2018. gads kultūrā: “Oskaru” vēl nedabūt 5
2017. gadu sagaidot, izteicām dažādas prognozes par tajā gaidāmajiem kultūras notikumiem, nu pienācis laiks izvērtēt, cik precīzi tie bijuši. Jāsaka, gada prognoze varētu būt bijusi precīzāka, jo visi četri punkti, kurus paredzējām notiekam, piepildījušies daļēji. Proti: Jaunais Rīgas teātris patiešām ir pārcēlies no savām telpām Lāčplēša ielā uz tā dēvēto Tabakas fabriku, tomēr remonts īstajā teātra mājvietā tā arī vēl nav sācies. Skatītāju iemīļotais seriāls “Ugunsgrēks”, kuru bija ierasts vērot TV3 jau kopš 2009. gada marta, turpinājās tikai līdz maija otrajai pusei. Neviens latviešu rakstnieks Nobela prēmiju vēl aizvien nav ieguvis (šogad šo godu izpelnījās japāņu romānists Kadzuo Išiguro), taču Latvijas Rakstnieku savienība punktuāli ik gadu sūta pieteikumu, lai saglabātu iespēju tomēr reiz šo balvu redzēt piešķirtu arī latviešu autoram. Arī tautastērps pagaidām vēl nav katra latvieša īpašumā, taču interese par tā iegādi vai izveidi neapšaubāmi ir augusi, ko apliecina kupli apmeklētie tautastērpu kreklu šūšanas, jostu aušanas un pastalu darināšanas kursi visa šī gada garumā. Un, tā kā šai prognozei devām laiku piepildīties līdz 2018. gada 18. novembrim, tad, to pārfrāzējot, “vai katram latvietim, kurš to vēlas, būs savs tautastērps”, visai droši var apgalvot: jā, būs!
Laiks 2018. gada prognozēm!
Vai latviešu filma šogad iegūs “Oskara” balvu?
Diemžēl visai droši var teikt: neiegūs. Kaut arī režisora Viestura Kairiša “Melānijas hronika” ļoti atzinīgi uzņemta gan Latvijā, gan arī ārzemēs, saņēmusi “Lielo Kristapu” birumu un dažādas balvas starptautiskos kinofestivālos, pie lielākā kinopasaules pagodinājuma, zeltītā vīriņa, ASV Kinoakadēmijas balvas “Oskars” kategorijā “Labākā ārzemju filma” tai, visticamāk, tomēr netikt. No 92 šai nominācijā izvirzītajām filmām decembra vidū izkristalizējās potenciālo laureātu saraksts, kurā ir Andreja Zvjaginceva “Nemīlestība” (Krievija), Rubena Estlunda “Kvadrāts” (Zviedrija), kura jau saņēmusi Eiropas Kinoakadēmijas balvu, Ildiko Eņedi “Par ķermeni un dvēseli” (Ungārija), kura saņēma Berlīnes kinofestivāla “Zelta lāci”, kā arī vēl sešas filmas no Čīles, Dienvidāfrikas, Izraēlas, Libānas, Senegālas un Vācijas, bet ne “Melānijas hronika”. Atliek cerēt uz kādu no Latvijas simtgades filmām turpmākajos gados.
Vai tiks laikā pabeigta Mežaparka Lielās estrādes rekonstrukcijas pirmā kārta?
Te nu trīsreiz jānospļaujas pār kreiso plecu, jāpiesit pie tuvākā koka gabala un vispār būtu jātur mute ciet, jo tad, ja estrāde netiks pabeigta laikā, Latvijas simtgades plānoto grandiozo Dziesmu un Deju svētku Noslēguma koncerts būs jānotur vilksviņzinkur. Taču Rīgas domes Pilsētas īpašuma komitejas priekšsēdētājs Oļegs Burovs ir apsolījis – kā akmenī iecirtis –, ka pēdējais celtnis un buldozers no būvlaukuma aizrūcinās jau 18. jūnijā, tādējādi vēl atstājot gandrīz divas nedēļas līdz Dziesmu svētku sākumam pabeigtā projekta nodošanai ekspluatācijā. Ja estrāde netiks pabeigta laikus, Oļegs Burovs sola atkāpties no amata.
Vai Latvijas dalība Londonas grāmatu tirgū veicinās mūsu literatūras eksportu?
Īsā atbilde ir – jā. Protams, var jautāt tālāk, cik lielā mērā, un tas ir atkarīgs ne tikai no intereses par Latvijas piedāvājumu pašā grāmatu tirgū, ne tikai no mūsu ekspozīcijas un kultūras programmas kuratoru veikuma, no literāro aģentu spējas ieinteresēt par rakstniekiem un grāmatām, bet arī no tā, cik lielus līdzekļus valsts varēs atļauties ieguldīt literatūras eksportā. Jo atšķirībā no mūzikas un vizuālajām mākslām literatūrai iekļūšanai cittautu tirgū vienmēr būs vajadzīgi vidutāji – labi tulkotāji. Šobrīd, kā noprotams, ir izdevies noskaidrot, cik vispār pasaulē ir cilvēku, kuri gatavi un spēj tulkot daiļliteratūru no latviešu valodas. Lai viņus nepazaudētu, nepieciešama skaidrība par iespēju piešķirt stipendiju tulkotājiem ne tikai 2018. gadā, bet arī turpmāk. Tādējādi latviešu literatūras panākumi lielā mērā būs atkarīgi no valsts iestāžu lēmumiem.
