāties uz savām kājām:
“Esmu tik laimīga. Man vienmēr ir paticis gleznot, tāpēc atsāku to darīt – interneta vietnē “Etsy” tirgoju apgleznotus krekliņus, somas un citus priekšmetus. Varu teikt vien to, ka katram pašam ir savs ceļš, kas jānoiet. Tas bija liels un sarežģīts solis manā dzīvē, un acīmredzot man vajadzēja tieši deviņus gadus, lai to spertu.”
Šāda šķiršanās, kā skaidro Armaneva, atstās ļoti lielu ietekmi uz personību. Tā radīs jaunu pieredzi, pierādīs, ka cilvēks spēj, un tas ir ļoti svarīgi: «Var gadīties, ka būs ļoti spēcīgs kārdinājums gremdēties atmiņās – varbūt nemaz nebija tik slikti, varbūt es pati biju vainīga. Tā atkal ir bēgšana no realitātes. Ilūzija. Jo realitāte ir šāda – es to spēju pārraut, un to vajag pārraut!”
Nelaimīgs savā profesijā
Jebkuras pārmaiņas var radīt stresu – tām pat nav jābūt grandiozām izmaiņām, taču, lai mainītu profesiju, jābūt īpašai drosmei.
Bailes no finansiālām problēmām ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc daudzi cilvēki visu savu dzīvi nostrādā darbā, kas nemaz nepatīk. Taču arī bailes no iestrēgšanas vietā, kura nerada pozitīvas emocijas, var būt ļoti spēcīgas, kā arī kalpot par grūdienu pareizajā virzienā.
Darbu būvinženiera profesijā 35 gadus vecais Andris mainīja pret darbu programmēšanas nozarē. Kāpēc? Gadiem ilgi viņam licies, ka viņš nav savā vietā, un tas traucējis kā darba dzīvē, tā arī ģimenē: “Sekojot savas ģimenes piemēram un ieteikumiem, izmācījos par būvinženieri. Radiem pieder firma, kurā mani uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas gaidīja darbs – atalgojums un stabilitāte bija garantēta.
Jau augstskolā sapratu, ka šī profesija nav mana, bet piespiedu sevi absolvēt studijas, skaidroju sev, ka daudzi cilvēki naudas dēļ strādā profesijās, kurās nejūtas laimīgi. Bet tad es sāku domāt – kāpēc es dzīvoju? Kāda ir jēga tam, ko daru? Arī sieva jutās atstāta novārtā, jo biju tiešām depresīvs, maz smaidīju. Viņa kaut kādā mērā domāja, ka tā ir viņas vaina.
Es vienkārši nespēju būt priecīgs. Tāpēc beidzot pieņēmu lēmumu – es varu vairāk!”
Andris iestājās programmēšanas kursos, atrada prakses vietu un pēc prakses beigām atrada arī stabilu darbu, kurā drīz būs nostrādāts jau gads.
Viņš ir atklāts – bez ģimenes atbalsta nu nekā: “Daži ģimenes locekļi šaubījās par manu izvēli, daži bija priecīgi, ka spēju sevi izaicināt un nestāvu uz vietas. Lielākais atbalsts bija sieva, kura neļāva man padoties pat tad, kad gribēju.
Saprotams, ka mainīt profesiju uz pilnīgi citu ir baisi. Sākumā atalgojums noteikti nebūs tik liels, ir no jauna jāmācās un jāpierāda sevi. Taču, ja man kāds prasītu padomu, es teiktu – ja vien nejūties laimīgs tur, kur esi, ja tici tam, ka vari vairāk, – dari! Ir jāieklausās sevī. Tagad uz darbu eju ar prieku.”
Ekonomiste Evija Kropa atzsīst, ka vēlme mainīt savu dzīvi ir uzteicama drosme, uz ko ne visi ir spējīgi. Ja māc neapmierinātība – tieši pārmaiņas ļaus to mainīt.
Evija uzsver mūsdienu dzīves specifiku – viss mainās ļoti strauji, tehnoloģijas aug, pārmaiņas notiek: “Praktiski tas nozīmē, ka iedzīvotājiem būs nepieciešams mainīt kvalifikāciju uz citu profesiju pat vairākas reizes dzīves laikā.
Ir svarīgi būt soli priekšā tehnoloģijām un pievērst vairāk uzmanības tam, kas robotiem un algoritmiem tik labi nepadodas, – personības kompetencēm, saskarsmes prasmēm, empātijai, spējai strādāt nenoteiktības apstākļos un gatavībai pārmaiņām.”
Kā uzsver Evija, vēlme pēc paša iniciatīvas savu profesionālo jomu iestūrēt citā virzienā vērtējama pozitīvi. Ar skatu ilgtermiņā tas ir attaisnojami.
Tajā pašā laikā jāapzinās papildu riska faktori: “Vai un kādas iespējas jaunajā profesijā būs nodrošināt vismaz līdzvērtīgu finanšu plūsmu? No kādiem līdzekļiem tiks segts iztrūkums ikmēneša ienākumos, ja tāds radīsies? Cik ilgs laiks nepieciešams tam, lai sevi jaunajā lomā pierādītu kā profesionāli?
Jo precīzāk sagatavots pārmaiņu plāns, jo vieglāk būs to realizēt. Ir aspekti, kurus paredzēt būs grūti vai teju neiespējami, taču vieglprātība attiecībā pret zināmajiem var dārgi izmaksāt kā finansiāli, tā emocionāli.”
Ekonomiste iesaka – ja sirds kāro darīt ko citu, pirms to mainīt pilnībā, kādu brīdi atrast iespēju to darīt paralēli pamatdarbam, attīstot kā hobiju, kas, iespējams, ļaus arī piepelnīties. Ja tam nepieciešama papildu izglītība, to sākt apgūt jau pirms jaunu darba izaicinājumu uzņemšanās.
Pārmaiņās atrast sevi
Ne vienmēr paša izvēlētās dzīves pārmaiņas ir tādas, ar kurām cilvēks spēj viegli samierināties. Reizēm izdarītā izvēle ieved depresijā un dziļās skumjās, no kurām ārā tikt ir ļoti grūti.
Anetei bija 19 gadi, kad viņa pameta slēpošanu, ar kuru diendienā profesionāli bija nodarbojusies no mazotnes: “Skolā biju reti, atzīmes sāka slīdēt uz leju. Man bija jāizvēlas – sports vai izglītība, abus apvienot nevarēju.
Ar vecākiem vienojāmies, ka pametīšu slēpošanu, jo neredzējām iespēju, kā es ar to varētu nopelnīt iztiku, bija liels risks, ka nekad nekļūšu par vienu no topa slēpotājām pasaulē. Daudzi vecāki, ilūziju un sapņu vadīti, saviem bērniem sporta vārdā liedz citu izglītību, un beigās no bērna tāpat nesanāk dižs sportists. Rezultātā – ne šis, ne tas.
Tāpēc šobrīd esmu pateicīga, bet tas laiks man bija ļoti grūts.” Anete atceras, ka jutusies tā, it kā viņai pēkšņi tiktu atņemta viņas personība. Meitene sēdēja skolas solā un nesaprata, ko tur dara.
Psiholoģe Armaneva labi pazīst šādas situācijas, viņa skaidro, ka tajā brīdī cilvēkam var rasties jautājums – kas es esmu tagad? Agrāk biju sportiste, bet tagad neesmu nekas: “Ja cilvēka vienīgā dzīves jēga ir sports, bērni, darbs, tad dzīve nereti ir nežēlīga un izmet mūs ārā no mūsu komforta zonas.
Tajā brīdī ir jābūt nežēlīgam pret sevi un jāiet meklēt sava identitāte – kā esošās prasmes var izmantot citādi.”
Anete atceras, ka sākusi bezmērķīgi ballēties, lietot alkoholu, smēķēt. Kā viņa pati saka – bēgt no realitātes: “Slēpošana bija mana dzīve. Es neko citu nebiju redzējusi. Treniņi, sacensības, nometnes, draugi. Un tā visa vairs nebija.
Ar prātu sapratu, ka tā būs labāk, ka tas viss prasa lielu naudu un tam vairs nav jēgas, bet sirds vilka atpakaļ.
No šīs nožēlojamās un bezmērķīgās dzīves izkļuvu vien pēc gadiem pieciem, kad iepazinos ar savu burvīgo otro pusīti, apprecējos un sapratu – es neesmu tikai kaut kas viens. Es neesmu tikai slēpotāja – tas nav viss, ko es māku, tas nav viss, kas es varu būt.
Es varu attīstīties un mācīties. Es varu būt laimīga arī ārpus tā. Tās bija dzīves pārmaiņas, kuras pieņēmu saprotot, bet negribot pieņemt. Un tas ir daudz citādāk nekā mainīt kaut ko, kas iepriekš bijis slikts, – attiecības, profesija, veselība.
Es mainīju kaut ko, ko patiesībā negribēju mainīt, bet tas man ir devis tik daudz. Reizēm ir jāizkāpj ārā no sava burbuļa un jāpaskatās – vai tas ir tā vērts? Vai, turoties pie kaut kā, es beigās nezaudēšu vēl vairāk?”
Armaneva vēl spilgtāk iezīmē Anetes piedzīvoto, skaidrojot, ka sportiste, mamma, skolotāja – tās ir tikai lomas, nevis identitāte: “Ir jāapzinās, ka mēs esam kas vairāk par to, ko kādā konkrētā brīdī darām. Ir jāizvēlas dzīve, nevis nāve vecajā ilūzijā. Tas prasa drosmi un atbildību.”
Sandra Armaneva atgādina, ka tuvinieku atbalsts jebkuru pārmaiņu laikā ir vitāli svarīgs, taču jāatceras, ka vienkārša klātbūtne ir viss, kas nepieciešams: “Sliktākais, ko var pateikt cilvēkam, kurš gatavojas pārmaiņām vai tās jau piedzīvo: “Nepārdzīvo, gan jau būs labi!” Nē, ir jāizdzīvo sāpes par zaudējumu. Ir jāizdusmojas, ja vajag. Esiet klātesošs bez vērtējuma. Tas ir viss, kas cilvēkam no otra ir vajadzīgs. Kāds, kurš var pieņemt tādu, kāds konkrētais cilvēks tajā brīdī ir.”
Veselīgāks “es” sākas ar sevi
Dana Augustova pusgada laikā zaudēja 30 kilogramus. Dienu, kurā viņa sāka sportot, meitene dēvē par savu otro dzimšanas dienu.
Tolaik Dana mācījās divās ar medicīnu saistītās skolās, bet pati savu veselību viņa vērtēja ļoti zemu. Bija spēcīga vēlme kaut ko mainīt, un tas sakrita ar brīdi, kad meitene izšķīrās no sava drauga, – sākās posms, kurā Danai bija vēlme sevi izaicināt par visiem 100 procentiem:
“Tolaik mācījos RSU medicīnas fakultātes 4. kursā. Un tas bija 12. novembris. Man tā bija ļoti spilgta diena. Pirmo reizi satiku savu treneri Kārli, kā arī pārliecinājos par savu nedrošību sportā.
Skatieni, kas tika veltīti man no izkopto, dažbrīd pat pārkopto ķermeņu īpašnieku puses, radīja vēlmi mukt jau pēc pirmajām desmit minūtēm.” Treniņi notikuši trīs reizes nedēļā un nesuši ļoti pozitīvas emocijas, taču ēšana sagādājusi problēmas – pareizi būtu ēst mazas porcijas 5–6 reizes dienā, bet Dana bija pieradusi ēst vienu lielu porciju reizi dienā:
“Pamazītiņām iemācījos aizvietot ikdienas produktus ar veselīgākiem, piemēram, klasisko krējumu ar grieķu jogurtu. Sāku ēst regulārāk. Jutos kā farmaceits, kas mājās savās kastītēs sasver konkrēto devu, kas būs jāapēd.
Mani tas aizrāva un attīstīja – pēc šīs pieredzes organizatoriskās lietas nu ir mana stiprā puse.”
Mēneša laikā Dana zaudēja 15 kilogramus, pusgada laikā – 30. Tas deva motivāciju turpināt. Pēc tā sekoja periods, kura laikā progress apstājās.
Dana stāsta, ka daudzi cilvēki sportu pamet tieši tādēļ, ka ātri nesasniedz solīto: «Man nepatīk vārds “diēta” – tas saistās ar badošanos, sevis spīdzināšanu. Sabalansēts uzturs – tas nozīmē, ka tu zini, ko tu ēd un kāpēc tu ēd katru no uztura sastāvdaļām. Cik nav nācies dzirdēt, ka dāmām, kas ievēro beztauku diētu, pazūd mēnešreizes, sākas hormonālie traucējumi, vai arī viņas iegūst anēmiju.
Protams, arī mans lielais svara zudums varēja ietekmēt veselību, tāpēc regulāri veicu analīzes.”
Dana ir pārliecināta, ka viņa ir ne tikai uzlabojusi savu veselību, bet arī mainījusi domāšanu, ieguvusi pārliecību par sevi un jaunas zināšanas. Viņa šobrīd svin divas dzimšanas dienas – vienu īsto un to, kurā sāka sportot: “Uzskatu, ka tieši tajā dienā sāku veidoties par pārliecinātāku sievieti, kļuvu drosmīgāka. Mani vairs neietekmē cilvēku skatieni, domas un viedokļi, es spēju viņus uzklausīt, izdaru secinājumus un paņemu to, ko uzskatu par sev nepieciešamu.”
Uztura speciāliste Lizete Puga apstiprina Danas teikto par īpašu uzmanības pievēršanu visam kopumā, lai galvenais mērķis nebūtu tikai ātra svara zaudēšana: “Tā nebūt nav vēlama un var izraisīt virkni dažādu blakņu – žultsakmeņu slimību, ne tik lielu ādas elasticitāti, izteiktas garastāvokļa svārstības, atsevišķu uzturvielu deficītu u.c.
Ja tas, ko ikdienā ēdam, tiek akli mainīts, neieklausoties tajā, kas garšo, patīk un ir patiešām vajadzīgs, svars visbiežāk atgriežas ar uzviju. Ir nepieciešams mainīt visu kopumā un pieturēties pie noteikumiem arī pēc svara zaudēšanas.
Vislabāk svaru zaudēt ilgākā laika posmā.” Lizete iesaka uzmanīties no fitnesa treneru ieteikumiem, jo ne visiem ir reāla izpratne par uzturu un cilvēkam nepieciešamo: “Fitnesa pasaulē regulāri parādās ieteikumi no uztura izslēgt piena produktus – nevis ierobežot vai pievērst uzmanību to kvalitātei, bet pilnībā izslēgt, un tas, manuprāt, ir vienkāršākais variants, lai nebūtu gari kaut kas jāstāsta.
Izslēdzam, un viss notiek. Bet cik ilgi? Tas nav ilgtermiņa risinājums. Jāatceras, ka fitnesa treneris nav gluži dietologs vai uztura speciālists, – tiem nereti nav ar veselību saistītas izglītības.”
Īpaša uzmanība vecākiem jāpievērš saviem bērniem, kuri lielu daļu laika pavada sociālajos tīklos, lasot dažādus pieņēmumus un pētot “perfektās” fotogrāfijas.
