2018. gads pasaulē: pieaugoša nestabilitāte un turbulence 5
Ko jaunais gads nesīs pasaules politikā? Ieskatoties komentārā, ko rakstīju tieši pirms gada, konstatēju, ka izdevies trāpīt desmitniekā. Tramps tiešām koncentrējās uz Amerikas iekšējām lietām. Viņš ir izturējis preses uzbrukumus, apvainojumus par Krievijas atbalstu vēlēšanu kampaņas laikā un nupat pamanījies izdabūt cauri Kongresam savu nodokļu reformu. Krievijā nav izcēlusies demokrātiska revolūcija, toties Ukraina atkal piedzīvojusi kaut nelielu, tomēr visai agresīvu “maidanu”, ko organizē Mihails Saakašvili. Savukārt Vācijas vēlēšanu rezultāts izraisīja “neizlēmīgu mīņāšanos uz vietas”. Tomēr izskatās, ka pareģot attīstību 2018. gadā jau būs daudz grūtāk. Iemesls šai neziņai, fizikas terminos runājot, ir pasaulē pieaugošā nestabilitāte, nelīdzsvarotība un turbulence.
Tradicionālā biznesa noriets turpināsies?
Viens no lielākajiem aizvadītā gada pārsteigumiem – negaidītais kriptovalūtu uzplaukums. 2017. gada Ziemassvētkos viens bitkoins maksāja ap 12 000 ASV dolāru. Bet vēl 2010. gadā to varēja nopirkt par 40 ASV centiem, tātad astoņos gados piedzīvots 30 000 reižu liels kāpums! Tad kāda jēga guldīt naudu tradicionālā biznesā, cept maizi, būvēt mājas vai uzņemt seriālus, ja naudu var pelnīt ar bitkoiniem – tos “rakt”, pirkt un pārdot. Vai nu kaut kas nav kārtībā ar pasaules finansēm, vai arī mēs atrodamies nenovēršamu un grandiozu pārmaiņu priekšvakarā. Vēl viena tehnoloģiskā revolūcija – elektromobiļu ēras sākums un pakāpeniskas atvadas no naftas. Milzīgs drauds Tuvo Austrumu šeihiem un Krievijai.
Prezidenta vēlēšanas Krievijā – kas pēc tām?
Patiesībā pasauli interesē ne tik daudz pašas vēlēšanas, par kuru iznākumu lielu šaubu nav, bet gan tas, kas sekos pēc tām. Tāda, kāda tā ir patlaban, ar atpalikušo, uz izejvielām balstīto ekonomiku, Krievija nevar konkurēt ar ASV un Ķīnu. To labi saprot arī pats Putins. Jautājums ir šāds – vai Putinam ir kāds pagaidām slepens un visaptverošs Krievijas modernizācijas plāns, griba, drosme rīkoties un resursi.
Vai Korejas pussalā izcelsies karš?
Līdz militārai konfrontācijai nenonāks – vismaz tā gribētos ticēt. Kims Čenuns ik pa brīdim palaidīs kādu raķeti vai uzspridzinās bumbu, ASV sarīkos militāros manevrus un pasludinās jaunas sankcijas. Diemžēl atkal nenoteiktība – pasaule ir maz informēta par to, kas notiek Ziemeļkorejā, tā gandrīz neko nezina par tās kodolprogrammas patiesajiem apmēriem un pilnīgi nesaprot, kas notiek Kima galvā.
Tuvajos Austrumos – kas tālāk?
Konflikti uz laiku pieklusīs Sīrijā un Irākā, kur “Islāma valsts” vismaz fiziski ir sakauta. Tomēr Trampa negaidītais solis, Jeruzalemes atzīšana par Izraēlas galvaspilsētu, pārceļ konflikta fokusu no Sīrijas uz plašāku skatuvi – musulmaņu pasaules, ASV un Izraēlas attiecībām. Turklāt nepavisam vēl nav skaidrs, kādu lomu šeit spēlē Saūda Arābija, kuras karaļnamā, visdrīzāk, turpināsies varas cīņas.
Eiropas Savienībā – pa vecam?
Spēkus un laiku paņems lielākas un mazākas ķezas – Lielbritānijas izstāšanās, Trampa politika “Amerika vispirms!”, Briseles stīvēšanās ar Poliju un Ungāriju, lēnās sarunas par jauno Vācijas valdību, Katalonijas neatkarības centieni. Tikmēr uz pasaules fona vismaz pagaidām Eiropa atgādina klusu miera ostu. Te vietā teiciens – kaut nu visiem būtu tādas problēmas.
