“Mana misija ir “izravēt” priekšstatu, ka “second-hand” ir sliktas ekonomiskās situācijas apliecinājums!” Saruna ar Jaunozolu 9
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Esmu mēbeļu un antīko lietu fans,” tā par sevi saka uzņēmēja, zīmola “Andele Mandele” radītāja Līva Jaunozola un stāsta, kā Latvija iekļāvusies globālajā zaļās domāšanas vilnī.
Jūsu stāsts, kā 2008. gadā, personiskas ieinteresētības rosināta, organizējāt pirmo andeli ar lietotām mantām, jau ir leģendārs. No tā izauga kopiena, “Facebook” draugu grupa un tagad jau liela iepirkšanās lietotne “Andele Mandele”. Kas virzīja jūsu biznesu – vajadzība vai intuīcija?
L. Jaunozola: “Andele Mandele” aizsākās ar vajadzību. Jebkura lieta, kas kaitina tāpēc, ka neeksistē, ir labs pamats biznesa modelim. Man nebij, kur likt savas mazlietotās drēbes, nebija kur pārdot, tāpēc izveidoju tirgošanās pasākumu. Kad pēc tā saņēmu kādus desmit zvanus ar jautājumu: “Kad būs nākamais?” – sapratu, ka tam ir nākotne. Tik un tā pirmie pieci gadi bija pašas vajadzību apmierināšanai.
Par biznesu tas kļuva, kad uzrīkojām pirmo andeli “Skonto” hallē ar ieejas maksu. Tad arī riskēju ar visiem saviem iekrājumiem. Gaidīju divsimt dalībnieces, bet sanāca sešsimt. Pēc tā jau sapratu: kāpēc to organizēt tikai četrreiz gadā, ja tirgoties var ikdienā. Un tad jau loģiski sekoja doma tirdzniecību pārnest uz virtuālo vidi.
Sāku ar “Facebook” domubiedru grupu, bet tā paņēma ļoti daudz mana laika, lai administrētu sludinājumus. Gadu krāju naudu no pasākumiem, lai izveidotu portālu un lietotni. Gāju pie potenciāliem investoriem, bet neviens nenoticēja: “Kurš tad vēlēsies tirgot apģērbu?” Ieslēdzās spīts, jo jutu iekšējo vilkmi, ka tur kaut kas var būt. Izveidoju saviem spēkiem. Pirmajā mēnesī portālam jau bija 10 000 reģistrēto lietotāju. Ja klients bez reklāmas to atrod, tas liecina, ka tirgošanās apmierina daudzu vajadzības. Tagad lietotnei ir 200 tūkstoši lietotāju. Katru gadu 30% pieaugums pret iepriekšējo gadu.
No vajadzības uz intuīciju esat virzījusi arī lietotnes uztveri. Salīdzinot ar ārzemju un pašmāju lietotnēm, tā ir atšķirīga, bet pirksti “pielīp”.
Ar to mēs atšķiramies no citiem, ka intuitīvajai lietošanai pievēršam lielāku uzmanību. Ikdienā sapulcēs piedāvāju, kādas darbības man gribas veikt, un dizainers tad piedāvā prototipus. Ja pārdod automašīnu, tad galvenie ir parametri tekstā: gads, modelis, dzinēja jauda, un tad tikai auto izskats. Apģērba pārdošanā pirmajai jābūt bildei – pārējais pēc tam. Tāpēc mūsu lietotnē galvenais uzsvars uz vizuālo uztveri.
Vai jums nākas lauzt uzskatu, ka apģērbu tiešsaistē nevar nopirkt, jo katram cilvēkam ir savi izmēri? Pat viens un tas pats izmēra apzīmējums dažādiem ražotājiem atšķiras.
Esmu ievērojusi, ka grūti pārdot uz auguma šūtu apģērbu. Bet tajos S, M, L vai XL pircēji orientējas. Pandēmija cilvēkiem iemācījusi. Visgrūtāk ir pārdot augstpapēžu apavus un tās lietas, kas jāmēra klātienē.
Kāpēc tik lietišķā biznesā nepārdodat preces, bet pērles? Tā jūs saucat itin visas pārdodamās vienības.
Tās ir jāmeklē, un tie ir atradumi. Tāpēc saucu par pērlēm. Ne visas ir pērles, bet jāspēj tās nomedīt. Šis sauciens pēc pērļu medībām man radās pirms 15 gadiem, kad izziņoju pirmo pasākumu. Tas iegāja tautās. Var teikt, ka tas ir mūsu “paraksts”.
…un tad arī lietotās mantas liekas daudz pievilcīgākas, vai ne?
Jā, man no paša sākuma ir gribējies, lai portāls izskatās dārgi un skaisti, nevis kā drūmā lietoto preču veikalā. Tāpēc tā vizuālo identitāti veidojam mūsdienīgu, patīkamu. Ja sludinājumā pārdodamā prece nofotografēta sliktā apgaismojumā, lūdzam to pārfotografēt. Tas palīdz pārdot.
Pēc “Confused.com” datiem, šā gada trešajā ceturksnī 51 Eiropas pilsētā veiktā pētījuma Rīga ir bezmaz antīko preču mīļotāju galvaspilsēta. Rīga ir otrā pēc veco lietu tirdzniecības (indekss 8,56) – pēc veco lietu veikalu skaita (0,94 veikali uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju) un pēc tirdzniecības apjoma tajos (indekss 4,81). Tālu priekšā kaimiņvalstīm. Pieņemu, ka te nav runa tikai par antikvariātiem.
Tik augstu reitingā tā noteikti ir, pateicoties lietoto preču veikaliem.
Interesanti, ka pirmajā vietā ir Kopenhāgena, bet trešajā – Amsterdama. Tātad vieta reitingā tomēr nav trūcīguma pazīme.
Zinu, kāpēc. Kopenhāgenā un Amsterdamā lietoto preču veikali ir kičs. Tie ir dārgi. Sestdien andelē man viena sieviete stāstīja: kā manas meitas atbrauc no Kopenhāgenas, tā šeit maisiem sapērkas lietoto preču veikalos. Jo lēti. Arī Zviedrijā izvērsusies kustība “slow fashion” un “zaļā planēta”.
Kā, jūsuprāt, Rīga nonākusi šā reitinga augšgalā? Trūcīguma, taupīguma vai ekoloģiskās domāšanas dēļ?
Man nepatīk vārds “trūcīgs”. Mums tas ir atšķirīgi – tas ir viens no veidiem, kas palīdz dzīvot ekonomiski. Dzīvojam taupīgi, atbilstoši savam ienākumu līmenim. Arī pati bērniem mēdzu pirkt lietotas lietas, pēc tam pārdodu, jo viņi strauji aug. Turklāt apģērbu cenas mūsu veikalos ir neadekvāti augstas salīdzinājumā ar citām Eiropas pilsētām. Tas pateicoties mūsu vēlmei izpausties vizuāli. Ja mēs nebūtu dzīvojuši aiz dzelzs priekškara, tad arī pie mums valdītu uzskats, ka mantu vērtība ir sekundāra. Rietumvalstīs šā brīža iepirkšanās reliģija ir – saudzēt pasauli.
Pirms 15 gadiem sieviete kautrējās ieiet lietoto preču veikalā – “ko par mani kaimiņš padomās”! Mana misija ir izravēt no apziņas priekšstatu, ka “second-hand” veikala apmeklējums ir sliktas ekonomiskās situācijas apliecinājums. Tagadējās pasaules tendences un Kopenhāgenas piemērs rāda, ka apģērbu otro un trešo dzīvi nosaka zaļā domāšana, kuras vilnis sasniedzis Latviju.
SIA “Andele Mandele PAY” Finanšu un kapitāla tirgus komisijā ir reģistrēta kā elektroniskās naudas iestāde. Jums jau ir sava virtuālā nauda?
Būs. Šā gada pirmajā ceturksnī. Doma ir tāda – lietotāji savā kontā varēs ieskaitīt naudu un ar to norēķināties. Tad nebūs vajadzīga bankas starpniecība un dažkārt sarežģītā norēķināšanās starp pircēju un pārdevēju.
Kāpēc lietotājam turēt savu naudu vēl arī “Andelē Mandelē”?
Pamanīju, ka daži lietotāji veido atsevišķus kontus bankā tikai tāpēc, lai varētu izsekot saviem tirdzniecības darījumiem. Viņiem darījumu apjoms sasniedza pāris tūkstošu eiro gadā. Varētu teikt, ka tā ir krājkasīte, no kuras pēc tam medīt pērles andelē. Virtuālā maksājumu sistēma ir arī pamats dažiem citiem nākotnes projektiem.
No kā rodas ienākumi jums?
Primāri no sludinājumu maksas un no starpniecības maksas par pakomātiem, arī reklāmas.
Jūs nepārdodat tikai apģērbu un tādas ikdienā lietojamas preces vien. Vesela sadaļa veltīta mēbelēm…
Esmu mēbeļu un antīko lietu fans, mani uzrunā interjera lietas. Tāpēc “Andelē Mandelē” izveidoju mēbeļu sadaļu un to ikdienā arī administrēju, lai nepalaistu garām kādu interjera superpērli.
Vai taisnība, ka pārķerat veclaicīgās mēbeles un tās glabājat savā angārā?
Ja lieta uzrunā, iegādājos. Agri vai vēlu lieta atrod savu pielietojumu. Tāpēc viesu namus, kas ir mūsu ģimenes papildu nodarbošanās, iekārtojam eklektikas stilā. Ziemupes muiža, viesu nams “Stellas” Ziemupē, “Aleksandri” Akmeņragā, “Das Crocodill” Pāvilostā – ir, kur tās eksponēt!
Vai kaut kas no tiem veclaicīgajiem interjera priekšmetiem, mēbelēm, ko iepērkat, varētu parādīties arī Lielauces pilī, ko nupat iegādājāties?
Es jau paspēju dažas mēbeles aizvest pils atslēgu pieņemšanas dienā 1. decembrī. Ļoti bieži ir tā, ka ieraugu kādu mēbeli vai priekšmetu un tad, vadoties no tā, pieskaņoju visus pārējos telpā atrodošos.
Proti, pie pogas piepērkat uzvalku?
Jā.
Jums jau ir sava muižiņa – Ziemupe. Kāpēc jūsu izvēle krita uz Lielauces pili?
Septiņus gadus darbojos nekustamo īpašumu apsaimniekošanas jomā. Man patīk vēsturiskas lietas – čīkstošs parkets, senie kamīni, viegli nobružājies interjers. Jānis Lazdāns (Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents, Padures muižas īpašnieks. – Red. piez.), zinot manu interesi, atsūtīja saikni uz izsoli – paskaties, varbūt interesē! Kad apskatījos, tad sapratu – tajā stāvoklī, kādā tā ir, cena pieņemama. Sapratu arī, ka šis nebūs ātrs projekts, bet īstenojams. Tā ir fundamentāla ēka, bet ievērojami liela – vairāk nekā 2000 m2.
Kaut cienāt vēsturi, muzejs taču tajā nebūs?
Esmu par jaunu filantropijai (smejas). Jā, kaut kādā laika nogrieznī ceru ieguldīto kaut daļēji atpelnīt. Savā vīzijā Lielauces pili saredzu publiski pieejamu pasākumiem, kāzām. Kā viesnīcu, kurā kāzinieki var palikt. Ziemupes muiža mums ir jauka vieta ģimenēm, bet par mazu, lai svinētu plašus pasākumus, tādēļ Lielauces pilī man ir interesants šis apjoms, kur daudz lielākas iespējas uzņemt un izguldīt vairāk nekā 50 viesu. Turklāt Lielauce ir nedaudz vairāk kā stundas brauciens līdz Rīgai.
Jūs esat iegādājusies pili par 300 tūkstošiem eiro, jāiegulda vēl vairāk. Vai zemi ap pili – parku un to, uz kuras muižas ēkas un mežs, – arī pirksiet?
Ja būs tāda iespēja un adekvāta cena – protams, pils bez zemes un parka nav iedomājama. It īpaši lielos pasākumos.
Grāfam Pālenam Lielauces pils bija vasaras rezidence…
Vasarā tas ir trīs mēnešu bizness, pārējā laikā – vienas nedēļas nogales dienas ienākumi. Mūsu klimatā no pasākumu vietām uz neko vairāk cerēt īsti nevaram.
Ja tā pārlūkojam citus Latvijas veiksmīgos piļu apsaimniekošanas piemērus, tad neviena netiek noslogota visu gadu, bet gan vasarās un nesezonā – nedēļas nogalēs.
