Jauns diptihs uz operas skatuves 0
Izšķirties par labu kādam konkrētam kultūras pasākumam aizvadītajā nedēļā katru dienu no jauna bijis nudien grūts uzdevums. Jo tā nu sanācis, ka šajās dienās vienlaikus notiek gan Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūsdienu mūzikas festivāls “deciBels”, gan akadēmisko un džeza mūziku pārstāvošais festivāls “Saxophonia”.
Klāt vēl “Sinfonietta Rīga” jaunā programma (ar Rutas Paideres nupat uzrakstīto kamersimfoniju), līdztekus tai nekādi nevēlējos palaist garām teātra grupas “Kvadrifrons” (un ar iepriekšminēto kamerorķestri saistītā stīgu kvarteta) radīto izrādi “Zvēri ir nemierīgi”.
Un tad jau vēl bija papilduzdevums – līdz Amerikas Kinoakadēmijas balvas ceremonijai 24. februārī noskatīties pēc iespējas vairāk nominēto filmu. Pat ja kino skatīšanos atliktu uz brīvāku laiku (kurš, kā zināms, pats no sevis nekad nepienāk), festivālā “deciBels” īstenotajai triju Latvijas augstskolu etīžu skatei un Jāņa baznīcā izskanējušajam divpadsmit saksofonistu priekšnesumam tas tikpat neko nelīdzētu. Jo 2018. gada 22. februārī notika arī Italo Montemeci “Burvestības” un Rudžero Leonkavallo “Pajaci” izrāde Latvijas Nacionālajā operā.
Šādā situācijā gribot negribot rodas abu muzikāli teatrālo notikumu salīdzinājums, un šeit patiešām saskatāmas zināmas paralēles – tiesa, ne īpaši glaimojošas.
Agrākajā Rīgas cirka ziloņu stallī uzvestā izrāde “Zvēri ir nemierīgi” vēsta par Dmitrija Šostakoviča sadursmi ar totalitāru varu, kas, pēc iestudējuma autoru domām, identificējama ar jebkura jauna komponista likteni, galu galā nepasakot necik daudz ne par vienu, ne par otru, turpretī daudz greznākajā Nacionālās operas Lielajā zālē tajā pašā laikā īstenotais jauniestudējums kārtējo reizi pievēršas verisma un postromantisma estētikā radītiem itāļu komponistu opusiem, liekot uzdot jautājumu – kādēļ?
Pozitīva atbilde meklējama mūzikā un atsevišķu individualitāšu veikumā – no vienas puses, Šostakoviča skaņdarbu lappuses augsti profesionālā stīgu kvarteta spēlē un cienījamais aktiera Āra Matesoviča darbs, no otras puses – Italo Montemeci viencēliens, kas palicis tikpat kā nezināms pat komponista dzimtajā Itālijā, tā dialogs ar daudz labāk pazīstamo operklasikas paraugu – Leonkavallo “Pajaci” – un tāpat visnotaļ cienījamie sasniegumi Valda Jansona, Georga Onjani, Sonoras Vaices, Jāņa Apeiņa uzstāšanās gaitā.
Taču turpat arī bija vērojamas nepārprotamas sekas iepriekšminētajam kultūras pasākumu sablīvējumam – apstākļos, kur valda tik liela konkurence, skaidrāk nekā citkārt varēja identificēt mākslinieciskā līmeņa nevienmērīgumu, pārliecinošu koncepciju trūkumu un izteiksmes līdzekļu atkārtošanos.
Tātad – vakara pirmajā daļā vispārinātas viduslaiku ēras dekorācijās ietverta simboliska leģenda par mīlestības uzvaru (kurā, pēc komponista ieceres, var saskatīt arī politisku zemtekstu, lai gan režisors uz to īpaši neiespringa), turpretī otrajā daļā – kaislības īstenā verisma garā, kur vārda vistiešākajā nozīmē netīri cilvēki izdzīvo jūtas, kas lielākas par viņiem pašiem – ar likumsakarīgi traģisku iznākumu.
Iecere pietiekami kontrastaina, lai varētu cerēt uz panākumiem, un zināmas sekmes tiešām neizpalika.
Pirmām kārtām solistu ansambļa sniegumā – tiem, kuri gribēja dzirdēt spilgtu Pajaci un “Burvestības” galveno varoni, nenācās vilties, saskaroties ar tembrāli izkoptu, tīru un valdzinošu dziedājumu Georga Onjani un Valda Jansona priekšnesumā; līdzīgu iemeslu dēļ diptiha otrajā daļā priecēja atkalsastapšanās ar Jāni Apeini, bet pirmajā daļā – ar Sonoru Vaici.
Diemžēl 22. februāra vakars nebija veiksmīgākais Andrim Ludvigam, dramatiskajā Nedas lomā Danas Bramanes versijā spožāki brīži mijās ar mazāk noslīpētiem, bet pārējo solistu vidū kaut cik plašāka loma tika piešķirta vienīgi Kalvim Kalniņam, kas arī kļuva par vienu no izrādes pozitīvajām iezīmēm.
Kvalitātes ziņā līdzīgu iespaidu atstāja Jāņa Liepiņa vadītā operas kora un orķestra veikums – par kora profesionalitāti nebija jāšaubās, kolorīti skanēja arī virkne instrumentālās partitūras lappušu, tomēr līdz harmonisko un tembrālo kompleksitāšu pilnvērtīgam īstenojumam vēl ilgāks ceļš ejams, it īpaši jau tajos mirkļos, kad dziedājums un orķestra spēle nekādi negāja kopā.
Jaunā diptiha iestudējumu veidojuši Latvijas Nacionālās operas publikai labi zināmi vārdi – režisors Aiks Karapetjans, scenogrāfs un gaismu mākslinieks AJ Vaisbārds, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, kustību režisore Liene Grava un videomākslinieks Artis Dzērve.
Katrs no viņiem var lepoties ar godprātīgi strādājoša mākslinieka reputāciju, kas nekur nav pazudusi arī šoreiz, jautājums tikai, vai jaunajā inscenējumā ir saskatāms kaut kas vairāk par pieklājīgi paveiktu darbu bez pretenzijām uz sevišķu izcilību un jaunām atklāsmēm.
Šai ziņā jāteic, ka “Burvestības” un “Pajaci” uzvedums jūtami atpalika no iepriekšējām Karapetjana režijām uz operas skatuves – “Seviljas bārddziņa” un “Fausta”. Un “Burvestībā” režisora ieguldījumu galvenokārt raksturoja prasmīgi organizētas mizanscēnas, savukārt “Pajaci” – dažbrīd patiešām smieklīgais vecļaužu pansionāta iemītnieku un personāla koris, un tas patiesībā arī viss.
Kristīnes Pasternakas darinātie kostīmi “Burvestībā”? Ļoti jauki, ja vien tas uzreiz neatsauktu atmiņā Vilpu Kiljunena un Kimmo Viskari inscenēto “Tanheizeru”. Arta Dzērves videomāksla? Atgādinājums par baletu “Antonija #Silmači”. Kustības, krāsas un emocionālā atmosfēra “Pajaci”? Asociācijas par pēdējo “Karmenas” iestudējumu.
Protams, nevarētu teikt, ka 22. februāra vakarā redzamais fantāzijas, groteskas un traģikas savijums neuzrunātu – bēda vien tā, ka tieši šīs pašas tēmas par sabiedrības mentālo un fizisko novecošanos, iziršanu un degradāciju iepriekšējo sezonu gaitā operā risinātas jau iepriekš Viestura Kairiša, Andreja Žagara, Viestura Meikšāna, arī paša Aika Karapetjana veidotajos iestudējumos. Daudzkārt ar vēl skaudrākām zemstrāvām un mākslinieciski saviļņojošākiem rezultātiem.
Rezumējot – atliek vien gaidīt nākamo Karapetjanam doto iespēju. Ar piebildi, ka potenciāli perspektīvas varētu būt kaut vai Latvijā gadu desmitiem neuzvestās Rimska-Korsakova, Gļinkas un Musorgska operas.
“Italo Montemeci, Rudžero Leonkavallo “Burvestība. Pajaci””, uzvedums Nacionālajā operā
Režisors Aiks Karapetjans, scenogrāfs un gaismu mākslinieks AJ Vaisbārds, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, videomākslinieks Artis Dzērve.
Lomās: Dana Bramane, Sonora Vaice, Vladislavs Suļimovs, Valdis Jansons, Jānis Apeinis, Andris Ludvigs, Armands Siliņš un citi.
Nākamā izrāde: 22. martā, 25. aprīlī un Rīgas Operas festivālā – 5. un 14. jūnijā.
