2018. gads izglītībā: atlikšana, nogaidīšana, manevri 5
Par nu jau aizvadīto 2017. gadu manis izteiktās prognozes lielā mērā piepildījušās. Pirmkārt, prognozēju, ka izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis arī turpmāk būs nepopulārākais ministrs. To gan grūti pārbaudīt, jo visa gada laikā ministru reitingi nav publiskoti. Taču, kā liecina “Baltic International Bank” veiktais “Latvijas Barometra” mērījums, kura ietvaros iedzīvotājiem jautāts, kurš sabiedrībā zināms cilvēks visvairāk pelnījis žagarus, Šadurskis sabiedrības acīs ir otrais visvairāk peramais. Vēl vairāk žagarus esot pelnījusi tikai viņa bijusī partijas biedre Solvita Āboltiņa.
Otrkārt, paredzēju, ka pašvaldību vēlēšanu gadā pilsētu un novadu domes neveiks plašas skolu reformas. Jāatzīst, ka nelielas pārmaiņas tomēr notika – tika slēgtas sešas izglītības iestādes, vēl septiņas reorganizēja – vidusskolas kļuva par pamatskolām, bet pamatskolas par sākumskolām. 11 – gan skolas, gan bērnudārzi – tika pievienoti citām skolām. Tomēr ar to ir krietni par maz. Vismaz tā uzskata izglītības un zinātnes ministrs, kā arī skolu tīkla pētnieki, kuri visu gadu turpināja runāt par to, ka celt izglītības kvalitāti un pedagogu algas varēs vien tad, ja tiks slēgtas vai reorganizētas skolas. Jo sevišķi vidusskolas, kuru skaitam būtu jāsarūk pat par divām trešdaļām.
Treškārt, rakstīju, ka nav gaidāmas būtiskas izmaiņas sešgadnieku skološanā, un tas piepildījās – agrāku skolas gaitu ieviešanu nolemts atlikt.
Vai skolās sāks ieviest jauno izglītības saturu?
IZM bija iecerējusi, ka jauno izglītības saturu būtu jāsāk ieviest jau no 2018. gada septembra. Drosmīgs lēmums, ņemot vērā, ka tikai 2018. gada februārī noslēgsies projekta sabiedriskā apspriešana un tikai pavasarī valdība varētu pieņemt lēmumus, kas nepieciešami, lai ieviestu jauno saturu. Domāju, ka tā ieviešanu tomēr atliks uz gadu. Galvenokārt tāpēc, ka jau pieņemts politisks lēmums par to, ka sešgadnieki 1. klases vielu sāks apgūt tikai no 2019./2020. mācību gada. Tā kā jaunais mācību saturs izstrādāts, ņemot vērā, ka 1. klasē mācās sešgadīgi bērni, sākt ieviest jauno saturu, kamēr 1. klasē vēl ir septiņgadīgie, nebūtu jēgas. Turklāt reformas atlikšana ļaus to ieviest mierīgāk, pārdomātāk.
Vai turpināsies virzība uz vidusskolu latviskošanu?
Tā tam vajadzētu būt, jo visi šobrīd pie varas esošie politiskie spēki vismaz vārdos to ir atbalstījuši. Tāpēc var prognozēt, ka tuvākajos mēnešos valdība atbalstīs grozījumus likumos, kas paredz jau no nākamā mācību gada bērnudārzos būtiski palielināt latviešu valodas lomu, pāriet uz centralizēto eksāmenu kārtošanu tikai latviešu valodā, kā arī to, ka līdz ar pāreju uz jauno izglītības saturu būtiski palielināsies latviešu valodas loma mazākumtautību pamatskolās. Pēc tam, kad savu vārdu būs teikusi valdība, grozījumi virzīsies uz Saeimu, un te jau var sākties dažādi manevri, ko varētu veicināt Saeimas vēlēšanu tuvošanās un iespējamās aizkulišu sarunas par nākamās koalīcijas veidošanu. Ja izrādīsies, ka taisnība tiem, kuri brīdina par ZZS un “Saskaņas” iespējamo vienošanos, tad arī skolu latviskošanas plāns pa Saeimas gaiteņiem varētu klīst bezgalīgi.
Kas notiks ar skolu tīklu?
Arī šo procesu ietekmēs Saeimas vēlēšanu tuvošanās. Baidoties no negatīvas sabiedrības reakcijas, politiķi – gan vietējā, gan valsts mēroga – turpinās cirst sunim asti pa gabaliņam un saņemsies asam griezienam vien tad, ja jutīs sabiedrības pieprasījumu pēc nozīmīgām reformām. Vidusskolu apvienošana vai pārveidošana par pamatskolām visaktīvāk varētu notikt tieši mazajās pašvaldībās, kas darbojas autonomāk no lielās politikas, nekā lielajās pilsētās, kuru vadītāji nāk no Saeimā pārstāvētajām partijām. Žēl, jo lauku bērnam aizbraukt līdz nākamajai tuvākajai skolai būs objektīvi grūtāk un dārgāk, nekā tas būtu lielajās pilsētās un jo sevišķi Rīgā, kur skolas ir teju uz katra stūra. Protams, tas ir arī naudas jautājums: lauku pašvaldībām ir daudz mazākas iespējas nekā bagātajām lielpilsētām pašām finansēt skolas, kurām skolēnu trūkuma dēļ varētu tikt liegts valsts finansējums.
